Tālā tuvā pilsēta

Par absurda šūpošanos realtivitātes šupoles - ticams-neticams vienlaikus gan ir pārlieku sašaurināts skatījums. Protams, ka šādu paņēmienu lieto, taču žanrā bieži tiek lietoti arī atklāti nonsensa teksti, piemēram, Kalpa it-kā-zinātniskie monologi "Gaidot Godo" vai Jonesku "Plikpaurainajā dziedātājā" - katra personāža atsevišķi tverta runa vēl dažviet lugā varētu tikt traktēta, kā "ticama", taču ne dialogā . var jau protams, pamocīties un režijas līdzekļiem radīt iespaidu, kaut ko līdzīgu realitātei, bet... tad jājautā, kā saprast uzstādījumu "ticams". Žanē vispār nerūpējas par ticamību (piemērs, labāk zināmais laikam ir "Karalis Ibī"), tiesa var pastrīdēties vai 20.gs sākumā jau bija absurda žanrs. Liekas, ka absurdā izmantotie paņēmieni ir mazāk prognozējami nekā "no vienas puses ticamais, no otras neticamais". "Skaistās dieniņas" līdz ausīm smiltīs ieraktās dāmas runa ir pavisam ticama, izvilksim viņu no smiltīm un ieliksim kāda režisora traktējumā - teiksim virtuvē vai vannas izstabā un būs ticami, bet pazudīs pati luga. Sirreālā vide šeit ir obligāta, citādi jēgas nobrūk. Tas pats sakāms par Krapa pēdējo lentu, par Jonesko "Gaisa garāmgājēju" - ja viņš nelido, tad nekāda izrāde nesanāk. Formālā (reizēm simboliskā, kā skaistajās dieniņās) neticamība šeit ir obligāta, ticamība "aiz ausīm pievilkta" - katrā ziņā nekāda šūpošanās "starp to tun to" īsti nesanāks, ja vien spējam paši atdalīt sapņa un nomoda "realitātes".

c: "Līdz ar to zāles pamešana, traucējot citus, tomēr ir neaudzinātības un stulbuma pazīme. Pat, ja Tev ir abonements, izlasi, ko skatisies! Minūte! "

Man domāt, zāles pamešana var būt arī sevis mīlēšanas akcija, lai nebūtu jāturpina skatīties režisora neaudzinātības un stulbuma izpausmes. OK, šis varbūt ir pārāk ekstrēmi, bet, nu, lietoju Jūsu terminoloģiju. Lai nu kā tur būtu, cilvēkam var palikt žēl sava laika, redzot, ka uz skatuves notiekošais nekādi neuzrunā.

"Izlasi, ko skatīsies" - nu, jau gan ...
Starp dažās rindiņās "izlasi" un divu - triju stundu garumā "skatīsies" emocionālā lādiņa lieluma ziņā var būt gaismas gadu starpība!

C: "Ja man kāda izrāde nav patikusi, es neuzskatu, ka mans pienākums ir demonstrēt un sabojāt vakaru citiem. Tas ir elementāri! "

Nav jau runa par demonstrēšanu. Un nav runa par pienākumu.
Ir runa vienkārši par sevis un sava laika mīlēšanu.
Tas ir elementāri! :))))))