Politika
07.08.2017

Stārtapu laiks

Komentē
0

Tuvojas septembris, kad jābūt nodibinātām tām politiskajām partijām, kuras vēlas piedalīties nākamā gada Saeimas vēlēšanās. Tādēļ šogad tā vasara tāda mazliet karstāka: dažiem ir jāsavāc 200 biedru, citiem jāsaprot, vai to vispār ir vērts darīt. Konkrētus politiskos stārtapus pašlaik komentēt vai kritizēt nav lielas jēgas – tas būtu vienkārši necilvēcīgi pret šiem kuslajiem asniņiem, kas mēģina izlauzt sev ceļu mūsu politikas akmeņainajā smiltājā. Daudz interesantāks ir jautājums – kas motivē cilvēkus veidot jaunus stārtapus, un kā to veidotāji iedomājas savu darbību plašākā plānošanas horizontā. Galu galā, katram nopietnam partijas veidotājam taču ir jābūt kādai idejai, kāds viņa lolojums izskatīsies, teiksim, pēc gada: pretējā gadījumā nebūtu jēgas vispār jebko iesākt.

Lielajam vairumam jauno un ne tik jauno politisko stārtapu ir divas stratēģijas: maksimālā un reālistiskā. Maksimālā stratēģija ir atkārtot Zatlera populistisko veiksmi 2011. gadā un vieniem pašiem iegūt Saeimā tik daudz mandātu, lai varētu sākt diktēt savu gribu citiem. Tas ir tas sapnis, kuru pirms iemigšanas redz virkne Latvijas politikas jaunpienācēju: es dabūšu tik daudz balsu, ka visi mani konkurenti man staigās pa striķi. Taču, ak vai, šis scenārijs jaunpienācējiem ir diezgan mazticams vairāku iemeslu dēļ.

Pirmais iemesls ir tāds, ka liela daļa "politiskā tirgus" jau ir sadalīta. Ja pavērosiet šābrīža partiju reitingus, redzēsiet, ka trīs politiskie spēki jau šobrīd gandrīz droši savāc nākamās Saeimas vairākumu (NB: es nerunāju par koalīciju, bet par ievākto balsu ražu). Tās ir: "Saskaņa" ar saviem 20–30 mandātiem, NA ar saviem 15–20, un arī ZZS ar saviem 20–25. Protams, ir iespējami "melnie gulbji", proti, negaidīti notikumi, kas strauji izmaina politisko ainavu. Taču pagaidām šie spēki sadala lielāko tortes gabalu. Tas nozīmē, ka stārtapi, ja vien tie nepamanās kaut ko atkarot no šiem trijiem, var sadalīt savā starpā ne vairāk kā 40 mandātus. Tas, protams, nav maz. Taču, ja ņemam vērā to partiju blīvumu, kurš mīņājas šajā lauciņā, lieta kļūst diezgan komplicēta. Te mums ir lērums partiju ar reitingu no 1 līdz 6 procentiem: gan "Vienotība", gan JKP, gan reģionāļi, gan nu jau divējādi liberāļi (kuri, kā liberāļiem pienākas, neieredz viens otru ne acu galā), gan Artuss Kaimiņš, gan "progresīvie", gan, kazi, vēl kāds.

Pašreiz ir vasara, nav jāmaksā par apkuri un cilvēkiem patīk domāt labas domas. Taču pienāks ziema, un visus šos politiskos spēkus pakāpeniski sāks raustīt drebuļi. Lētticīgākie no tiem šodien domā, ka sasniegs burvīgus vēlēšanu rezultātus vienatnē – savu spožo ideju un spēcīgo personību dēļ. Taču, kad drebulis pieņemsies spēkā, aktuāls kļūs apvienību jautājums. Un tas, lūk, ir uzmanības vērts jautājums: cik šādu apvienību būs nākamgad ap šo laiku, un vai kādai no tām izdosies kļūt par "Vienotību" 2.0. Patiesi: apvienību veidošana ir normāla izdzīvošanas stratēģija situācijā, kad gribas tikt parlamentā, bet riski nepārvarēt piecu procentu barjeru ir vairāk nekā reāli. Pat tad, ja kādai no šādām apvienībām par kristalizācijas kodolu kalpos jau esošā partija "Vienotība" ar tās administratīvo pieredzi un institucionālo atmiņu, arī tad tā vairs nebūs agrākā "Vienotība", bet gan moduļu veidā paplašināts veidojums. Ķīmijā šo procesu sauc par koalescenci, kad šķidruma burbuļi paši no sevis apvienojas lielākos, gluži kā lietus straumītes uz stikla.

Manuprāt, tas ir ievērības cienīgs fenomens arī Latvijas politiskās kultūras kontekstā: kādu iespaidu uz vēlētāju atstāj šī pieaugošā tendence veidot apvienības. Runa nav tikai par to, ka Latvija ir retā no zemēm, kas vēlēšanās pieļauj partiju apvienības bez augstākas procentu barjeras. Arī trīs "lielie" spēlētāji, proti, "Saskaņa", NA un ZZS, kas par tādām tapušas vai nu no bijušām partiju apvienībām, vai ir tādas joprojām.

Šim faktam Latvijas partiju sistēmas kontekstā nav pievērsta pietiekama uzmanība, kuru tas pelna divu iemeslu dēļ. Vispirms – partiju apvienības apgrūtina kaut cik efektīvu politisko atbildību: atcerēsimies godāto Jūrmalas mēru Trukšņa kungu, par kura rīcību šā gada sākumā ZZS, no kuras saraksta viņš bija ievēlēts, nenāca ne prātā uzņemties atbildību. Galu galā, tā taču ir "Zaļās partijas" darīšana, un lieciet mūs mierā. Otrkārt, apvienībās bieži ir grūtības nodrošināt efektīvu lēmumu pieņemšanu – jo īpaši tad, ja tajās ir apvienojušās ideoloģiski heterogēnas partijas. Tas nav raksturīgs ideoloģiski tuvām apvienībām (kā NA) vai apvienībām ar skaidru varas vertikāli (kā ZZS) – lai arī šo partiju iekšējā dzīve nebūt nav tik harmoniska, kā varētu domāt. Taču tur, kur partijas apvienojas vienīgi nolūkā "šturmēt Saeimu", to manevrēšanas spēja būs niecīga. Turklāt milzīgs daudzums enerģijas būs jāiegulda tajā, lai kārtējo "spēcīgo personību" atrunātu no publiska demarša un sabotāžas. Šo efektu vēl jo vairāk pastiprina t.s. "lokomotīvju sistēmas" atcelšana, kura joprojām tiek uzskatīta par lielu demokrātijas sasniegumu. Iespējams, deputāta piesaistīšana apgabalam arī ir laba lieta: dažos (lai gan ne tuvu ne visos) gadījumos saikne starp vēlētāju un politiķi ir kļuvusi spēcīgāka. Taču mēs esam panākuši arī situāciju, ka šobrīd Saeimā nav pārstāvēts neviens tādas partijas saraksts, kas būtu dibināta tieši kā partija. Šis process, protams, ir visai stihisks, un minētās reformas autori noteikti ir gribējuši tikai labu. Taču nedrīkst ignorēt faktu, ka politiskās sistēmas reformas mēģina doties vienlaikus divos pretējos virzienos: no vienas puses, stiprināt partijas (ar minimālo vecumu, valsts finansējumu, nodrošināto monopolu pat pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās), no otras puses, vienlaikus tās arī vājināt (ar ļoti liberālu apvienību veidošanas politiku, ar grozāmo sarakstu apoloģiju, ar iecietīgu attieksmi pret individuālajām kampaņām).

Ir skaidrs, ka arī vairums topošo vai nesen aktivizējušos partiju nonāks 13. Saeimā tikai un vienīgi plašāku apvienību kontekstā. Kādas juridiskas formas (biedri sarakstos, sadarbības līgumi, reģistrēta apvienība, nereģistrēta apvienība utt.) te tiks izvēlētas, ir grūti prognozējams – to noteiks personību un ambīciju līdzsvars jaunajā stārtapu ainavā. Tiem, kas man labprāt pavaicātu: "Nu un tad? Kas tur liels?", es gribētu atbildēt ar pretjautājumu. Vai jums neliekas dīvaini, ka partijas jau pašā sākumā nāk pie vēlētāja ar šādu, būtībā dziļi paradoksālu vēstījumu:

"Vēlētāj, mēs tev celsim jaunu pasauli, kurā valdīs taisnība un darbs. Mēs nodrošināsim mūsu mīļotajai zemītei saules mūžu un drošu pastāvēšanu mūžīgi mūžos. Tieši mūsu atrašanās pie varas beidzot mums visiem atdos ticību labajam, skaistajam un taisnīgajam. Kurš cits, ja ne mēs?! Mēs esam komanda, kas nepievils! Taču ņemiet vērā – lai nobalsotu par mums, jums nāksies nobalsot arī par tiem tur, par zēniem no rajona, par tanti Almu no Centrāltirgus un arī par to šaiku, ar kuru mēs vēl vakar kāvāmies, nu, un vēl par dažiem keksiem, nav svarīgi, par kuriem tieši. Par viņiem mēs, paši saprotat, nekādu atbildību uzņemties nevaram. Taču mēs tev, vēlētāj, celsim jaunu pasauli, kurā valdīs taisnība un darbs."

 

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0