Ar bērniem
20.03.2014

Strādāt nedrīkst spēlēties

Komentē
0

Mani pirmie stāsti radās briesmīgās darba mokās. Man bija astoņi gadi, un mamma lika strādāt – ravēt tik tikko izdīgušus burkānus vai darīt kaut ko tikpat apnicīgu. Dieva tobrīd acīmredzot nebija mājās, jo viņš nedzirdēja manas lūgšanas pēc negaidīta lietus mākoņa skaidrās debesīs vai, vislabāk, dienām ilgas vētras, kas atceltu ravēšanas pienākumus. Es biju spiesta izdomāt, kā padarīt strādāšanu aizraujošāku. Tā es izdomāju stāstus. Kad vaga bija galā, gāju stāstus pierakstīt saņurcītā rūtiņu burtnīcā. Pēc tam gāju ravēt nākamo vagu.

Redziet, jau manā bērnībā pastāvēja prokrastinācija, tikai tai nebija tik smalks apzīmējums. Mūsu laikos to sauca par slinkumu. Astoņu gadu vecumā vismazāk es vēlējos strādāt. Bet tā īsti negribēju arī rakstīt stāstus. Tie kalpoja par plāksteri uz sastrādāto roku tulznām – metaforiski, protams, jo nekas tāds jau nemaz nebija jādara. Bet, kad nebija jāstrādā, netapa arī stāsti, un vislabprātāk es dauzījos pa ābelēm un citiem pieejamiem kokiem vai vazājos pa pagastu, jo toreiz klaiņošana bez vecāku uzraudzības vēl bija normāla parādība arī starp labvēlīgu ģimeņu atvasēm. Darbs bija kaut kas, kas bija iespējami nesāpīgi jāpārvar, lai pēc tam varētu darīt "to, kas patīk", proti, spēlēties.

Bērnībā pasaules lietu kārtībai ir divi agregātstāvokļi: daži pieaugušie liek tev kaut ko izdarīt, un to sauc par strādāšanu; pārējā laikā tu vari darīt to, ko pats vēlies, un to sauc par spēlēšanos. Lai gan dažreiz tas, ko liek darīt pieaugušie, mēdz izrādīties kaut kas interesants, tāpat kā dažreiz spēlēšanās mēdz garlaikot, kopumā ņemot, mazā cilvēciņa pasaule tomēr ir melnbalta, un darbs ir kaut kas apnicīgs, garlaicīgs, neiedvesmojošs un neinteresants, bet spēlēšanās – īstā dzīve! Vispirms izpildīt mājasdarbus, sakārtot istabu, nomazgāt traukus, palīdzēt lauku darbos un tikai tad spēlēties. Un kā par spīti vecāki vēl atgādina – tagad tev jādara tas, ko es saku, bet, kad paaugsies, tad gan varēsi darīt to, ko vēlies. Darbs un bauda – tās pašos pamatos ir divas nesavienojamas vienības.

Diži daudz tas nemainās, arī pieaugušam esot. Darbs ir līdzeklis kaut kā iegūšanai, nevis mērķis pats par sevi – varam apmaksāt īri par mājokli un doties ceļojumā ikgadējā atvaļinājuma laikā, kurš – neizbēgami – ir tieši vienu dienu par īsu. Protams, ar atsvaidzinošiem izņēmumiem to cilvēku vidū, kas patiešām pelna naudu, darot "to, kas patīk", kalpojot par iedvesmu arī mūsu bērniem – kad tu izaugsi liels, tu varēsi kļūt par jebko. Viss ir iespējams! Dari to, kas tev patīk, jeb, Konfūcija vārdiem: "Izvēlies dzīvē nodarboties ar to, kas patīk, un tev nekad mūžā nebūs jāstrādā." Un tā rodas sapņi par nākotnes policistiem, skolotājām, konfekšu izgatavotājiem, princesēm un supervaroņiem.[1]

Minētais Konfūcija aforisms – lai cik arī populārs un "iedvesmojošs" – ir mulsinošs. Ir skaidrs, ka jebkura, pat sapņu profesija, ja gribam tajā sasniegt izcilību, prasa smagu darbu. Mazo uzņēmumu īpašnieki zina, ka saulainā ikdiena vis nepaiet, labsajūtā murrājot, bet grāmatvedības papīru kalnu paēnā, urbjoties likumdošanā, slīkstot nodokļu un telpu īres jautājumos un aizvadot garas stundas neformētā darbalaikā, kas sākas uzreiz pēc bērna aizvešanas uz bērnudārzu un iestiepjas līdz pat pusnaktij. Tam tiek upurēts viss "brīvais laiks".

Šķiet absurdi runāt par "brīvo laiku", ja runa ir par darbu, kas tev patīk, taču absurdāk ir uzskatīt, ka viss, ar ko cilvēks dzīvē vēlas nodarboties, ir strādāt, strādāt un vēlreiz strādāt. Visbiežāk cilvēki strādā, lai varētu atpūsties, tāpat kā bērni izpilda uzliktos pienākumus, lai pēc tam varētu spēlēties. Es nevaru iedomāties nevienu darbu, kas man patiktu TIK ļoti, ka nebūtu nekā cita, ko es darītu labprātāk. Ja man būtu iespēja (a) pavadīt nākamo stundu, strādājot tādu darbu, kas man patīk, vai (b) uz stundiņu teleportēties uz Taizemi, es izvēlētos otro, pat ja man sekmētos aizteleportēties vien līdz Tartu.

Lai cik iedvesmojoši nebūtu uzsaucieni sekot savam sapnim, vislabākais piemērs darba jēdziena izpratnes veidošanā vienmēr būs vecāku pašu motivācija strādāt. Pavaicājiet saviem bērniem, lai viņi pastāsta, ar ko, viņuprāt, jūs nodarbojaties. Ja vien jums nepieder mazs uzņēmums, kurā iesaistīti visi ģimenes locekļi, var gadīties, ka jūsu bērnam ir diezgan izplūdusi izpratne par jūsu darbu. Visas mammas "raksta datorā", un visi tēti vienkārši "strādā" (ar dažiem izņēmumiem) – tā apgalvo kāda vietējā bērnudārza audzinātājas, uz paziņojuma dēļa izliekot lūgumu vecākiem veltīt nedaudz vairāk laika, lai paskaidrotu savām atvasēm, ar ko tad viņi īsti nodarbojas darba laikā.[2] Ne jau katrs var būt lidmašīnas pilots, rokzvaigzne vai valsts prezidents (pat ja empīriski pierādījumi par pēdējo ieņemamo amatu liecina ko citu). Vidējais aritmētiskais darbinieks mūsdienās no malas tiešām izskatās pēc datorpeles operatora, un grūti saviem bērniem to aprakstīt kā kaut ko ļoti aizraujošu. Realitātē ar savu piemēru mēs rādām, ka darbs – tāpat kā skola, kas ir sagatavošanās nākotnes karjerai, – ir kaut ne vienmēr sevišķi patīkams, bet absolūti nepieciešams, un veiksmes gadījumā tas sakrīt arī ar interesēm vai vaļaspriekiem.

Taču arī padarīt savu hobiju padarīt par ienākumu avotu nenozīmē, ka darbs piepeši kļūs tikpat izklaidējošs kā atpūta. Darbs un "spēlēšanās" ir vienlīdz nošķiramas lietas gan bērnībā, gan pieaugot. Labākais darbs pasaulē galu galā paliek darbs – ne vienmēr viss rit viegli un vienkārši.[3] Pat rokzvaigznēm ir nepieciešama atpūta no darba, gluži tāpat kā bērniem, kuru ikdiena arvien vairāk tiek noslogota ar ārpusklases nodarbībām, pulciņiem, sportu un kultūras pasākumiem, kas vedina uz iespējamo nākotnes profesiju izvēlēm, ir nepieciešams laiks atpūtai un nestrukturētām (t.i., pieaugušo neorganizētām un neuzraudzītām) rotaļām[4], kas pilnīgi neko nenozīmē. T.i., nevajadzētu aizrauties ar domu par to, ka tas, ko bērns izspēlē ārpus pienākumu uzliktajiem rāmjiem savā brīvajā laikā, ir tas, ar ko viņš gribētu nodarboties visu mūžu.

Marija Montesori apgalvoja, ka spēlēšanās ir bērna darbs un ka spēlei pašai par sevi nav nekādas vērtības, ja vien tā netiek ievirzīta praktiska mērķa labā. Taču spēlēšanās bērniem nav tas pats, kas darbs pieaugušajiem. Pat ja organizētās un strukturētās rotaļas un attīsta ķermeņa motoriku, veicina socializēšanās prasmes, valodas/u prasmes un sagatavo situācijām nākotnē[5], kas varētu noderēt arī darba tirgū, arī brīvā spēle rosina to pašu un vēl vairāk. Spēlējot "dakteros", "veikalos" un "skolās", bērni nevis mācās iespējamās nākotnes lomas, nevis gatavojas "lielajai dzīvei", bet jau dzīvo savu dzīvi – aktīvi, rotaļīgi un bez zemteksta.[6] Kad bērns mēģina piebiedroties diviem citiem rotaļā, viņš fokusējas uz to, lai iegūtu uzticību un tiktu pieņemts grupā, nevis apgūst stratēģiju, kā iekarot iespējamās nākotnes kokteiļballītes. Brīvā spēle, tāpat kā pieaugušo vaļasprieki, ir dzīves dzīvošana. Jā, mēs tajā arī kaut ko iemācāmies, rosinām, veicinām, attīstām, apgūstam – visu to, ko tik ļoti alkst vecāki –, taču arī baudām un gūstam prieku, nereti – pilnīgi bezmērķīgi. Rotaļāšanās no strādāšanas atšķiras ar to, ka darbs bērnu organizē, tas ir strukturēts un sistemātisks, veicinot racionālu spriestspēju, lēmumu pieņemšanu un loģiku. Tajā pašā laikā, rotaļājoties brīvās spēles laikā, bērns atklāj savu emocionālo pasauli tās krāsainībā, tostarp atmaskojot bailes un šaubas, ko viņš nav spējis izteikt vārdos.[7]

Protams, ne jau tas, kā mēs atpūšamies, nosaka to, kas mēs esam. Tāpēc brīvās spēles loma bērna ikdienā nenozīmē, ka vajadzētu ļaut bērniem darīt tikai to, ko viņi vēlas. Bērniem ir arī jāiemāca izpildīt sev noteiktos pienākumus. Taču tā vietā, lai atzītu acīmredzamo – ka daži darāmie darbi ir un paliek nomācoši –, mēs nereti cenšamies tos izrotāt ar košiem un aizraujošiem spēles elementiem, līdzīgi kā pieaugot aizšpaktelējam neveiksmīgu profesijas izvēli ar mierinošo "labi, ka darbs vispār ir". Sakārtosi istabu, dabūsi konfekti. Izpildīsi mājasdarbu, varēsi skatīties multeni. Nē, tā galīgi nav, ka skaitļu kāpināšana tev dzīvē nekur nenoderēs… tu bez matemātikas pat maizi nevarēsi nopirkt!

Tajos brīžos, kad nodarbinām bērnus ar apnicīgajām, bet vajadzīgajām lietām, būtu prātīgi atgādināt, ka darbs mēdz būt garlaicīgs, bet tā nav darba noteicošā pazīme. Darbs ir kā smalkmaizīte ar vārītā krēma pildījumu – pirmais kumoss nav pats gardākais. Vispirms ir jāiekožas sausajā mīklas garozā, lai tiktu pie kārotā vārītā krēma viducīša. Nereti, tieši darot to, kas nepatīk, rodas izpratne, kas ir tas, ko gribētos darīt labprātāk.

Bet, ja bērns labprātāk raksta stāstiņus, nekā ravē burkānus, tas tomēr nenozīmē, ka pie pirmās izdevības viņš neizdarīs ne vienu, ne otru. Viņš jebkurā gadījumā labprātāk ies spēlēties. Nu, gluži tāpat kā mēs, ja mums ļautu izvēlēties.


 

[1]http://www.e-klase.lv/lv/zina/zinas/aktualitates/pirmklasnieki-grib-klut-par-policistiem/print/

http://www.apollo.lv/zinas/feja-samurajs-un-tetis-par-ko-velas-klut-pirmklasnieks/534825

[2]https://twitter.com/maija_kalnina/status/425992330156736512

[3]http://www.forbes.com/sites/work-in-progress/2010/09/21/bad-career-advice-do-what-you-love-and-youll-never-work-a-day/

[4]http://www.theatlantic.com/health/archive/2011/10/all-work-and-no-play-why-your-kids-are-more-anxious-depressed/246422/

[5]http://www.bernardvanleer.org/files/chetna/Child_rights_booklet-5.pdf

[6] Dsvid Elkind: "Play is not work, nor is work play: Thinking about Children’s play" http://www.issa.nl/members/articles/pdf/5013927.pdf

[7] Turpat: http://www.issa.nl/members/articles/pdf/5013927.pdf

Luīze Pastore

Luīze Pastore vienlaikus ir runājošs suns, vienacaina anakonda, 9 g. v. zēns un princese no J. Rozentāla slavenākās gleznas, jo par tiem visiem raksta piedzīvojumu stāstus bērniem. "Maskačkas stāsta" ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!