Recenzija
03.06.2015

Supervaroņa komplekss

Komentē
1

Par Īana Tregillisa "Asinszāles triptihu": "Rūgtās sēklas", "Visaukstākais karš", "Nepieciešamais ļaunums", apgāds "Prometejs", 2014

Supervaroņi ir tik ilgi bijuši daļa no amerikāniskās kultūras, ka jau labu laiku vērojama to sadalīšanās metastāzēs un pastāvīga atsaukšanās uz iepriekšējām varoņa tēla variācijām. Tāpat kā ir neiespējami izlasīt kārtējo variāciju par Lāčplēsi kā tekstu, kas pastāv "pats par sevi" – neatkarīgi no citiem darbiem, kas apspēlējuši šo tēmu –, arī supervaroņu komiksi un stāsti, filmas un seriāli atsaucas paši uz sevi, padarot katra nākamā darba uztveri vienlaikus blīvāku un "neiesvaidītajam" neizprotamāku. Sākotnējie varoņi ir pārvērtušies par klišejām, bet klišejas savukārt tiek paceltas nākamajā līmenī, kļūstot par simboliem, parafrāzēm, sava veida pamattēzēm, kas ir jāatspēko un atkal jāatdzīvina. Savukārt "komiksa izteiksmes stils" – tekstuāli vienkāršots, dinamisks un ļoti bieži "mačo kultūras" piesātināts – arī ir kļuvis par izteiksmes formu, kuru nākamie autori vai nu nekritiski pārņem, vai interpretē, vai bagātina ar spēcīgu vizuālo un tekstuālo dziļumu.

Tipisks piemērs varētu būt TV seriāls "Agents of S.H.I.E.L.D.", kas, izmantojot "Marvel" radīto supervaroņu pasauli un vienkāršoto "piedzīvojumu komiksa" estētiku, nevairās jokot par supervaroņu kultūru un tipiskajām klišejām tajā un pārceļ galveno akcentu no supervaroņiem uz "parastajiem mirstīgajiem" – nu, protams, ne jau parastiem cilvēkiem, bet gan ģeniāliem, izveicīgiem, kaujas mākslās trenētiem jauniešiem. Līdzīgas metamorfozes – esošo mītu pārinterpretācija un pārveide, vienlaikus lielā mērā saglabājot iepriekš noteiktos "spēles noteikumus", – notiek arī ar citiem supervaroņu darbiem. Tie arvien vairāk kļūst par postmodernisma kultūras paraugiem – un tieši šis postmodernais elements, implicētā atļauja "apgriezt mītu ar kājām gaisā", ir viena no pievilcīgākajām to iezīmēm ne tikai manās, bet arī daudzu "ikdienas fanu" acīs. Piemēram, šobrīd uz ekrāniem redzamā filma "Atriebēji: Ultrona laikmets" faktiski nav skatāma un izprotama, nezinot tās varoņu iepriekšējos stāstus, un jautājumi, kas tajā tiek risināti, cik nu tas ir iespējams tipiskā "action" filmā, apgriež otrādi esošos "pasaules glābšanas" stereotipus.

Īana Tregillisa "Asinszāles triptihs", kurā ietilpst trīs grāmatas – "Rūgtās sēklas", "Visaukstākais karš" un "Nepieciešamais ļaunums" –, lielā mērā balstās uz aprobētiem supervaroņa mīta elementiem, bez īpašām pūlēm apvienojot tos vienā pasaulē, kas ir pietiekami lielā mērā balstīta uz "mūsu realitāti", lai būtu ticama. Šeit ir gan mehāniskie supervaroņi, kurus rada tipisks "trakais zinātnieks", gan burvji, gan spiegs (kas apvieno sevī "cilvēciskā supervaroņa" un "sociopātiskā labā tēla" iezīmes), gan citplanētieši no citām dimensijām, gan laika cilpas, gan "nacisti", gan "komunisti", gan "bērni ar īpašām spējām". Šie tēli tiek radīti un izmantoti ar vieglu roku, jūtami rēķinoties ar to, ka lasītājs jau labi pazīst stereotipus, uz kuriem tie būvēti, un ir gatavs veikt nākamo soli tēlu izpratnē. Vienīgais, kā šeit pietrūkst, ir "noslēpumaini senas pagātnes artefakti" un pašironija.

Pašironijas trūkums gan ir saprotama mākslinieciskā izvēle. Balstoties uz esošo pieņēmumu pleciem, Īans Tregilliss mēģina spert soli pilnīgi citā virzienā – atbildēt uz mūžsenajiem jautājumiem par labu un ļaunu (un to, kurā brīdī viens pārvēršas otrā), brīvas gribas iespējamību, izvēli un iemesliem, kuru dēļ mēs to izdarām. Neveiklā metafora par soli citā virzienā, balstoties uz esošo tēlu pleciem, patiesībā ļoti labi atbilst sajūtām, kādas rodas, lasot "Asinszāli". No vienas puses, ierastais "a priori labais amerikānis, nesaprotamie briti, ļaunie cilvēkeksperimentētāji vācieši un ļaunie manipulētāji krievi, plus spriedze un formāla mīlestība" sižets ērti aizved piedzīvojumu grāmatas takās. Turpretī autora patiesi interesantie mēģinājumi interpretēt tēlus kā "ne līdz galam labus, ne līdz galam ļaunus" – jo īpaši spožajā, pretrunīgajā "nacista" Klausa tēlā – šķistu pašsaprotami teju jebkuras citas stilistikas vai žanra grāmatā, bet šeit šķiet gandrīz neiederīgi.

Iespējams, viena no galvenajām triloģijas problēmām, kas traucē tajā nopietni iedziļināties, ir nevienādais stils, kas jūtams ne vien latviešu tulkojumā, bet arī angliskajā oriģināltekstā. Spožas, iedarbīgas pasāžas mijas ar klaji mehāniskiem kauju aprakstiem, un iznīcības ainas pārmaiņus ir gan poētiskas, gan atsvešināti detalizētas. Ja dažiem varoņiem ir iespējams just līdzi – piemēram, britu burvja Vila sirdsapziņas mokas, alkoholisms un narkomānija ir smalki izzīmēti un precīzi –, tad citas līnijas šķiet kā komiksa scenārijs, kam autors piemirsis pievienot emocionalitāti, ko grafiskā stāstā nodrošinātu mākslinieka roka. Arī amerikāņu spiega Mārša un viņa sievas Līvas līnija ir izteikti nevienāda. Viņu iemīlēšanās ir aprakstīta tik primitīvi, ka šķiet – Līva darbā ieviesta tikai tādēļ, lai pierādītu, ka Māršs nav homoseksuāls; bet toties laulības sabrukums ir detalizēts un izjusts, radot dīvainu disonansi (kas, protams, ļoti labi piederas laulības sabrukumam un padara Mārša izmisumu vēl dziļāku).

Sievietes tēls grāmatās vispār ir atsevišķas sarunas vērts jautājums. Tāpat kā supervaroņu mitoloģijā, arī "Asinszāles triptihā" sieviešu tēli šķiet neveikli un samocīti. Tiesa, atšķirībā no supervaroņiem, kur sievietes parasti tiek attēlotas "tikpat spēcīgas, drosmīgas un varenas kā vīrieši, bet ar tipiski sievišķīgām problēmām" (ar "tipiski sievišķīgām" problēmām saprotot, piemēram, uzskatu: ja sievietei nevar būt bērnu, tas padara viņu par briesmoni), "Asinszāles triptiha" sievietes šķiet izkāpušas no vissenākajiem arhetipiem – tās ir vai nu trauslas, vājas un viegli salaužamas (piemēram, telepātiskās dvīnes un Heike), vai arī sievas – mātes vai sargātājas – lomu pildošas (Līva un Gvendolina). Visarhetipiskākā – un grāmatas tēlu sistēmā visspēcīgākā – ir Grētele, kas iemieso sievieti kā bīstamu, neprognozējamu un allaž uz neprāta sliekšņa esošu būtni, kura ir gatava uz visu, lai pakļautu pasauli savām vēlmēm. Racionālas vai ētiskas izvēles tiek atstātas vīriešu ziņā, kamēr sievietes seko vīriešu pavēlēm, savām dziņām, intuīcijai un grūti izprotamām shēmām. Ironiskā kārtā līdzīgi stereotipiski ir ārpusdimensiju "dēmoni" eidoloni – saprātīga civilizācija, kas, par spīti tam, ka ir daudz senāka nekā cilvēce, tomēr dīvainā kārtā nespēj saprast cilvēku pasauli, par kuru tai ir diezgan daudz informācijas, vai, piemēram, attīstīties pat tik daudz, lai gadsimtu gaitā mainītos viņu valoda. Rezultātā pat diezgan neaptēstais Māršs spēj izdomāt atjautīgu veidu, kā apvest viņus ap stūri.

Lai arī šīs grāmatas galvenais saturs ir notikumi, kas saistīti ar alternatīvo Otrā pasaules kara un sekojošā Aukstā kara vēsturi, daudzveidīgās tehnoloģijas un maģijas iespējas, man tie šķita triviāli salīdzinājumā ar sarežģīto un lielā mērā unikālo laika manipulāciju shēmu, kas tiek vien iezīmēta pirmajās divās triloģijas daļās, lai tiktu izvērsta un atrisināta trešajā daļā. Tas gan nozīmē, ka intelektuālas izklaides mīļotājiem ir jābūt diezgan pacietīgiem, lasot pirmās divas grāmatas un mēģinot uzminēt, kam no tā visa būs nozīme trešajā. Nemēģinot izbojāt lasītājam atklāšanas prieku, uzdošu tikai dažus jautājumus: ja tev būtu iespēja veidot savu dzīvi un pasaules nākotni, izvēloties starp iespējamajiem nākotnes scenārijiem, kuru tu izvēlētos? Cik daudz ļaunuma ir "nepieciešams", lai izglābtu cilvēci, un kāpēc šis "nepieciešamais ļaunums" šķiet tik pašsaprotams? Un, galu galā, šīs triloģijas, iespējams, galvenais jautājums – cik dziļi ļaunumā un nežēlībā var iet, lai sasniegtu labus mērķus?

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1