Recenzija
01.09.2016

Starp nomodu un miegu ezerā

Komentē
0

Par koncertu "Ezera skaņas"

Bērnībā dažreiz ar draudzenēm mēdzām cita pie citas palikt pa nakti. Lai gan vecāki domāja, ka esam jau sen pie miera, mēs stundām ilgi varējām pļāpāt par spoku stāstiem un mītiem un doties gulēt tieši pirms rītausmas. Ticējām, ka šis laiks diennakts ciklā ir pats maģiskākais, tāpēc no tā mazliet baidījāmies un bēgām, dodoties sapņos.

Atmiņas par šiem laikiem atausa, kad kaut ko līdzīgu, bet daudz maģiskāku piedzīvoju nu jau diezgan paaugusies pavisam agrā šī gada 27. augusta rītā Madonas novada Vestienas pagastā, tā stāstiem un leģendām bagātajā Kāla ezerā. Tur jau piekto gadu ūdenstilpne sevī pulcēja cilvēkus – visus gumijas un koka laivās zem segām un biezajās kapucēs iesēdinātus, lai šogad vairāk nekā trīs tūkstošu apmeklētāju jutekļus kutinātu ne tikai ar vizuāliem, bet arī skaņas un to izraisīto pārdomu brīnumiem pasākumā "Ezera skaņas".

Notikums, dēvēts par kolektīvo sapni, sākās tieši pirms saullēkta, piecos no rīta, un savā ziņā pēc struktūras lika domāt un pat vilkt neveiklas paralēles ar pasaules radīšanas stāstu. Proti, viss sākās ar tumsu, kurā caur ezera apkārtnes mežiem, pļavām un smaržīgo lauku gaisu uz pasākumu ar laivām uz mašīnu jumtiem ieradās tā apmeklētāji – veci un jauni, rosīgi un ar kafiju bruņojušies dabas un mūzikas mīļotāji. Šogad, atšķirībā no pasākuma pašiem pirmajiem gadiem, laiks bija skaidrs. Debesīs bija ielaisti tikai daži caurspīdīgi mākoņu palagi. Tumsu mazliet izkliedēja spilgti zaigojošās, joprojām ik pa mirklim krītošās zvaigznes un vēlāk uzlēkušais "C" formas mēness, kas tā vien lika domāt, ka pasākuma organizatori pratuši veikt arī izdevīgu barteru ar dabas māti.

Kad no četrām "Ezera skaņu" ostām – Meža, Kalnu, Lielās un Pļavas ostas – un pēdējā brīža "Lidlauka" lielākā daļa laivinieku bija iebraukuši ezerā, sekoja nākamais etaps: sīkās gaismiņas un skaņa, kas lika sev sekot no peldošās skatuves Kālā. Tāpat kā pagājušogad, tā bija veidota kā baltas mājas karkass, saviem ciemiņiem radot pastarpinātu māju sajūtu un, kā vēstīts pasākuma aprakstā, "stūrus, kur paslēpties no tumsas".

Kā notikuma organizatori bija solījuši, bez oficiālām runām, uzvārdiem un noteikumiem pirmais ezeru ar mazliet meditatīvām, enerģiskām un saksofona solo piesātinātām mūzikas improvizācijām paralēli airu sakultajiem šļakstiem pieskandināja komponists un saksofonists Kārlis Auziņš kopā ar bundzinieku Ivaru Arutjunjanu. Pēc tam – latviešu eksperimentālā roka duets "Mona De Bo". Viņi, liekot attāli nojaust tuvojošos rītausmu, šķiet, vēl aicināja gremdēties nakts un ūdens atspulgu sirreālajā noskaņā.

Pēc viņiem Kāla sapnī klusi ar laivām uz skatuvi bija atpeldējis Latvijas Kultūras akadēmijas jauktais koris "Sōla" kopā ar avangardpopa grupas "Howling Owl" dziedātāju Eviju Vēberi. Viņi iepretī satuntulētajiem airētājiem un jau no saules sarkstošajām debesīm izdziedāja ne tikai aicinājumus "Saulei lēkt", bet arī vairākas tradicionālas kora dziesmas. Tās pēc Kārļa Auziņa un "Monas De Bo" uzstāšanās pasākumam deva pavisam jaunas un jau skaļākas, mazliet rosīgāka rīta noskaņas. Toties pašu saules izlīšanu no mežu galotnēm kā notikuma kulmināciju, kāpinot arī ezera skaņu intensitāti, ar savām balādēm sagaidīja tautā iemīļotais dziesminieks Haralds Sīmanis.

Paralēli šiem koncertiem ezerā bija nokļuvušas arī divas peldošās istabas. Vienā dzīvoja Jaunā Rīgas teātra aktrise Guna Zariņa, kura ik pa laikam starp koncertiem klausītājiem nolasīja pārdomas un metaforiskus jautājumus par to, kas ir vai nav bijis, kas zināts vai nezināts un vai vispār šobrīd esam nomodā vai miegā. Toties otrā istabā vējam un baldahīniem līdzi dejoja horeogrāfe Eva Kronberga.

Lai gan daudzi ar miegu acīs pēc Sīmaņa koncerta un saules ierašanās steidza uz krastu, ausīgākos noķēra melodija no citas ezera puses. Tur kādas saliņas krastā kā pārsteigums bija izveidota vēl viena koša miniskatuve ar nu jau saulē zaigojošu diskobumbu māksliniekiem virs galvas. Uz tās spēlēja Berlīnes psihodēliskā, it kā no 70. gadiem izkāpusī popa princeses un prinču grupa "Fenster". Viņi uzstājās ar salīdzinoši daudz aktīvākām, bet ne mazāk sapņainām kompozīcijām.

Jāatzīst, ka šīs grupas spēle pasākuma apmeklētājiem sapni radīja daudz košāku un dzirkstošāku un pašiem lielākajiem miega lāčiem savās laivās lika ne tikai saausīties, bet arī izvingroties, mērojot mazliet fiziski nogurdinošāku ceļu uz jauno skatuvi ezera salas otrā pusē. Turklāt šis notikumā, šķiet, bija vienīgais koncerts, kurā publika nebaidījās ūdens šļakstu un mūzikas instrumentu skaņas papildināt ar aplausiem, kas šajā gadījumā ļoti iederējās.

Pēc psihodēliskā popa piedzīvojuma, kas pastarpināti, iespējams, prezentēja arī pasākuma apmeklētāju tābrīža bezmiega radītās izjūtas, uz tās pašas "disko" skatuvītes kā noslēdzošais mākslinieks jau īsi pirms astoņiem no rīta spēlēja somu dziesminieks Miko Joensū. Arī viņa mūzikā bija jūtama viegla psihodēliskā noskaņa, taču tā jau bija daudz mierīgāka un drīzāk kalpoja kā līgans pavadonis ceļā no ezera atpakaļ uz krastu.

Kopumā "Ezera skaņas", iespējams, bijis viens no maģiskākajiem un – vēlos pat izmantot šo klišejisko piedēvējumu – skaistākajiem kultūras notikumiem pašmājās šovasar. Pasākums saglabājis gan savu idejisko, gan muzikālo un vizuālo kvalitāti, pieradinājis publiku un spējis izvest ārā ne vien dēkaiņus, bet arī miera meklētājus vienā no pēdējām vasaras naktīm palūkoties ne tikai mēnesī, bet arī pašiem sevī. Lai gan skeptiķi, protams, varētu pažēloties, ka mūzika ezerā varēja skanēt skaļāk, mākslinieki varētu būt pieteikti un labāk saskatāmi, ka laivas dažreiz ir grūti kontrolēt un visu laiku nepieciešams pieregulēt to miera pozīcijas, ka nākas viegli sadurties ar citiem laiviniekiem, pasākuma apmeklētājos šādu attieksmi manīt bija grūti. Visi, šķiet, rēķinājās gan ar nezināmo mūziķu sarakstu un tikai minējumiem par to, kas atskan, gan par nejaušiem ūdens šļakstiem klēpī no kaimiņu airētāja un saprata, ka labāk pašam būt pēc iespējas klusākam, netraucējot ne sev, ne citiem. Cik klusi visi ezerā naktī ieradās, tik klusi arī no rīta izklīda pa nākamajām dienas vai miega remdēšanas gaitām, liekot man pašai sev jautāt – vai tiešām tur esmu bijusi vai arī esmu to nosapņojusi savā Barona ielas dzīvoklī? Vai es zinu? Vai es nezinu? Vai es guļu? Vai neguļu?

Monta Gāgane

Monta Gāgane, pabeigusi filozofijas un kinorežijas studijas, ar prieku metas arī kultūras žurnālistikā un brīnās par pasauli. Nākotnē viņa sapņo doties uz Losandželosu, kur kādu pusgadu varētu pienest...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!