Domas
04.03.2013

Tautietis pēc pases

Komentē
1

Pēdējo nedēļu ņemšanās ap grozījumiem "Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likumā" demonstrēja to lielisko strupceļu, kurā šodien ir nonākusi Latvijas etnopolitika. No malas raugoties, dažas lietas šajā strīdā šķiet pilnīgi nesaprotamas, turklāt pat gribot nav iespējams ieņemt kādu no pusēm. Taču ir kāds secinājums, kuru visa šī šķēpu laušana parāda diezgan nepārprotami, – pie tā es nonākšu šā komentāra noslēgumā.

Vispirms, nav īsti skaidrs, kādēļ tie, kas vēl nesen iestājās par ailes "tautība" izņemšanu no Latvijas pasēm vispār, šodien ir sadomājuši radīt iespēju brīvprātīgi izmainīt tajā rakstāmo. Ir skaidrs, ka "tautība" tajā nozīmē, kā to raksta Latvijas pasēs, ir etniska, nevis pilsoniski politiska kvalifikācija. Turklāt tās rakstīšana vai nerakstīšana pasē ir cilvēka izvēles jautājums, un piedāvātie grozījumi vienkārši rada iespēju citas grupas piederīgajiem brīvprātīgi deklarēt savu etnicitātes maiņu pasē. Vai tas tagad būtu jāuzlūko kā augstākais integrācijas sasniegums, ja citas tautības pārstāvis pēc piecpadsmit gadiem Latvijas pilsonībā drīkst pēc saviem ieskatiem publiski apliecināt savu asimilācijas faktu? Ievērosim – nevis iekļaušanos Latvijas pilsoņu kopumā, bet gan tieši etniskās piederības maiņu, kuru cilvēki arvien vairāk izvēlas vispār nedeklarēt. Jā, etnicitātes robežas ir plūstošas, un tā bieži nav saistāma ar nekādiem objektīviem faktoriem – teiksim, ar (priekšstatiem par) kopīgu izcelsmi, valodu un vēsturisko apziņu. Tā mainās laika gaitā un no paaudzes uz paaudzi – teiksim, ja vaicājam, kādā nozīmē trešās paaudzes Amerikas latvieši, kuri nerunā latviski un varbūt reizi dzīvē pusaudža gados ir bijuši Latvijā, joprojām ir "latvieši"? Etnicitāte mūsdienu pasaulē patiešām arvien biežāk iegūst hibrīdas, daudzveidīgas formas, kuras ir grūti kodificēt citādi, kā vien ar indivīda pašizpratni – t.i., ja es jūtos kā latvietis un citi mani atzīst par latvieti, tad laikam tāds arī esmu.

Tā tiešām ir, bet tas ir labs arguments, lai vispār likvidētu etnisko "tautības" aili pasē, nevis lai ļautu katram saukties par latvieti. Par sarūgtinājumu mūsu ultraliberāļiem, tajās ES valstīs, kur etnicitātei ir nozīme, teiksim, pilsonības piešķiršanā (kā tas ir arī Latvijā), šo etnicitāti lielākoties nosaka asinis, nevis brīva izvēle. To, kurš Vācijas valsts skatījumā ir vai nav "vācietis" (ar privilēģijām, kas ar to saistītas), nosaka izcelsme, nevis vēlēšanās būt par vācieti. Cits jautājums, ka tur neviens to nedomā rakstīt pasē – dokumentā, kas apliecina pilsonisko, nevis etnokulturālo piederību. Galu galā – būtu jābeidz liekuļot un izlikties, ka "latvietis" ir politiska kategorija un ka šodienas Latvijā ir iespējami kaut kādi "daudzu tautību latvieši". Latvietis sev pašam un citiem būs un paliks vienīgi etnisks latvietis. Francija ir jauka zeme; Renāns ir čoms bez vainas – bet mēs dzīvojam tur, kur dzīvojam, un esam tie, kas esam.

Protams, pretējais, "profesionālo latviešu" flangs arī neatpaliek domas lidojuma ziņā. Ir kāds aspekts, par kuru vērts padomāt mazliet smalkāk, – šim flangam tuvos terminos to varētu saukt par izvēli starp Kārli un Ādolfu. Radikāli labēju etnisko politiku ir iespējams īstenot divos atšķirīgos veidos – kā asimilāciju (Ulmaņa Latvijā) vai disimilāciju (nacistiskajā Vācijā). Proti, ar dažādiem līdzekļiem var centies padarīt mazākumtautības par "valstsnācijas" sastāvdaļu – piemēram, izdeldējot mazākumtautību skolas un medijus vai pat aicinot latviskot uzvārdus (kā to darīja Ulmanis). Vai arī, gluži pretēji, pat jau asimilētos cittautiešus centies izdalīt no pārējās sabiedrības, kodificējot viņu "nepareizo" izcelsmi pasēs, dažādi stigmatizējot un nodalot no "pareizajiem" un "normālajiem" (kā to darīja Hitlers). Šo darbību virsmērķis ir pilnīgi pretējs asimilācijai – proti, ar diskriminējošiem instrumentiem piespiest "nepareizos" emigrēt vai citādi tikt no viņiem vaļā tīri fiziski (sk. "Endlösung der Judenfrage"). Mūsu "profesionālajiem latviešiem" tomēr vajadzētu izlemt, kurā virzienā tad īsti dosimies. Katrā gadījumā par spīti Ulmaņa glorifikācijai un 15. maija svinēšanai tas virziens, kuru viņi šobrīd ir izvēlējušies, noteikti nav ulmaniskais. Tieši tādēļ viņiem arī ir tik mīļa komunistu laikā ieviestā "пятая графа" pasē, kas noteikti ir piemērota kā disimilācijas, nevis asimilācijas instruments.

Taču migla daudzās galvās patiesi nav tas būtiskākais, par ko liecina šī jezga ap "brīvprātīgajiem latviešiem". Daudz būtiskāks ir kāds elementārs fakts. Proti, jebkurš likumprojekts, kurš kaut kādā veidā, kaut vai tikai šķietami un bezjēdzīgi, paplašinātu Latvijas cittautiešu tiesības, šodien tiek noraidīts bez īpašas argumentācijas. Nerunāsim par valodām pašvaldībās vai pareizticīgo Ziemsvētkiem – tās ir sen noraidītas pārmērības. Ja kāds šodien iesniegtu grozījumus Dziesmu un deju svētku likumā, ka šos svētkus drīkst apmeklēt arī nepilsoņi, tad vairākums šos grozījumus patriotiski noraidītu dziļā pārliecībā, ka šādā veidā ir pasargājuši latviešu valstnāciju no Krievijas spalvainās rokas. Pārfrāzējot Māri Čaklo: runa te nav par pasēm, bet par atmosfēru.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1