Foto – Anrijs Požarskis, zimejumuteatris.lv
 
Ar bērniem
02.08.2016

Teātris pāris koferos

Komentē
0

Par "Zīmējumu teātra" izrādēm

Nekādi nevaru atcerēties savu pirmo teātri. Leļļu teātra, ledus baletu un "resno teātru" (Alvis Hermanis tā saka) izrādes manā atmiņā ir sajaukušās vienkopus no daudzkārtējiem apmeklējumiem ar klasi vai vecāku darbavietu arodbiedrību uzsauktiem braucieniem pēc Jaungada saldumu paciņām. Spilgti atceros daudzas fragmentāras vīzijas, piemēram, kā kādā ledus baletā, trauksmaini smeldzīgai elektroniskajai mūzikai skanot, dzērve salauza spārnu un palika ziemot Latvijā vai kā mana draudzene Lienīte, ejot uz "Princi un ubaga zēnu" Nacionālajā teātrī, kopā ar citiem bērniem priecīgi vēlās lejup pa kanālmalu un vienīgā ievēlās iekšā kanālā. Es arī biju tajā izrādē ap 1980. gadu, bet neko citu lāgā neatceros. Mamma tagad saka, ka tā bija vislabākā bērnu izrāde tolaik, un tās dziesmas mēs dziedam vēl joprojām.

Tomēr fakts ir tāds, ka vairums manu pirmo bērnības atmiņu saistās tieši ar teātri. Vissenākā no tām (līdz trīs gadu vecumam) ir stindzinošās bailes, kas bija jāuzvar, lai tiktu uz skatuves izpildīt sniegpārsliņas pienākumus. Toreiz tas šķita tik šausmīgi – es biju sapucēta un ieprogrammēta horeogrāfiskajam priekšnesumam, bet nāvīgi pārbijos no raganām aizkulisēs. Viņas, manas lielās draudzenes – Dobeles baletskolas audzēknes –, tīņu gados tik mīļi un iedrošinoši māja ar saviem drausmīgajiem, mākslīgi pagarinātajiem plastilīna nagiem un smaidīja ar pagarinātajiem, krunkainajiem zodiem, ka es vēl šodien atceros detaļas. No vēlākiem laikiem atceros prieku un azartu, ar kādu mēs – Bulduru sovhoztehnikuma ciema pagalma bērni – Liepājas teātra izrādes (ar Indru Briķi titullomā) iespaidā iestudējām "Pelnrušķīti", izpārdodot biļetes piecstāvu nama balkonu īpašniekiem.

Ar šo garo, personisko, nostalģisko ievadu es gribu atgādināt, ka teātris var būt ļoti efektīva, iedarbībā neprognozējama, bet domāšanu, rīcību un radošumu veicinoša mākslas prakse tieši personības veidošanās sākumposmā. Tādēļ no labākas sabiedrības veidošanas viedokļa būtu gudri nodrošināt, ka kvalitatīvs teātris vismaz bērnībā ir pieejams visiem. Kā tas šobrīd nav, jo biļetes ir trakoti dārgas un kopā ar ceļa izmaksām nav pa kabatai vidusmēra daudzbērnu ģimenēm reģionos (skat. atsauces uz Aijas Freimanes teikto diskusijā "Kuš! Netraucē!" Kristas Burānes rakstā "Dusmīgo tantīšu ēnā"). Tomēr, kā jau tas Rietumu pasaulē iekārtots, likumus pierāda izņēmumi, un viens no šādiem izņēmumiem ir Vara Klausītāja trupas darbība.

Zīmējumu teātris ir neparasts, mākslu mijiedarbības (gesamtkunstwerk) idejā balstīts teātris, reducēts uz minimālo nepieciešamo, tādēļ tas ir kā radīts viesizrādēm, kuras arī regulāri notiek pilsētās un lauku ciemos, arī brīvā dabā. Šķiet, ka visus izrāžu rekvizītus var ietilpināt pāris maisos un koferos. Teātris darbojas tādā kā ceļojošu dziesminieku – bardu – estētikā, kuram kā būtiski elementi pievienoti aktierspēle un zīmējums. Līdzīgi kā ar bardiem, zīmējumu teātris balstās viena vai dažu mākslinieku talantā pašiem sacerēt stāstu, rakstīt tekstu, izspēlēt to ar savu balsi un ķermeni, turklāt vēl vienlaikus vizualizēt izteiksmīgos zīmējumos. Tādējādi darbināti tiek visi tradicionāla teātra pamatkomponenti – režisora, scenogrāfa, komponista, aktieru un skatītāju darbs. Tā kā nepilnības priekšnesumā nav iespējams notušēt aiz krāšņiem butaforiskiem trikiem, izrādes dalībniekiem jābūt ne vien talantīgiem un profesionāliem, bet arī iespējami atvērtiem un jūtīgiem gan savstarpēji, gan arī pret skatītāju, turklāt gataviem improvizēt, lai, daudzkārt izspēlējot vienu materiālu, pašiem nekļūtu garlaicīgi.

Savām acīm esmu redzējusi tikai divas no piecām pašreizējā izrāžu kalendārā iekļautajām "Zīmējumu teātra" izrādēm, t.i., "7 pasakas par Ņukucīti" 2009. gadā VEF darbnīcā un "Vilku" šosezon. Tāpat arī mana kompanjone Elizabete, kura varēja salīdzināt nepilnu 7 gadu vecumā redzēto "Ņukucīti" ar 14 gadu vecumā redzēto "Vilku". Mēs augstu vērtējam šādu teātri, vizuāli dzejiski muzikālas spēles visai ģimenei. Tajās visu paaudžu skatītājiem ir jautri un interesanti, panākta tā foršā sajūta, kad vecāki vai vecākie brāļi un māsas jaunākajiem lasa priekšā pasakas, paši arvien vairāk aizraujoties, atraktīvi iedzīvojoties tēlos, mainot balss tembrus un intonācijas.

Izrādes sākas konceptuāli – ar tukšu, baltu telpu, kurā ar garā kātā iesietu otu sāk rotaļāties gleznotāja Anda Lāce, režisors Varis Klausītājs un aktieri, kas vienlaikus ir arī mūziķi, spēlē tādus senus, viegli pārnēsājamus instrumentus kā blokflauta un kokle. Visi kopā viņi spēlējas ar vārdiem, jēdzieniem, tēliem, izstāstot mīļus un asprātīgus, baisus un smieklīgus stāstus. Apzinīgam skatītājam ir pagrūti koncentrēties uz visām vienlaikus notiekošajām darbībām, tomēr šajā ziņā izrāžu formāts kļūst interesants kā veiksmīgs precedents šobrīd valdošās multimodalitātes tradīcijas manuālai versijai.

Kad nepilnu stundu garā izrāde ir izspēlēta un aplausi noklusuši, nekas nebeidzas – uzmanība novirzās uz Andas Lāces lielā formāta zīmējumiem, kuros fiksēto izrādi skatītāji var pēc vajadzības gluži kā lentē attīt atpakaļ vai arī papildināt ar savām iedomām: izkrāsot vilka kažoku rozā vai viņa asos zobus padarīt tādus, ka tie izskatās pēc nekaitīga adīta mustura, vai arī lācim piezīmēt sirsniņu, vai vienkārši pabeigt krāsot garo zilo upi ar spožām zivtiņām.

Bet pāri visam jaušams Vara Klausītāja smaids – režisora alga par to, ka viņam atkal izdevies iekustināt cilvēku sirdi un iztēli.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0