Foto - Mārtiņš Otto, Rīga 2014
 
Recenzija
23.12.2014

Teātris, kas spēj ietekmēt dzīvi

Komentē
0

Decembra sākumā VEF kultūras "pilī" notika vācu-šveiciešu teātra kompānijas "Rimini Protokoll" izrāde, ko precīzāk būtu dēvēt par performanci, "100 % Rīga" – tā tapusi sadarbībā ar Latvijas Jaunā teātra institūtu (LJTI) un 100 rīdziniekiem.

Doma pētīt mūsdienu lielpilsētas "Rimini Protokoll" komandā nobriest pakāpeniski – kad 2008. gadā tiek radīta izrāde "100% Berlīne", vēl nav domu, ka šim projektam būs turpinājums. Taču pēc Berlīnes panākumiem ideja uzņem apgriezienus, un aizgājušajos sešos gados top divdesmit viens uzvedums četros kontinentos – Eiropā, Āzijā, Ziemeļamerikā, Austrālijā –, ko pārstāv tādas pilsētas ar izteikti multinacionālu etnisko sastāvu kā Parīze, Brisele, Vīne, Amsterdama, Korka, Krakova, Drēzdene, Kopenhāgena, Filadelfija, Sandjego, Dārvina, Melburna, Guandžou, Tokija, Londona... Rīga šai sarakstā ir divdesmit otrā pilsēta.  

Performances "100% Rīga" sagatavošanas laiks aizņēma vairāk nekā pusgadu.  LJTI darbinieces Līga Rudzīte, Sandra Lapkovska un Gundega Laiviņa veica dalībnieku atlasi un intervēja tos. Princips, pēc kura notika atlase, bija vērsts uz to, lai katrs dalībnieks pārstāv 1% no Rīgas iedzīvotājiem, bet visi kopā ir Rīgas sabiedrības šķērsgriezums, jo atbilst pilsētas statistikai pēc dzimuma, vecuma, tautības, rajona un mājsaimniecības veida. Par pirmo "100% Rīga" dalībnieci uzaicināja Centrālās statistikas pārvaldes priekšnieci Aiju Žīguri, kas uzaicināja nākamo dalībnieku, kurš savukārt uzaicināja nākamo... un tā – līdz simtajam. Rezultātā pasākumā piedalās, kā var uzzināt speciāli sagatavotā bukletā, 56 sievietes, 44 vīrieši, no kuriem 45 ir latvieši, 39 krievi, 4 ukraiņi, 4 baltkrievi, 2 poļi, bet 6 pārstāv citas tautības, piemēram, ebrejus un lietuviešus. 39% no visiem mājās sarunājas latviski, bet 50% krieviski; 74% ir Latvijas Republikas pilsoņi, 21% nepilsoņu, 5% citu valstu pilsoņi. Divām vecākajām dalībniecēm drīz būs 90, bet jaunākajiem performeriem nesen apritējuši četri gadi. Kad bija veikts apjomīgais dalībnieku izraudzīšanās process, pie darba ķērās režisors Daniels Vecels, dramaturgs-līdzrežisors Sebastians Brungers, kā arī mūziķu grupa "The Quinters".

Informatīvajos materiālos akcentēts, ka "Rimini Protokoll" "atkārto to pašu cilvēkizpētes darbu, ko 20. gadsimta 60. gados veica etnologi un antropologi Āfrikā un Austrālijā. Atšķirība tā, ka viņi to dara mūsdienu lielpilsētās un ka ar šiem pētījumiem strādā teātra teritorijā".

60. gados, jāpiebilst, arī Rietumu teātris, aizraujoties ar interkulturālisma idejām, kas noved pie teātra antropoloģijas kā īpašas disciplīnas attīstības, gan interesējās par civilizācijas maz skartu teritoriju antropoloģiskiem pētījumiem, tos izmantojot savos uzvedumos, gan pats organizēja izpētes ekspedīcijas. Īpaši lieli nopelni šai nozarē blakus Dānijā bāzētā "Odina" teātra vadītājam Eudžēnio Barbam ir angļu režisoram Pīteram Brukam, kurš 1975. gadā, vadoties pēc antropologa Kolina Tērnbula zinātniskās monogrāfijas "Kalnu ļaudis", iestudē uzvedumu "Iki", kas izseko kādas Āfrikas cilts deģenerācijas procesam, kad tā kļuvusi par varmācīgas deportācijas upuri. Bet 1972. gadā P. Bruks kopā ar vienpadsmit aktieriem dodas četru mēnešu ilgā bezprecedenta Āfrikas ceļojumā, izvēloties tūrisma maršrutu neskartas teritorijas, lai pētītu cilvēku iespējas caur teātri saprasties neverbālā līmenī, kā arī vāktu materiālus par afrikāņu tradīcijām, paražām un rituāliem.

Tiesa, pastāv principiāla atšķirība starp 60. gadu teātra mērķiem un "Rimini Protokoll". Un runa nav tikai par 22 pasaules pilsētas caurlūkojošā projekta grandiozo mērogu. Aizgājušo dekāžu mākslinieki veica dzīves pētniecību teātra attīstības vārdā, vācu-šveiciešu grupa izmanto teātri, lai ne tikai pētītu, bet arī ietekmētu dzīvi. Un – pretēji vispārpieņemtajiem priekšstatiem, ka tas nav iespējams, – viņiem, cik varu spriest pēc saviem vērojumiem, tas patiešām izdodas. Kā procesa blakusprodukts, specifiski aktuāls teātrim, ir priekšstatu paplašināšana par mūsdienu performatīvās mākslas iespējām, apliecinot, ka, pirmkārt, teātra ekspluatēto tēmu, objektu, kā arī izmantoto izteiksmes formu loks ir neierobežots, otrkārt, ka jebkurš cilvēks var kļūt par performeru jeb izpildītāju.

Mākslinieku mērķi, veidojot šo projektu, dalāmi divās grupās. Pirmkārt, atklāt, ko pilsēta (mūsu gadījumā – Rīga) domā un jūt patiesībā. Otrkārt, tā ir interese par mazākuma viedokli. Cik cilvēku spēj palikt mazākumā un atklāt savus uzskatus, nepārejot vairākuma pusē? Cik liela ir sabiedrības vēlme par visu vienoties  un ieņemt vienotu pozīciju? Cik liela ir tolerance pret atšķirīgu viedokli?

Pirmais mērķis tiek sasniegts nosacīti, jo performance nepretendē uz dalībnieku viedokļu simtprocentīgu dokumentalitāti vai masveida grēksūdzi, jo uz skatuves notiekošais tomēr ir spēle. Taču, pat ja izrādes veidotāji viedokļus vairāk vai mazāk savstarpēji saskaņo, lai veidotos pēc iespējas neviendabīgāka panorāma, publiski paužamās domas visdrīzāk nav pretrunā ar dalībnieku reālajiem uzskatiem, jo mēģinājumu procesā ir notikusi labprātīga vienošanās.

Performances šķietami vienkāršā, bet īstenībā visai rafinētā struktūra un norise daudz pasaka bez vārdiem. Piemēram, lai gan mērķis ir radīt Rīgas kolektīvo portretu, katram dalībniekam tiek dota iespēja auditorijai īsi prezentēt arī savu individuālo vizītkarti, nosaucot vārdu, vecumu, tautību, profesiju, iemīļoto vaļasprieku. Tādā kārtā performances dalībnieki tiek pieteikti nevis kā anonīms kolektīvs vai bezvārdu pūlis, bet gan individualitāšu – konkrētu personību – grupa. Šis apstāklis, pēc manām domām, ir ļoti svarīgs, tas ne tikai demonstrē uzveduma veidotāju cieņu pret saviem līdzstrādniekiem, bet – rada iespaidu par notiekošo kā par simtprocentīgi dokumentālu akciju, pat ja tā nav, jo katrs no viņiem taču, nosaucot sevi, zem kopējā memoranda ir parakstījies. Vēl kāds aspekts – sava vārda publiska nosaukšana ir uzticēšanās zīme tiem, kuru priekšā tas darīts. Tālāk seko it kā ķēdes reakcija – ja tev, skatītājam, uzticas, arī tu uzticies un spēj sev nepieņemamā viedoklī vispirms iedziļināties, sevi iztēloties tā otra vietā un tikai pēc tam to noraidīt, labāk sapratis, kādēļ šāds uzskats radies. Es, piemēram, nepiekrītu otras valsts valodas ieviešanai Latvijā, bet, iztēlojoties, ja es būtu kādas skaitliski lielas nacionālas kopienas pārstāvis citā valstī, es arī varbūt varētu gribēt, lai manai valodai ir otras valsts valodas statuss... Uzsveru – varētu gribēt, kā to darīja vairāki krievi, nevis paģērēt vai pieprasīt.

Otra mērķu grupa arī ir pakļauta spēles principam. Spēle ir intriģējoša, jo jautājumi, uz kuriem dalībniekiem jāatbild, ir negaidīti, un – jo tālāk rit pusotru stundu garā performance, jo tie kļūst provocējošāki. No nevainīgā "kuri no jums apmeklējuši kino (vai – teātri) no vienas līdz sešām reizēm gadā?" līdz sprādzienbīstamiem, tādiem kā "kuri no jums gribētu pārcelties uz dzīvi ārzemēs?", "kurš balso par abortiem kā līdzekli dzimstības regulēšanai?", "kurš pieļauj domu, ka karš ir līdzeklis, lai risinātu starptautiskas problēmas?", "kurš atbalsta Krimas aneksiju?" vai "kurš vēlētos, lai krievu valoda Latvijā kļūst par otru valsts valodu?". Jautājumus, pa kārtai pienākot pie mikrofona, citu pakaļ citam nosauc paši dalībnieki. Šis paņēmiens savukārt rada iespaidu, ka viņi paši ir gan jautājumu, gan atbilžu ģenerētāji, tātad reizē spēles objekts un subjekts, nevis tikai pasīvi objekti, kurus kādi pētnieki no malas intervē kādu sev svarīgu, bet dalībniekiem nezināmu vai nesaprotamu mērķu vārdā. Un – tā kā izlases simtnieks pārstāv Rīgu, tad neviļus pārņem optimistiska pārliecība, ka dzīvojam garīgi aktīvā un možā pilsētā. Un draudzīgā, jo, lai cik atšķirīgi ir cilvēku viedokļi uz skatuves, viņu savstarpējās attiecības ir tolerantas, iejūtīgas un uz sadarbību vērstas, kā gluži vai kādā ideālā kopdzīvošanas modelī. Optimistisku noskaņu rada arī mazie draiskulīgie bērni uz skatuves, kas kļūst par zīmi sabiedrībai ar nākotni. Zāli pāršalc labvēlīgi smiekli, kad četrgadīga meitenīte uz mirkli nojauc kolektīvās intervijas nopietnību, piestājoties grupai aiz transparenta "es izglābu kādam dzīvību".

Daudzkrāsaini tērptie cilvēki uz skatuves mundri soļo, kopā ar citiem veidojot kustīgus apļus, rindas, elipses, izkaisās pa visu telpu, lai vēlāk sapulcētos tās centrā vai sadalītos trīs atsevišķās grupās, – tā veidojas iespaids par kādu dzīvu, pulsējošu kolektīvu būtni – pilsētas metaforu.

Atbildes uz jautājumiem tiek sniegtas dažādos veidos, iesaistot videoekrānu skatuves aizmugurē. Tā, piemēram, dalībniekiem ir izdalītas planšetes ar dažādu krāsu lapām, uz ekrāna parādās informācija par to, kāda krāsa pārstāv kuru viedokli. Kad izskanējis jautājums, katrs atrod savam viedoklim atbilstošo krāsu un paceļ lapu. Vai – uz videoekrāna parādās trīs atbilžu varianti, cilvēki, strauji pārgrupējoties, nostājas pie sev tīkamās atbildes.

Taču īstais izrādes saturs, kurš dzimst caur spēli, šoreiz daudz lielākā mērā nekā citkārt teātrī, kondensējas nevis uz skatuves, bet teritorijā starp skatuvi un ļoti atsaucīgo zāli, kuras sastāvu, līdzīgi kā tas ir ar izpildītājiem, gandrīz vienādās proporcijās pārstāv latvieši un krievi. Šis īstais saturs izrādes laikā netiek verbalizēts, un to ir grūti noformulēt vārdos arī tagad, mēģinot aprakstīt savus gūtos iespaidus. Interese, uzmanība, iejūtība, sirsnība pret citādo. Tik maz. Tik ļoti daudz. 

Man šķiet, ka šis ir pirmais reālais integrācijas projekts, kas realizēts Latvijā starp latviešiem un krieviem, apliecinot to, ko visi zinām, bet oficiāli negribam atzīt, – mūsu valstī pastāv divkopienu sabiedrība, bet starp tās pārstāvjiem ir iespējama sadarbība. Pārējie "integrācijas projekti", kuru tapināšana bez visa cita notikusi par daudziem tūkstošiem no nodokļu maksātāju naudas, bijusi vien politikāniska muldēšana, integrāciju traktējot kā piespiešanu un pakļaušanu, nevis – sadarbību, kura iespējama vien apstākļos, kad valda savstarpēja cieņa un kopīgi mērķi. Un, ja vismaz politiskā vara ir latviešu rokās, tad tieši latvieši ir atbildīgi par savstarpēji iecietīgas atmosfēras radīšanu, KOPĪGU mērķu izvirzīšanu. Vai nu to kādam patīk, vai nepatīk dzirdēt. Droši vien tas ir utopiski, bet izrādes laikā pārņem ne tikai cerība, bet pat ticība, ka mūsu pašu nākotnes vārdā ir iespējams pārvarēt gan okupācijas piecdesmit gadu traumu, gan savtīgās mūsdienu latviešu politiķu intereses, gan bailes no pašreizējās Krievijas agresīvās ārpolitikas, kuri, manuprāt, ir galvenie cēloņi reālas sadarbības un saprašanās trūkumam starp latviešiem un krieviem. Jo tik skaidri kā vēl nekad es izrādes "100% Rīga" laikā izjutu, ka, nepārstādama būt latviete,  esmu arī rīdziniece un ka šī identitāte mani vieno ar citiem rīdziniekiem gandrīz tikpat stipri kā ar citiem latviešiem.

Teātri, kas reāli ietekmē dzīvi, cita starpā palīdzēja radīt cilvēki, no kuriem 56% ne reizi nav apmeklējuši teātri. Arī šis fakts ir glaimojošs teātrim, kuru Rīgai uzdāvināja "Rimini Protokoll".

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0