Politika
03.08.2017

Tehnokrāti politikā

Komentē
0

Ķīviņi ap parlamentārās izmeklēšanas komisiju t.s. oligarhu sarunu lietā atgādināja publikai par visnotaļ interesantu stāstu pašmāju politikā – Ingunu Sudrabu.

Vispirms skaidrības labad nodalīsim bijušo Valsts kontroles vadītāju un partiju "No sirds Latvijai" (NSL). Manuprāt, NSL veidojās kā projekts, kurā iesaistīto cilvēku galvenais vienojošos elements bija nevis kāda skaidri definēta programma, bet gan nevēlēšanās politikā iekļauties kādā no jau funkcionējošiem projektiem. Ja paveramies uz NSL frakciju Saeimā, tad tajā redzam gan par partijas biedru tā arī nekļuvušo Ringoldu Balodi, gan Romānu Mežecki, kurš politiskajās aprindās vairāk asociējas ar "zaļo zemnieku" interesēm Jūrmalā. Savukārt partijas valdē nu ir Pēteris Dzalbe, kurš vēl nesen Daugavpilī pašvaldībā ieņēma vicemēra posteni kā "Sociālā taisnīguma partijas" pārstāvis. Īsi sakot, diezgan raiba kompānija, kas veidojusies tieši ap Sudrabas personību.

Tātad, kas ir Inguna Sudraba, kuras kļūšana par parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadītāju izraisījusi pamatīgas kaislības (nepārstāstīšu)?

Hronoloģiski sākotnēji publiskajā telpā visvairāk jautājumu saistījās ar to, kā cilvēks ar Latvijas kontekstam augstu popularitāti sabiedrībā var pamanīties šo simbolisko kapitālu dažu gadu laikā (partija dibināta 2014. gada janvārī) tik pamatīgi zaudēt. Atbilžu varianti saistījās ar nepietiekamu "harismu". Šis jēdziens ir tik plaši intepretējams, ka, manuprāt, to lietot kā skaidrojumu ir riskanti – tikpat labi var teikt, ka, NSL paliekot opozīcijā, publikas interese par šo grupu un tās līderi samazinājās (tas tā notiek bieži), savukārt Sudraba nemācēja/nevēlējās spirināties inercei pretī.

Tomēr laika gaitā "harismas" trūkuma argumentu nomainīja tēze, ka Sudraba ir pārāk pietuvināta nevalstiskām organizācijām un uzņēmēju aprindām, kas salīdzinoši vairāk orientējas uz Krieviju, nevis Rietumiem. Pieņemu, ka interesenti dažādās epizodes, kas konstruēja šo tēzi, paši var atcerēties vai atrast internetā. Paturot prātā, ka t.s. Rīdzenes sarunu kontekstā tiek lietoti ļoti sakāpināti raksturojumi (a la "Kremļa premjera amata kandidāte") un tos nevajadzētu uzlūkot kā tādus, kuriem ir ilglaicīga ietekme uz sabiedrisko domu, jebkurā gadījumā Sudraba vismaz daļai sabiedrības nu asociējas un asociēsies ar Krievijai draudzīgu politiku.

Varētu teikt – ne pirmais, ne pēdējais gadījums Latvijā. Tomēr Sudrabas gadījums, manuprāt, ir interesantāks, jo vairākos jautājumos – atliek palasīt Saeimas plenārsēžu stenogrammas – viņa ir nepārprotami kompetenta un kopumā konstruktīva (vismaz salīdzinot ar diezgan daudziem saviem kolēģiem...). Līdz ar to es atļaušos noraidīt tēzi, ka Sudraba būtu liekama vienā rindā ar Krievijas ietekmes aģentiem, kādus mēs pazīstam, piemēram, dažādu t.s. nepilsoņu tiesību nevalstisko organizāciju izskatā.

Savukārt mana tēze ir: Sudraba šobrīd ir tur, kur nu viņa ir, lielā mērā tāpēc, ka viņa ir, ja tā var teikt, tipiska tehnokrāte.

Paveroties uz viņas profesionālo biogrāfiju arī pirms nonākšanas Valsts kontrolē, ja neskaita īsu periodu "Parex bankā", viņa vairāk nekā desmit gadu ir strādājusi dažādos posteņos Finanšu ministrijā. Mans pieļāvums – Sudrabai dažādi ģeopolitiskie jautājumi vienkārši neliekas būtiski, salīdzinot ar citiem; viņa ir nevis "līdz X stundai gulošā aģente", bet gan persona, kura daudziem citiem Latvijā dzīvojošajiem pašsaprotamos diskursus par ģeopolitiskajiem riskiem un apdraudējumiem uzskata par pārspīlētiem. Te nav runa par to, vai es kā teksta autors šādai nostājai piekrītu (nepiekrītu): runa ir par mēģinājumu aukstasinīgi aprakstīt kādu pasaules uztveres modeli.

Manuprāt, runa ir par daļai tehnokrātu piemītošu loģiku, kas apolitiskumu uzskata par priekšrocību un pat nepieciešamību īpašību, un šis slānis bez sevišķiem iekšējiem morāliem kompromisiem ir gatavs strādāt gandrīz jebkuras politiskās konjunktūras apstākļos, kamēr viņiem varbūt neliek aprēķināt – vulgarizēju – koncentrācijas nometņu ekonomisko izdevumu un ieņēmumu pozīcijas.

Var teikt, ka tehnokrāti nav tik ekstrēmi apolitiski per se – internetā var atrast, ka, piemēram, Valdis Dombrovskis un Andris Piebalgs arī sevi saukuši par tehnokrātiem. Tomēr vienlaikus nevar noliegt, ka vajadzības gadījumā varētu uzzīmēt veselu vēsturisko tradīciju, kurā iekļautos zinātnieki, kas sevišķi neinteresējas par sava darba reālo turpinājumu valsts rokās, ierēdņi, kuriem svarīgāks ir juridiskais "burts", nevis "gars" utt. Galu galā vēsturē nav trūcis gadījumu, kad radošo profesiju pārstāvji vai sportisti deklarē, ka viņu dalību no politiskā viedokļa apšaubāmos projektos tā vērtēt nemaz nedrīkst, jo "tās ir dažādas lietas". Šis, manuprāt, vispār ir ļoti interesants temats, kad profesionālisms kādā jomā paģēr sev būtībā īpašas tiesības, izņēmuma situāciju.

Nebūtu jēdzīgi šajā tekstā apspriest šādas nostājas plusus un mīnusus, tā ir cita tēma. Jāpiezīmē vien: ja cilvēks ar šādu izpratni dodas politikā, tad gan rodas problēmas – viņam pašam un citiem. Viņam pašam, jo, izrādās, būt apolitiskam politikā nav iespējams, toties kādam paveras iespējas ar šādu cilvēku manipulēt, ja viņš pats izvēlas it kā ignorēt politisko kontekstu. Vienlaikus Sudrabas un tai līdzīgi gadījumi var radīt vilšanās sajūtu elektorāta daļā, kas vēlētos politikā redzēt "speciālistus", nevis "kārtējos politiķus". Šāds pretnostādījums zināmā mērā ir mākslīga konstrukcija, tomēr tas vairo vienaldzību pret politiku, kurā, redz', "speciālistus" kāds aptin ap pirkstu, attiecīgi "labāk būtu palicis (palikusi) savā sfērā".

Kā jau minēju, pretruna nav neizbēgama, tomēr arī tā ir cita tēma.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0