Jeruzalemes vecpilsētas mūris Francijas karoga krāsās, foto – Liars Mizrahi
 
Domas
18.07.2016

Svešā āda

Komentē
22

Kārtējais terorakts Eiropā. Un atkal jautājums – vai pie kaut kā tāda var pierast? Nevar. Tiešām? Tad kāpēc to simtu nogalināšanu, kas teroraktos (nerunāsim par "tradicionāliem" militāriem konfliktiem) ir notikusi, notiek un notiks ārpus nosacītajiem Rietumiem, mēs uztveram citādi nekā Nicā, Briselē vai Londonā notikušo? Kā apbēdinošu, protams, tomēr ziņu lentes notikuma līmeņa parādību.

Šāda cilvēku nāves hierarhizācija, protams, ir ļoti nekomfortabla, jo mēs visi taču zinām, ka cilvēka dzīvība ir vienlīdz svarīga un vērtīga. Kaut kā nejauki sanāk – ja fanātiķi nogalina 100 cilvēkus Eiropā, tad "visa pasaule" ir satriekta un izsaka solidaritāti, ja Irākā vai Afganistānā... domāju, nav jāpierāda, ka reakcija Rietumos ir citāda. Lai nebūtu moralizēšanas – ar mani notiek tieši tas pats. Es esmu pieradis pie fanātiķu teroraktiem un nevainīgu cilvēku bojāejas Nigērijā, Somālijā vai Pakistānā.

Turklāt nedomāju, ka esmu kaut kāds specifiski neiejūtīgs vai liekulīgs tipāžs. Acīmredzot cilvēka spējai aptvert notikušo un identificēties ar citiem ir objektīvi ierobežojumi.

Cilvēks var kaut cik adekvāti saprast, attiecināt uz sevi kaut ko, ja šis kaut kas notiek teritorijā, par kuru viņam ir pietiekams priekšstats, kuru viņš varbūt pazīst personīgās pieredzes rezultātā. Jo tad iespējama konstrukcija "es (mani tuvinieki, draugi) arī tur varēju būt...". Ja šīs konstrukcijas nav, tā ir pavisam cita situācija.

Jo mazāk zināšanu, jo grūtāka patiesa līdzjušana. Ja man ir ļoti vispārīgs priekšstats par, piemēram, Jemenā vai Lībijā notiekošo, tad ir grūti novērtēt tur notikušā terorakta kontekstu, toties ir viegli "nolaisties" līdz tādiem vulgarizētiem apgalvojumiem kā "tak' viņi tur viens otru slaktē nost jau gadiem...". Situācija kļūst sarežģītāka vēl vairāk, ja ir nojausma, ka "nav tur tik vienkārši" – skat. kurdu, tamilu u.c. seperātistu cīņu, kurā notiek arī terorakti.

Visbeidzot – plašsaziņas līdzekļu loma. Tas nav pārmetums, jo Eiropas plašsaziņas līdzekļi pašsaprotami orientējas uz Eiropas publiku un attiecīgi jau minētajiem uztveres ierobežojumiem, bet ir skaidrs, ka tas veicina pierašanu pie nāves "citur" (ne-Rietumos). Atliek tikai pavērot BBC vai CNN ziņas – pēc informācijas par teroristu pašnāvnieku "citur" bez pauzes un ar apburošu smaidu var sekot vēsts par to, ka šokolāde tomēr veicina labāku smadzeņu darbību vai kaut kas tamlīdzīgs. Vienlaikus informatīvās plūsmas pieaugums – pat ja runa ir par virspusēju pieminēšanu – nozīmē, ka terorakti tiek minēti tik bieži, ka tie vairs nešķiet kaut kas ārkārtējs.

Īsi sakot, es kā eiropietis jau kādu laiciņu esmu pieņēmis cilvēku nogalināšanu teroraktos kā "šīs pasaules kārtības" sastāvdaļu. Ar nosacījumu, ka tas notiek "citur". Un negrasos tāpēc kaisīt pelnus uz galvas. "Traki, protams, bet..."

Turklāt nedomāju, ka šī nespēja iejusties svešā ādā ir kaut kas jauns un saistīts tikai ar tagadni. Ja kāds apgalvo, piemēram, ka viņš "var iedomāties" holokausta upuru pārdzīvojumus, viņš uzdod vēlamo par esošo (visticamāk, bez aprēķina un no tīras sirds).

Tomēr kaut kas šādā "lietu kārtībā" un cilvēku nāves šķirošanā man liekas riskants – pat ne no morāles, bet refleksijas, ja tā ir konsekventa, viedokļa.

Turcija – tas ir "citur" vai tomēr ne? Nekad neesmu šajā valstī bijis, no otras puses, tomēr asociēju to ar "Rietumu" vēstures un kultūras loku. Labi, beigu beigās lai būtu – Turcija ir "citur". Nav jau nekāda Parīze... Ķeza tā, ka šis tik cilvēciski saprotamais nošķīrums draud sākt žņaugt un dzīt stūrī. Atkal terorakts Francijā? Pilnīgs vājprāts, bet tā nu tajā Francijā diemžēl ir... Manas empātijas līdzšinējā teritorijā – lai cik nosacīta tā ir – var parādīties teritorijas, kas tomēr ir "citur". Un es pamazām pierodu pie terora nestas nāves arī šajās teritorijās, kas, ja esam konsekventi līdz galam, var novest līdz tam, ka empātijas teritorija sarūk līdz Latvijas Republikas kvadrātkilometriem.

Jo biežāki informācijas plūsmā ir terorakti, jo spiedīgāka ir vajadzība ar tiem kaut kā sadzīvot. Savukārt sadzīvot visvieglāk ir tad, ja tos pārceļ kategorijā "citur". Un "citur" plešas arvien plašumā...

Tas ir viens no mūsdienu nelāgākajiem paradoksiem – fonā skanot nebeidzamām runām par globalizāciju, sabiedrības patiesībā (manuprāt) saskaldās.

Citiem vārdiem sakot, lai gan cilvēka spējas uz iejušanos cita situācijā vispār ir diezgan apšaubāmas, mūsdienu situācijā ir vērojama šīs spējas pavājināšanās.

Kāpēc? Pirms turpinu, jānorāda, ka dažādus stereotipus, kolektīvos mītus un konstruētās identitātes es vispirms uztveru kā analīzes objektus; tas, ko es par tiem domāju, no šī viedokļa ir pakārtoti. Tātad: manuprāt, iejušanās spējas vājināšanās ir saistīta ar vienojošo mitoloģiju vājināšanos.

Ņemot vērā, ka viss teksts ir veltīts iejušanās spēju skeptiskam novērtējumam, tas, protams, būs nekaunīgi aicināt "iejusties" citā kontekstā, un tomēr – es varu iedomāties, ka savulaik piederība kopienām, piemēram, "kristiešiem", "eiropiešiem", nozīmēja kaut ko vairāk nekā mūsdienās, attiecīgi spēja identificēties ar citiem kopienas locekļiem bija reālāka. Mūsdienās mums ir abstrakti "cilvēki", kas, šķiet, cilvēka empātijas resursam ir pārāk augsta latiņa.

Citiem vārdiem sakot, man nav jāatgādina par postu, ko nesušas iedomātās kolektīvās identitātes un mitoloģijas, tomēr, izrādās, tām ir bijusi arī auglīgā, pozitīvā puse.

Līdz ar to, ja mēs nevēlamies caur arvien sīkāku psiholoģiskas pašsaglabāšanās motivētu segmentēšanos "pierast" (te runa nav tikai par teroru), var gadīties, ka mums būs jākonstruē jaunas identitātes. Lai cik apšaubāmi un riskanti tas liekas analītiskākiem prātiem.

Vieglāk šo tēzi ilustrēt ar ekoloģiju (labi, kas te ko liegties – par terorismu man vienkārši nav nekādu priekšlikumu). Ja nodeg mežs ar tā iemītniekiem 1000 km attālumā, man, protams, ir ļoti žēl, ka tā notiek. Un tomēr, ja tas pats notiek 100 km attālumā, novērtējums ir būtiski cits. Tas pats "šeit" un "citur" modelis. Kaut kas mainīsies tikai tad, ja pietiekami lielu cilvēku daudzumu vienos pārliecība, ka ekoloģiskā situācija pasaulē ir tik slikta, ka nošķīrums "šeit" un "citur" vairs nedarbojas, ka nepaglābsies neviens. Labi apzinos, ka kopības sajūta, kas veidota, balstoties uz, ja atļauts paironizēt, apokaliptiskām noskaņām, ir diezgan neprognozējama un vispār nepatīkama situācija, bet kādas ir alternatīvas? Kamēr mēs domāsim, ka gan jau "šeit" kaut kā izķepurosimies, nekas nemainīsies.

Kā jau iepriekš atzīts, terorisma gadījumā nevaru iedomāties, kā veidojama ķēde "stiprāka kopienas sajūta – patiesāka empātija", jo te specifika ir tā, ka kopienu vislabāk cementē apdraudējums citu cilvēku, citas kopienas formā. Un tas tradicionāli "velk" uz spriedzi.

Gluži labi varu iedomāties iebildumu, ka visa šī "cepšanās" ir bezjēdzīga. Jo kāda jēga kreņķēties par iejušanās patiesumu, ja "vienkārši ir lietas, kuras mēs ietekmēt tāpat nevaram". Labi, nav problēmu. Tikai šādā gadījumā esmu auksti analītiski ieinteresēts būt intelektuāli godīgs līdz galam un noskaidrot, kas tad vispār ir tas, ko mēs varam ietekmēt. Nu, lai nav ilūziju.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
22

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!