Aktrisei un cilvēktiesību aktīvistei Andželīnai Džolijai uz muguras ir tetovējums Know your rights (Zini savas tiesības). Kad to pirmo reizi uzzināju, tas likās smieklīgs un diezgan muļķīgs. Toreiz arī Rietumu mediji par šo maznozīmīgo faktu vīpsnāja. Brīnījos, kāpēc viņa izvēlējusies uz savas ādas "iemūžināt" politisku paziņojumu, nevis ko personisku. Laikam ejot, sapratu, ka "tiesības" nav tikai politisks jēdziens, tas pirmkārt ir ļoti personisks, individuāls koncepts. Zināt savas tiesības ir nepieciešams priekšnosacījums, lai attīstītu personības iekšējo brīvību un pašpietiekamību. Tas neattiecas tikai uz pamata tiesībām – dzīvību, veselību, brīvību –, bet arī uz trauslākām un grūti tveramākām cilvēka tiesībām, tādām kā pašnoteikšanās, domas un izpausmes brīvība.
Džolijas aicinājumu zināt savas tiesības es uzlūkoju kā aicinājumu ieskatīties sevī, mēģināt atšķetināt uzskatus par sevi no uzskatiem par to, kādam tev vajadzētu būt, caur to tapt brīvākam. Tas ir grūti izdarāms divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, kā gan jebkurš indivīds droši var apgalvot, ka viņa domas un uzskati ir viņa paša radīti, nevis no sabiedrības aizgūti, kur novilkt robežu starp pirmo un otro? Otrkārt, kā attīstīt domas un izvēles brīvību apstākļos, kur konsekventi tiek kultivēti vispārinoši stereotipi? Ja pirmās grūtības labāk atstāt apziņas un psihes pētnieku kompetencē, tad otrās ir katra cilvēka ikdienas sastāvdaļa.
Domājot par sieviešu tiesībām, man gribas domāt nevis par par kādas īpašas sabiedrības grupas tiesībām, bet par cilvēktiesībām to plašākajā kontekstā. Sieviešu tiesības nav specifiskas tiesības, kas nepieciešamas personām ar XX hromosomām, bet gan vispārējas cilvēktiesības, kuras dažādu iemeslu dēļ sievietēm tiek liegtas. Kultūrās, kurās sievietes tiek uzskatītas par otršķirīgiem sabiedrības locekļiem, joprojām ir aktuāla cīņa par pamattiesībām, kamēr mūsdienu feminisma uzdevums Rietumos ir sarežģītāks. Vēlēšanu tiesības vai privilēģijas nēsāt bikses ir izkarotas, bet kā ar tiesībām netikt stūķētam stereotipu maisos?
Sievišķībai tiek piedēvēti visdažādākie atribūti, kam nav nekāda sakara ar būšanu sievietei. Tos var redzēt katru dienu – uz ielas, internetā, dzīvē. Četras no piecām mazām meitenītēm ir ieģērbtas rozā mētelīšos, cepurītēs vai vismaz zeķbiksēs. Jo tā taču ir meiteņu krāsa, vai ne? Sārtos toņos, ar ziedu vītnēm aptīts telefons reklāmas plakātos vēstī, ka ir "radīts viņai". Kā gan citādi reklamēt produktu sievietei, ja ne ar puķītēm? Starp citu, kāpēc sievietēm ir nepieciešams īpašs telefons? Vai tas nozīmē, ka visi iepriekšējie telefoni bija domāti vīriešiem? Sieviešu žurnāli sastāv no viena saturīga, pētnieciska raksta un desmit rakstiem par tēmu, kā sadzīvot ar vīrieti vai sievišķīgāk ģērbties (kleitās un augstpapēžu kurpēs, protams). Mans priekšnieks kā pašu par sevi saprotamu pieņem faktu, ka man patīk iepirkties, un netic, ja apgalvoju pretējo, jo esmu sieviete. Varētu domāt, ka tā ir tikai pie mums – tāpēc, ka mēs vēl neesam tikuši līdz citu valstu vienlīdzības līmenim. Taču arī liberālajos Rietumos dažādu veidu stereotipi ir dziļi iesakņojušies. Atliek palasīt, piemēram, Tvitera kontu @everydaysexism, lai atrastu kaudzēm iepriekšminētajiem līdzīgus piemērus. Prātā aizķēries gadījums ar kādas mazas meitenes skolas uzdevumu, kur stabiņos jāsaraksta zēnu, meiteņu un abu kopīgas nodarbošanās, doti piemēri – riteņbraukšana, futbols, spēlēšanās ar lellēm. Mazā meitene visas nodarbošanās bija pierakstījusi stabiņā "abi", par ko saņēma sliktu atzīmi. Tik absurdi, ka jāsmejas, vai ne?
Viens no lielākajiem pārpratumiem, kas saistīts ar sievišķības stereotipu apkarošanu, ir uzskats, ka iebildumi ir vērsti pret pašiem atribūtiem, nevis vispārinājumiem, kuros šie atribūti ir pielietoti. Kāds varētu dusmīgi teikt, ka neviena nav spiesta ģērbt rozā kleitas, pirkt puķainu telefonu vai sēdēt mājās ar bērniem. Tomēr nevar noliegt, ka vienlaikus citas iespējas – karjeras izvirzīšana par prioritāti vai tik banāls piemērs kā īsi mati – tiek atzītas par nesievišķīgām alternatīvām, tādējādi nošķirot īstās, pareizās sievietes no neīstajām.
Zināms, mūžvecie uzskati par dzimumlomu strikto sadalījumu nav maināmi piecās minūtēs. Gadsimtiem ilgi meitenes bērnībā ir lasījušas pasakas, kurās galvenās varones dzīves uzdevums ir kļūt par sievu princim. Uzzinot, ka tas nebūt nav vienīgais pareizais veids, kā iekārtot savu dzīvi, daļa sieviešu jūt atvieglojumu, bet daļa, iespējams, vilšanos. Es piederu pie tām, kas ir pateicīgas feminismam par atziņu, ka "pašpuikas" uzvedība, par kuru tiku kaunināta bērnībā, nebija nekas slikts vai nepareizs. Es vienkārši biju cakainā kleitiņā ietērpta meitiņa, kas ar puikām kāpa kokos.
Man patīk, kādus rotājumus Rīgas pilsētvidē par godu 8. martam ir izvietojusi pašvaldība – latviešu vecmeistaru gleznu reprodukcijas, kurās attēlotas sievietes. Gaumīgi. To nevar teikt par reklāmu ķīpām, kas aicina sievietes "iepriecināt svētkos" ar smaržām, skropstu tušām vai rotaslietām. Ironiski, bet vēl vairāk likumsakarīgi – svētku diena, kas sākotnēji radusies kā sieviešu tiesību un sufrāžu popularizējoša, ik gadu atgriežas pie sievietes priekšmetizācijas – uzsverot rotājuma un virtuves kombaina funkcijas.
Tas, ka pasaule kopš bērnības meitenēm mēģina iestāstīt, ka rozā krāsa (vai puķītes, vai kucēni, vai kūciņas) ir sievišķīga, pēc būtības ir analoģisks pašnoteikšanās ierobežojums kā, piemēram, piespiedu laulība. Protams, piespiedu laulības noziedzīgā daba ir acīmredzamāka, kamēr dažādu simbolu uzspiešana ir netveramāka un tāpēc grūtāk apkarojama. Taču tās abas ierobežo sievietes tiesības izvēlēties savu ceļu. Gan kļūt par pētnieci Antarktikā, gan braukt motokrosā, gan dejot, gan būt mājsaimniecei un audzināt pulciņu bērnu – tās visas ir vienlīdz labas izvēles sievietei. Un nevienam nebūtu jāšķiro, kura no tām ir sievietei vairāk piemērota, bet cita – mazāk. Rozā telefons var kādai patikt, citai nepatikt, bet tas nav sievišķīgs, tas ir vienkārši... rozā. Krāsai vai puķītēm nebūtu jābūt sievišķības apzīmētājiem. Kultivējot stereotipus, tiek kultivēti ar sevi neapmierināti cilvēki, dzīvojoši ierobežojumos, kurus ne vienmēr paši apzinās. Nav pareiza un nepareiza veida, kā būt sievietei.
14