Komentārs
03.06.2013

Tautietis rīdzinieks

Komentē
26

Seneka esot teicis: mūs uztrauc nevis pašas lietas, bet mūsu priekšstati par tām. Šī patiesība ir visai noderīga praktiskai lietošanai arī politikā – ja nevari pieskaņot realitāti saviem priekšstatiem, labāk tomēr pieskaņot priekšstatus realitātei. Galu galā, neviens taču ar varu nelika t.s. "labēji nacionālajiem" spēkiem padarīt pašvaldību vēlēšanas Rīgā par eksistenciālu jautājumu, par vēsturisku drāmu, kurā uz kārts ir likts valsts "būt vai nebūt". Galu galā – vai tiešām ir tik svarīgi, kurš metina trubas un remontē skolas... Kaut kā nav dzirdēts, ka konservatīvo Angelu Merkeli ļoti uztrauktu sociāldemokrāts Vovereits Berlīnē vai demokrātu Obamu – republikānis Blūmbergs Ņujorkā. Bet nē – latviešiem pašvaldību vēlēšanās ļoti gribējās drāmu. Nu tad arī dabūja, ko gribēja.

Vēsturiskās kaislības gan nu jau ir mazliet noplakušas, un varam atrast mazliet laika, lai padomātu – kas tad īsti notika? Vispirms, Ušakovs un Ameriks Rīgas vadībā tiešām nav nekāds zelts, un izgāzt viņus no krēsliem nebūtu bijis neiespējami. Tiesa – tam būtu nedaudz jāiespringst un jāiedarbina fantāzija. Taču mēs politikā mākam tikai divus trikus, kuri līdz šim ir veiksmīgi strādājuši – biedēšanu ar krieviem un biedēšanu ar oligarhiem. Šie triki līdz šim ir izpelnījušies nedalītu publikas piekrišanu un radījuši pat zināmu stabilitātes ilūziju. Tikai viena nelaime – šos trikus publika jau ir daudzkārt redzējusi, un sajūsma par tiem vairs nav tā, kas agrāk. Tādēļ līdzās biedēšanai vajadzētu būt arī kādam daudz maz ticamam pozitīvam piedāvājumam, bet ar to mums ir tā skumīgāk. Turklāt "labēji nacionālajiem" jau iepriekš ir bijušas daudzas iespējas parullēt ar Rīgu, un stāstīt vēlētājam, ka tas ir bijis kaut kas daudz labāks par Ušakovu, nozīmē turēt viņus par muļķiem. Šoreiz, lai izgāztu Ušakovu no krēsla, vajadzēja piedāvāt kaut ko jaunu un interesantu – taču šādu piedāvājumu neviens nevarēja un arī negribēja radīt. Tādēļ arī likumsakarīgs rezultāts.

Likumi, kā zināms, ir rakstīti tāpēc, lai izveicīgi cilvēki tos apietu. Jo sevišķi tas attiecas uz tiem likumiem, kas regulē priekšvēlēšanu aģitāciju. Kas tikai pie mums nav redzēts – gan "pozitīvisma kampaņas", gan "tikšanās ar vēlētājiem", gan "pašvaldību preses izdevumi". Taču tie visi ir nieki salīdzinājumā ar šajās pašvaldību vēlēšanās demonstrēto know-how: viena partija taisa reklāmu citas partijas ideoloģijai. Runa, protams, ir par "Vienotību", kura ar neatlaidīgiem pūliņiem, retoriku un reklāmas klipiem panāca Nacionālās apvienības labo rezultātu. Es tagad atklāšu kādu patiesību, kura acīmredzot dažiem "Vienotībā" būs kaut kas pilnīgi jauns. Latviskais vēlētājs Latvijā, t.sk. Rīgā, ir iedalāms divās lielās grupās. Vieni ir tie, kuriem iespēja "nolikt pie vietas krievus" ir jebkuras iespējamas politiskas darbības augstākais uzdevums – šie vēlētāji būtu gatavi pieciest pilnīgi jebko uz šīs pasaules, ja vien tiem būtu iespēja ar savām acīm pieredzēt dekolonizāciju, deokupāciju un etniski iztīrītu Latviju. Otra grupa ir tie latvieši, kuri, lai gan tur godā latviešu valodu, kultūru un valsts rietumeiropeisko orientāciju, tomēr domā, ka ar Latvijā dzīvojošajiem cittautiešiem ir jācenšas kaut kā sadzīvot – par spīti spēcīgiem šizofrēnijas elementiem šajās attiecībās. "Vienotība", līdzīgi Tautas partijai un agrīnajam "Jaunajam laikam", līdz šim pamatā ir orientējušies uz otro grupu. Taču te pēkšņi izrādās, ka vēlētāji kaut nav pareizi sapratuši. Izrādās, ka "Vienotība" patiesībā grib runāt tieši ar pirmajiem un pāraudzināt otros tā, lai tie pievienotos pirmajiem un kopā ar Sarmīti Ēlerti ietu rīkot pogromus. Taču šie otrie nez kādēļ uz šādu identitātes maiņu nav gatavi, un saprot, ka ir nostādīti visai neērtas izvēles priekšā – vai nu balsot par Ušakovu, pieverot acis uz viņa parakstu par otro valsts valodu un citiem grēkiem, vai arī balsot par Nacionālo apvienību, kura varbūt ir krietni par radikālu etniskajos jautājumos, bet, atšķirībā no "Vienotības", vismaz runā tiešu valodu un, šķiet, ka arī domā to, ko runā. Turpretī pirmās grupas vēlētāji arī nav īsti gatavi pieņemt šādu identitātes maiņu, kad valdības partija ar šķietami liberālu "sorosīti" priekšgalā sāk lauzties viņu dārziņā. Tā nu Rīgas domes vēlēšanās bija faktiski pazudusi mērenā nacionālā alternatīva, jo "Vienotība" aģitē par Nacionālās apvienības programmu. Protams, bija Zaļās partijas piedāvājums, taču tas par spīti Gunta Belēviča neapšaubāmajam potenciālam, neizskatījās pārlieku nopietns.

Tas nu ir jautājums – vai uz nākamajām Saeimas vēlēšanām pastāvēs kāda mērena nacionālā alternatīva. Ja uz šo lomu joprojām grasās kandidēt "Vienotība", tad tai vismaz partijas iekšienē vajadzētu tikt skaidrībā par savu nostāju nacionālajos jautājumos. Ir pamatotas aizdomas, ka šī nostāja de facto ne ar ko neatšķiras no Nacionālās apvienības nostājas, jo ir taču skaidrs, ka pie mums nacionālo dienaskārtību diktē abu pušu radikāļi – nevis tie, kuri sevi uzdod par “mērenajiem", "pragmatiskajiem" vai "eiropeiskajiem". Taču, ja tas tā ir, tad "Vienotības" politiķiem vismaz nevajadzētu šajā nišā pārmēru izpausties, jo tas gluži vienkārši palīdz nevis viņiem, bet citiem politiskajiem spēkiem.

Līdzās "Vienotības" bronzai šīs vēlēšanas mudina pārdomāt vēl dažus jautājumus. Daži no tiem ir tīri tehniski. Vispirms – no kurienes īsti auga kājas Lato Lapsas "atmaskojošo" avīžu kampaņai, kuras nepārprotami bija vērstas pret "Vienotību"? Ja to bija sarīkojis nelojālais Ušakovs, tad kādēļ gan "Vienotība" par to klusē – pat tagad, kad izgāšanās vēlēšanās ir acīmredzama? Vai varbūt tas bija kāds cits – tepat no lojālās valstsnācijas? Vēl kāds jautājums skar (aizņemoties Aivara Strangas izteicienu) mēnessērdzīgo latviešu inteliģenci. Nevienam jau sen nav noslēpums, ka daļa latviešu humanitārās inteliģences ir ksenofobiska. To piedzīvojām arī šoreiz, kad pirms vēlēšanām daži vārda un skatuves mākslinieki aicināja tautiešus beidzot taču "iedegties naidā". Taču šai inteliģencei, šķiet, pamazām rodas problēmas ar reputāciju. Galu galā, Māra Zālīte no teju vai Ājatollas Homeinī cienīgām pozīcijām pasludināja džihādu pret katru latvieti, kurš nobalsos par "Saskaņas Centru". Un? Kas notika? Pilnīgi nekas – Ušakovs saņēma teju 60 procentus. Taču par to nebūtu jāpriecājas – skaidrs, ka līdz ar ietekmes zudumu šī inteliģence vēl vairāk radikalizēsies. Un tad gaidiet nepatikšanas.

Tēmas

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
26