Redzējumi
09.03.2015

Tās partijas

Komentē
4

Pagājušajā trešdienā Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības lietu komisija nolēma virzīt uz pirmo lasījumu kādus likuma grozījumus. To būtība ir: nolūkā stiprināt partiju sistēmu palielināt prasības tām partijām, kuras piedalās Saeimas un Eiroparlamenta vēlēšanās. Runa ir par minimālā biedru skaita palielināšanu līdz 500 (pašlaik – 200) un viena gada vecuma cenza ieviešanu (pašlaik tāda nav). Papildus tika iesniegts piedāvājums divkārt palielināt valsts finansējumu partijām – no 0,71 EUR par nodoto balsi uz 1,42 EUR gadā par nodoto balsi partijām, kas pēdējās Saeimas vēlēšanās pārvarējušas 2 procentu slieksni. Par šīm idejām es sniegšu dažus komentārus. Jau iepriekš atvainojos tiem "Satori" lasītājiem, kuriem, gluži kā Latvijas iedzīvotāju vairākumam, par partijām jau tāpat "viss skaidrs". Proti, tās ir neglābjamu blēžu organizācijas, kuru galvenais mērķis ir ar manipulāciju palīdzību nozagt valsti, savukārt iestāšanās kādā partijā ir zīme cilvēka morālam pagrimumam. Visu cieņu, taču es šeit izmantoju mazliet citu prezumpciju. Proti, partijas ir parlamentārai demokrātijai vitāli svarīgas organizācijas; partijas biedra karte drīzāk raksturo sabiedriski aktīvu cilvēku; savukārt instinktīvais naids pret partijām, kāds pie mums ir jo plaši izplatīts un tiek publiski uzkurināts arī šķietami "progresīvajos" medijos, itin bieži robežojas ar naidu pret demokrātiju kā tādu.

Kas ir Latvijas partiju sistēmas galvenās problēmas? Vispirms, partijas pie mums ir mazas un nepopulāras; otrkārt, tās ir izteikti personalizētas un bez skaidras ideoloģijas; treškārt, tās nav spējīgas deleģēt kvalitatīvus pārvaldes kadrus. Visas šīs lietas ir pamatā acīmredzamajam faktam, ka partijām Latvijā uzticas mazāk cilvēku nekā televīzijai (!) vai sociālajiem tīkliem (!). Jautājumu par partijas piederību pie mums bieži uztver gluži līdzīgi jautājumam par izslimotām seksuāli transmisīvajām slimībām. Tas ir ļoti slikti, jo partiju leģitimitāte ir saistīta ar demokrātijas leģitimitāti kopumā, tādēļ arī doma par nepieciešamību kaut ko mainīt institucionālajā regulējumā ir ļoti loģiska un atbalstāma. Jautājums tikai, vai minētie likuma grozījumi šeit kaut ko varētu būtiski mainīt.

500 biedru skaits dalībai Saeimas un Eiroparlamenta vēlēšanās ir saprotams, tomēr diezgan kosmētisks labojums. Skaidrs, ka lielajām partijām nav problēmu sasniegt šādu slieksni, tādēļ tām nebūs problēmu arī atbalstīt šādus likuma grozījumus. Pundurpartijas tas varētu stimulēt veidot apvienības vai piespiest pievienoties lielajām – jo vairāk tādēļ, ka likuma grozījumu autori to pašu 500 biedru slieksni paredz arī partiju apvienībām. Dažam varbūt liksies, ka šāds solis ir diskriminējošs, jo samazina pundurpartiju spēju kandidēt uz Saeimu. Tam es gan nepiekristu, jo nevienai demokrātiskai valstij nav pienākums padarīt kandidēšanu uz parlamentu maksimāli vienkāršu un pieejamu jebkuram. Pretenzija uz nacionāla līmeņa politiku ir saistāma ar zināmu intelektuālu un organizatorisku kapacitāti. Ja jūs nevarat pat savākt un organizēt 500 biedrus, tad kā jūs pārvaldīsiet valsti? 500 biedru slieksnis salīdzinoši ir diezgan zems, jo brāļiem lietuviešiem tas ir 2000, brāļiem igauņiem bija 1000, tagad ir tie paši 500, turklāt uz ievērojami mazāku pilsoņu skaitu.

Tomēr šīs normas sakarā ir pieminamas divas citas lietas. Vispirms, šāds regulējums prasītu daudzmaz ticama un efektīva partiju biedru reģistra izstrādi, lai arī lielās partijas varētu ticami apliecināt šos savus 500 biedrus. Tas radītu nepieciešamību partijai uzturēt kaut kādu saiti ar saviem biedriem, kuriem tagad būtu no jauna jāpārreģistrējas. Vēl labāk, ja šim piecsimtniekam būtu jābūt pārreģistrētam ik gadu, nevis tikai reizi četros gados uz Saeimas vēlēšanām. Tas, ka uz vēlēšanām ir 500 biedru, vēl neko nenozīmē. Galu galā, mums te vēl nesen bija kāda populistiska partija ar teju vai mesiāniskām pretenzijām, kura neilgi pēc Saeimas vēlēšanām vairs nespēja pat sasaukt kongresu. Otrkārt, ja reiz partijas ir dalāmas divās grupās – vietējās ar 200 pašvaldībām un nacionālās ar 500 Saeimai –, tad nav nekāda pamata šo normu attiecināt arī uz Eiroparlamentu. ES "parlaments" nav nekāds parlaments Latvijas Saeimas izpratnē, kur deputātiem ir jāveido valdība un caur to jāpārvalda valsts. Tur viņi tikai pārstāv eiropiešus un pieņem deklarācijas, un šos uzdevumus var tīri labi pildīt arī pundurpartiju priekšstāvji.

Arī vecuma cenzs ir saprotams arguments. Tas izslēgtu pie mums ierasto partiju dibināšanu dažus mēnešus pirms vēlēšanām, bet liktu cilvēkiem vairāk sekot līdzi partiju "ainavai" vismaz gada garumā. Vienlaikus arī šeit dažas lietas nav īsti saprotamas. Vispirms, Latvijā pašlaik ir aptuveni 70 jau nodibinātu partiju un partiju apvienību, no kurām vismaz kāds bariņš ir gatavas atdoties jebkuram naudīgam preciniekam. Katrs, kuram ir nauda un/vai ambīcijas, var pirms vēlēšanām nopirkt (vienalga, tiešā vai pārnestā nozīmē) šādu vecu partiju. Tas notiek labākajās Krievijas tradīcijās, kur pastāv tradīcija, ka kāds pazīstams līderis (kā Mihails Prohorovs vai Dmitrijs Medvedevs) neilgi pirms vēlēšanām vozglavļajet kādu partiju. Cits jautājums, kā šis vecuma cenzs mijiedarbosies ar 500 biedru prasību. Kādai vecai partijai no partiju kapsētas (pēc analoģijas ar automašīnu kapsētu) to 500 biedru arī varētu nebūt – īpaši tad, ja biedrus tiešām sāks administratīvi kontrolēt un "mirušās dvēseles" vairs neies cauri. Tomēr arī šādā gadījumā nekas neliecina, ka kādam cilvēkam ar nopietnām ambīcijām un resursiem šis jaunais regulējums nopietni sarežģīs iespējas pirms vēlēšanām iejāt baltā zirgā. Ja tas bija grozījumu mērķis, tad to gan vajadzētu mēģināt sasniegt citādāk.

Savukārt, runājot par valsts finansējuma palielināšanu, politiskajā elitē būtu vieta principiālām diskusijām. Skaidrs, ka partiju finansējuma divkāršošana nekad nebūs populāra. Taču tas nu nevarētu būt vienīgais arguments, lai šeit kaut ko pieņemtu vai nepieņemtu. Tomēr, pirms lemt par finansējuma palielināšanu, būtu vērts atbildēt uz jautājumu: kādām vajadzībām mēs vispār dodam naudu partijām? Daži domā, ka tas varētu stimulēt partiju ideoloģisko diferenciāciju, jo partijas starp vēlēšanām vairāk strādātu pie ilgtermiņa programmām. Tas gan neizskatās diez ko ticami – partijas mums ir intelektuāli ļoti vājas, un nav kļuvušas stiprākas arī pēc valsts finansējuma ieviešanas (kurš gan veido labākajā gadījumā tikai pārdesmit procentu no kopējiem partiju izdevumiem). Taču citi, piemēram, KNAB, domā, ka šās naudas galvenais nolūks ir administratīvās kapacitātes stiprināšana – vienkārši sakot, grāmatvežu algošana, lai tie sarakstītu visus pareizos ciparus pareizajās ailītēs. Pirms cienījamie deputāti nebūs tikuši skaidrībā ar valsts finansējuma mērķiem, būs grūti lemt par finansējuma palielināšanu.

Rezumējot jāsaka, ka šie instrumenti partiju stiprināšanai veido tikai nelielu daļu no iespējamā līdzekļu arsenāla, kuru varētu izmantot šim nolūkam. Taču tie laikam ir vienīgie, ar kuriem ir kaut neliela cerība saņemt Saeimas vairākuma atbalstu. Piedāvātās izmaiņas ir visai homeopātiskas. Tomēr fakts, ka šiem līdzekļiem nebūs nekādas graujošas ietekmes, nav arguments, lai šajā jomā nedarītu vispār neko.

Ivars Ijabs

Ivars Ijabs ir latviešu politikas zinātnieks un publicists. Skeptisks liberālis ar "mūžīgā doktoranda" psiholoģiju. Izglītība: autodidakts. Partijas piederība: nav. 2019. gadā paziņojis par lēmumu kan...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!