Japāņu modernās dejas meistars Tatsumi Hidžikata ir teicis, ka dejai ir jābūt kā skorpiona dzēlienam, kā indei, kas iedarbojas un pēc tam atlaiž. Šī gada pavasarī esmu bijusi uz divām laikmetīgās dejas izrādēm – uz Dmitrija Gaitjukeviča vizuāli nostrādāto un juteklisko projektu "Inside" jeb, kā rakstīts anotācijā, "rekviēmu mīlestībai un dzīvotvēlmei" un uz Simonas Orinskas iestudēto intraverti ekspresīvā buto žanra performanci "Cilvēka projekts" – un acīmredzot efekts mani vēl nav "atlaidis". Es nevēlos abas izrādes salīdzināt, bet rakstīt par abām reizē kā par vienas parādības diviem atšķirīgiem traktējumiem. Katra no izrādēm bija lieliska savā veidā, un, neskatoties uz līdzīgajiem veidojošajiem elementiem – laikmetīgu muzikālo pavadījumu, specefektiem, dejas un vizuālās mākslas simbiozi, ķermeņa un jūtu attiecību lomu maiņu, iekšēju lādiņu un cīņu –, iedarbības veidā (bet ne intensitātē) skatītājam tās bija divas absolūti atšķirīgas pieredzes. Tajā pašā laikā, ja var tā vienkāršoti teikt, abas izrādes bija par vienu un to pašu: par šķiršanos.
"Inside"
Skatoties izrādi, es vēlējos, kaut man uz to brīdi būtu salauzta sirds. Lai es varētu, kā bieži ir gadījies, teikt, ka tas ir par mani – tieši tā mums pagājšnakt gāja. Tā, kas dejo uz skatuves, ir manis pašas izmocītā dūšiņa, un es jūtu pilnīgi fiziskas sāpes. Demonstrējot plašo ķermeņa iespēju amplitūdu, miesas krāsas veļā ģērbtie dejotāji iemiesojas instinktos – atkailinātos nervos, kas bīstami atstāti telpā kā nenoizolēti vadu gali. Tie ir "plikie" mūsos – nekontrolētie dzīvnieki, kas viens pie otra pievelkas un vairs nedomā, nejūt kaunu. Tie, kas nespēj bez otra dzīvot, nespēj palaist vaļā, atrauties – tur otru ciet ar kājām un rokām, plīst pušu, irst pa vīlēm. Tie mēs, kuri naktī nevar pagulēt, cieš un skatās, kā logā līst. Tie, kuri izseko, tie, kuri vajā, tie, kuri pakļaujas, kuri rāpo pa zemi, šļūc ar vaigu pa asfaltu, gatavi kļūt par otra cilvēka ēnu, par viņa rokas ēnu, par viņa suņa ēnu – kā populārajā Žaka Brela dziesmā "Nepamet mani" ("Ne me quittes pas").
Skatuve ir izvietota zāles vidū, un to apjož četras stikla sienas tā, lai no ikvienas skatītāju sēdvietas pavērtos vienāds skats. Pie katra loga kāds mīlētājs skumji pūš elpu uz stikla un ar pirkstu ievelk aprasojušajā laukumiņā atzīšanās vārdus. Logi izdziest un ieslēdzas kā četri ekrāni, kuriem otrā pusē neviena nav. Tos darbina tikai signāls. Instinkts. Pietiek ar četriem logiem, lai saprastu, ka šī telpa ir universāla pilsēta. Tās kariatīdes deg ugunīgās mīlas mokās, un muskuļotie atlantu pleci vairs nevar noturēt namu. Pilsēta sabrūk, paliek tikai logi, kuros sitas lietus – vijoļu krāšņums un tango izčākst minimālā tehno, kas mehāniski plīst kā kaprons. Retie elektriskās dzirksteles sprakšķi pāriet klusumā, kurā skan vairs tikai dejotāju elsas un pēdu švīkstēšana. Miesa ritmiski un bezjūtīgi sitas pret nejaušu fuck–buddy.
Deja noris it kā vienā elpas vilcienā: absolutizēts un postošs mīlas sakaras ilgst tikai vienu bezgalīgu diennakti. Tā ir tik simetriska, precīza un konceptuāli pabeigta, ka trāpa pilnīgi visiem klātesošajiem. Šis ārprāts ir vispazīstamākais scenārijs pasaulē. Tas nāk no visiem kontinentiem un koncentrējas šajā vienā telpā, vienā stundā un vienā dejā. Drausmīgas sāpes, kuras es vairs negribētu nekad piedzīvot un vienlaikus... bez kurām tomēr negribētu dzīvot. Pirmo reizi dzīvē man ienāk prātā, ka visas mīlas ciešanas ir tikai deja – kā putniem, kā taureņiem vai baurojošiem briežiem. Vistīrākais skaistums, kurš iesēj ilgas un liek jūsmīgi noelsties, kad to dzirdam tālumā pie pamales. No siltas gultas izkāpusi un atstājusi mājās krūts bēbi, lai atnāktu noskatīties "rekviēmu mīlestībai", es jūtos, apmēram kā noraugoties kamīna liesmās. Starp mani un šīm postošajām sajūtām ir stikls (ekrāns / logs), kas ļauj justies drošībā, ka tās neizmuks un mani neaplipinās. Tas ir kā klausīties skumjas dziesmas priecīgās dienās vai kā augļkoku ziedonis pilsētā – tik īss, ka gribas tam ātrāk paskriet garām, sakot, ka uz mani tas neattiecas.
"Cilvēka projekts"
No Japānas nākušās buto dejas attiecības ar ziedoni ir līdzīgas japāņu hanami (sakuras ziedu vērošanai) – deja nepievēršas pilnbriedam, bet gan pakāpeniskajam uzplaukšanas un nobiršanas procesam. "Cilvēka projektā" šķiršanās nav uzliesmojums, bet gan lēni vibrējoša, iekšēja gruzdēšana. Viss dzīvais un pasaulīgais ir iekodēts uz mūžīgu dalīšanos, viss noārdās un oksidējas. Pat vienums nekad nav vesels. Kaut kāds trakums un naivums mūs dzen uz saplūšanu, bet apvienojumā dzimst tikai konflikts un atgrūšanās. Bērns raujas prom no mātes un reizē pēc tās tiecas, bet vīrieša un sievietes savienība pieņem necilvēcīgas formas. Neaizsniedzamība ir iesakņojusies mūsu kultūrā, jebkāda apvienošana ir mākslīga un groteska kā siāmas dvīņi, kas, iespiesti vienā šaurā kreklā, griež galvas prom un mēģina pārrauties. "Cilvēka projekts" ir virkne estētiski iespaidīgu un šausminošu metaforu, kas reflektē par visas cilvēces visu laiku – no arhaiskajās pagātnes līdz neparedzamai nākotnei.
Dejas ierosinātājs vispirms ir katrs atsevišķs dejotājs, kas ir iesprostots savā ķermenī un mēģina izdejot šo iekšējo pretestības sajūtu. Emocionālā pasaule izriet no ķermeņa fizioloģiskajām sajūtām – atbrīvoties no niezošā, šaurā ķermeņa, kurš visu laiku brūk. Deja kā atpakaļ tīta mūzika lēni un mokoši ved tur, kur skatītājs intuitīvi negrib nokļūt. Viņš tuvojas savām bailēm, kamēr nonāk līdz baiļu dibenam, kur zemāk vairs nevar nokrist. Iestājas miers. Bet arī miers ir uzlādēts un traucējošs kā uzbāzīgi šņācošs baltais troksnis. Neesamībā atkal "kaut kas" rodas, un cikls turpinās.
Telpas sadalījums skatītāju zālē un skatuvē brīžiem traucē saplūst vienotā meditācijā ar kosmisko masu, kas rāpo pa skatuvi. Varbūt pie vainas ir dejotāju ziemeļnieciski pieticīgā enerģija, varbūt es pati, kas vienmēr apsēžas pēdējā rindā. Tomēr arī neērtība un nepilnība ir daļa no buto pieredzes: tu nekad nenonāc tur, netrāpi un netiec līdz galam, jo esi iesprostots savā fiziskajā varēšanā. Buto meistars Tatsumui Hidžikata savas dejas kustības salīdzina ar to, kā spirinās salmu grozā (izume) iesprostots trīsgadnieks, kuru strādājošā māte zemniece ir paņēmusi sev uz muguras līdzi rīsu laukā. To ir tik viegli iztēloties – salīkušo, nosvīdušo māti, kurai plecos kliedz, ārdās un līdz bezspēkam pretojas jau diezgan ņiprs, pasaulē jaunpienācis cilvēks, bet vējš aizpūš viņa kliedzienus un karstā saule uzveic viņa spēkus, un tad iestājas spītīgs klusums. Viņš ir apklusis, varbūt pat aizmidzis, bet ne uzvarēts. Ar šo sajūtu, ar tādu koncentrētu spēku uz skatuves būtu jānāk buto dejotājam.
Mūsu platuma grādos nāk prātā līdzība ar mucu, par kuru ir teiciens "mucā audzis, pa spundi barots" – vientuļās zvejnieku sievas, kas savus mazuļus atstāj uz dienu tumšā un drēgnā mucā, kamēr pašas krastā strādā fizisku darbu. Mucā notiekošais process ir līdzīgs kā izume, taču tur ienāk cita, gandrīz debilizējoša bezcerības un ilgošanās noskaņa – stīpas ir neuzveicamas, dēļu sienas nepārkāpjamas, bet kaut kur līdzās skan jūra, kas mucas dobumā iegūst akustisku efektu. Simonas Orinskas "Cilvēka projekts" šoreiz attālinās no austrumnieciskā un pievēršas tieši latviešu "mitopoētiskās domāšanas līmeņiem", Rietumu arhetipiem un vēstures uzslāņojumiem. Scenogrāfijas paņēmieni izrādē bija iespaidīgi un atjautīgi, bet par prasmi spēlēties ar materiālu un panākt, ka nekārstas vilnas pikas vienlaikus spēj būt gan augoņi, gan strutas, gan placenta, gan putas, gan zelta aunāda, gan piekrastes dzintars (brīžiem gaismas māksla uz skatuves ir vienkārši hipnotizējoša), es pārliecinājos jau iepriekš redzētājā Orinskas trupas "IDEA GNOSIS" izrādē. Mani vairāk interesē nevis pati "muca", bet enerģija, kas no tās nāk. Tāpēc visspēcīgākās izrādē šķita vislēnākās un tukšākās ainas, kurās vīrietis un sieviete (Ādams un Ieva) stāv un ļauj paši sev notikt – nosvīst, nogurt, izlobīties no vilnas vai arī sajust gaismu, kas uz viņiem spīd, sajust vērotāju skatienus un prožektorus, izlikt visu savu neveiklību un kailumu, ļaut skatītājam pazaudēt interesi, bet turpināt tur stāvēt, kamēr sāk nākt strāvojums no viņu pašu lepnuma un izmisuma.
Buto nesākas ar zvanu un nebeidzas ar aplausiem. Izrāde jau bija sākusies, kad es vēl nevarēju bankomātā izņemt biļetei naudu, un tā turpina mani indēt arī tagad, kad nekas jēdzīgs nerakstās. Tā ir aizvedusi mani tukšā vietā, kur es gaidu "kaut ko" rodamies.
0