Redzējumi
01.02.2016

Strīds ar spoguli

Komentē
1

Debatēs par rietumeiropiešu un austrumeiropiešu atšķirīgo attieksmi pret patvēruma meklētājiem mainās akcenti, tomēr saglabājas, manuprāt, neauglīga tendence atrast vienu, visaptverošu skaidrojumu atšķirīgumam. Un šo atšķirīgumu pārspīlēt.

Debašu telpas satura dinamiku, neizbēgami vienkāršojot, varētu aprakstīt šādi: sākotnēji dominēja "vecās Eiropas" politiķu, komentētāju pārmetumi jaunajām dalībvalstīm par to neiecietīgumu un savtīgumu, savukārt Austrumeiropas liberāļi savos vērtējumos faktiski akceptēja pārmetumu pamatotību. Pretējā nometne centās, rupji sakot, atspārdīties. "Pēc Ķelnes" (un citiem incidentiem) šī nometne nu uzvaroši deklarē "mēs taču teicām!". Un jāpiezīmē, ka Austrumeiropas politiskās elites (un, cik saprotams, sabiedrības vairākuma) noraidošajai attieksmei pret patvēruma meklētājiem ir aizstāvji arī Rietumu intelektuāļu vidē, kurus būtu grūti pasludināt par Nacionālās frontes vai "Alternatīva Vācijai" elektorātu. Piemēram, Latvijas publikai zināmais (latviski tulkots viņa darbs "Nīče. Viņa domāšanas biogrāfija") vācu rakstnieks un filozofs Rīdigers Safranskis kādā nesenā intervijā kritizējis Vācijas bezrūpīgumu un paudis izpratni par Ungārijas rīcību (Šveices laikraksta intervijas tulkojums krievu valodā). Tikmēr Austrumeiropas liberāļi – acīmredzot Polijas jaunās valdības rīcības kontekstā – mēģina pārlikt akcentus, norādot, ka runa nav tik daudz par attieksmi pret imigrāciju, cik par to, kas vispār notiek reģiona politikā. Respektīvi, vai attieksme pret imigrantiem neizriet no kopumā citām politiskajām tradīcijām. Te kā piemēru var minēt čehu nedēļas izdevuma "Respekt" galvenā redaktora nesenu rakstu (tulkojums angļu valodā).

Īsi sakot, akcenti mainās, tomēr saglabājas atšķirīguma uzsvēršana. Tikai vieniem tas ir ar "mīnus", citiem "plus" zīmi. Manuprāt, šī tēze kā tāda nav korekta.

Ja runājam par to, ka Austrumeiropā spēcīgākas pozīcijas iegūst politikas virziens, kas savā retorikā (un arī rīcībā) izmanto populisma, "stingrās rokas" instrumentus, tad to pašu var teikt par Rietumeiropu un ASV, kur miljoniem cilvēku pie pilnas saprašanas pauž atbalstu Donaldam Trampam. Vai citiem personāžiem, kuri fascinē ar solījumu sākt "no baltas lapas". Atšķirība varētu būt vien tā, ka senākas demokrātiskas valsts tradīcijas Rietumos ir veicinājušas līdzsvarojošu, radikālo virzienu kompensējošu spēku un institūciju izveidi. Savukārt iemesli šāda politikas virziena uzplaukumam var būt ļoti dažādi. Piemēram, man labpatīk domāt, ka mūsdienu komunikatīvā vide vispār (sociālie tīkli, masu mediji) neveicina analīzi un nesteidzīgu sarunu, toties kultivē pieprasījumu pēc lakoniskiem, viennozīmīgiem apgalvojumiem un skaidrojumiem.

Tikpat piesardzīgi izturos pret austrumeiropiešiem piedēvēto īpaši noraidošo attieksmi pret citādo, atšķirīgo. Šāda attieksme novērojama regulāri dažādos vēstures periodos un visdažādākajos reģionos. Sākot ar Japānas mēģinājumiem vairāku gadsimtu garumā "noslēgties" no "kaitīgajām ietekmēm", beidzot ar amerikāņu attieksmi pret ieceļotājiem no Dienvideiropas pagājušā gadsimta sākumā. Nemaz nerunājot par to, cik reizes atšķirīgā nepieņemšana ir izvērtusies par etniskām, reliģiskām sadursmēm Āfrikā un Āzijā.

Te, protams, var iebilst, ka precedenti nav arguments un ka, tieši otrādi, attīstība paredz atbrīvošanos no šādām pagātnes praksēm.

Sliecos piekrist, bet te mēs nonākam līdz mielēm labi zināmajā situācijā "kurš pirmais paspers soli pretī?". Jo, atļaušos apgalvot, arī tas, kas mums (nosacītajiem eiropiešiem) ir "atšķirīgais", neizceļas ar iecietīgumu. "Mēs" šķobāmies par "viņiem", "viņi" šķobās par "mums". Abas puses atsaucas uz vērtībām, tradīcijām, un galu tam neredz.

Galu neredz tāpēc, ka acīmredzot – man nav cita izskaidrojuma – cilvēki vēl nav apjautuši, cik dziļās auzās mēs visi esam iebraukuši un ka uz to risku fona, kuru ēnā dzīvojam, ir apbrīnojami pašapzinīgi kā primāro lietot tradicionālās (etniskajā, reliģiskajā piederībā balstītās) identitātes kritēriju. Tas attiecas gan uz "mums", gan "viņiem". Ja no islāma tradīcijas nākušam cilvēkam ir komfortabli kā lietu pareizai kārtībai neatbilstošu pasludināt Rietumu "izlaidību", tad lai tā būtu, tikai neesmu pārliecināts, vai svarīgāk nav tas, ka ekoloģiskā slodze ir tik liela, ka ziepes būs gan viņam, gan "izlaidīgajam" rietumniekam. Man ir komfortabli kā izšķirošu faktoru attieksmē pret "viņiem" deklarēt to, ka "viņiem" ir citi priekšstati par sievietes lomu sabiedrībā vai indivīda brīvību vispār. Un tie tiešām ir būtiski faktori. Tomēr var gadīties, ka, kamēr mēs visi aprakstīsim savas identitātes, citas problēmas – piemēram, no rezistences pret medikamentiem izrietoši globālu pandēmiju riski – sasniegs tādu līmeni, ka beigu beigās cietīšu gan es, gan "viņi" ar saviem "nepareizajiem" priekšstatiem.

Neapgalvoju, ka ir jāatsakās no tradicionālajām identitātēm. Runa ir par to, ka mūsu pieņēmums par status quo ir tik trausls, ka būtu jākoncentrējas uz ikvienu – vienlīdz "mūs" un "viņus" – skarošo. Nevis jādzīvo pārliecībā, ka ir "teritorijas" – ģeogrāfiski, kulturāli u.c. iezīmētas –, kuras kaut kā ir tik autonomas, ka gan jau lielās ziepes šajās "teritorijās" dzīvojošos neskars. Savukārt šī pārliecība, manuprāt, vienlīdz raksturīga gan austrumeiropiešiem, gan rietumeiropiešiem, gan vaigus piepūtušajai Ķīnai un par savu taisnību degošajiem musulmaņiem.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!