***
Bija sapņu laiks
Trauslas meitenes košām lentām krāsotās cirtās
Lēca klasītes, iegrebtas uz nobružāta bruģa
Starp bedrēm ar ticību neiekrist
It kā būtu ko zaudēt
It kā būtu ko uzvarēt
Viņas vēl paļāvās noteikumiem
Kā sirdis paļaujas sāpēm
Nespējot palikt tukšas un mierīgas
Kļavās ziedēja lapas kā nolemtas
Ielauzdamās starp lentām
Rezonējot elpas pārejas gadalaikam
Šis bija sapņu laiks
Pagātnes bilances izbērtas no kabatām
Atbildes ieslaukot pelēcīgā neziņā
Kā tēli, kas slīd garām, virsū neskatīdamies
Un rītdienu
Rītdienu tu varēji ieraudzīt jebkur
Piesmēķētā taksometra salonā
Nākamajā budžeta skicē
Starp sliedēm
Jo tām nav paredzēts satikties
Tāpat kā tev nav
Bet pagaidām tu jūti vien siltumu
Kas pārklāj sapņu skeletu
Joprojām šī slidenā plakne ir tava
Joprojām uz tā apstājas pasaule
Kamēr ciparu karavānu tikšķi aizskrien tālāk
Kā vilnis jūras saskumušajā sejā
***
Es vēlos nomazgāt šo zemi no sevis
Ar visiem tās izžuvušajiem plūdiem
Apturētajiem stāstiem
Vientuļo sarmu koku pirkstos
Kas sonātes pārvērš rekviēmos
Es vēl neprotu būt skaņas transformators
Tu būsi vēl
Bet vai priecāsies
Apstājas acis, klusē rokas
Āda meklē mājas
Klajā miglas magnētiskajā laukā
Es gribu būt dzēšgumija
Kad sāp laiks
Visos pulksteņos iesalusi nakts
Un tu uzdrīksties pateikt labrīt
Es esmu mierā ar tevi
***
Man ir bail no brīža
Kad teiksi – paliec
Jo es spēšu tikai aiziet
Kā martā aiziet pēdējais sniegs
Siltums izplūdīs caur pirkstiem
Būs salna
Zvaigznes noģērbs savus staru apmetņus
Un iebērs upē
Kuras spogulī mēs redzēsim
To, kādi vairs neesam
Gaismas ceļš ir pārāk ātrs
Mūsu skrejceļš – īss kā miers
Kas atnācis, tam būs aiziet
Lai cik satumsis nebūtu virziens
Ar upes dūņās uzsūktām bailēm
Un vienmēr ir kāds, kas gaida
Straumes atpakaļgaitu
Bet dzelmē iemests olis vairs neuznirs
Un neieguls silts tavā plaukstā
***
Tu esi atkarīgs no sāpju pieskārieniem
Upei pāri zied migla
Mēs paslēpjamies biezi siltajā ziedā
Kā bēgot no nozieguma
Esi vēl, esi vēl, esi vēl
Šeit
***
Kamēr mēs šeit stāvēsim
Mazliet dzīves apjāti, mazliet sarūguši
Mīlestība var iziet no ierindas un neatgriezties
Tāpat kā neatgriežas aizlidojušie
Mēs vairs nevaram stāvēt
Bet tu nedrīksti nākt man līdzi
Astoņi ir mana mīļākā diennakts stunda
Es to vienmēr sagaidu
Trolejbusa pieturā, ar anonīmas īsziņas uzplaukušu sauli
Ņem savu uguni un ej
Mums ir jāriskē
Iztīrīt pasauli no sevis
Kamēr nav par vēlu un tumšu – ej
Tu atradīsi mani savās kabatās
Starp mums ienāca gaisma
Satrauktas varžu balsis no
Tuvējā dīķa
Tumsa ir tikai ceļā
Mans barometrs krīt lejup
Pretī vienīgajam tīrajam mirklim
Šajā dienā
Kas varbūt nekad nebūs galā
Kā zemē mesta sēkla atbrīvo
Sējēja rokas no smaguma
Cerību un atbildības pārnese
Uz balsīm, uz augsni
Pleciem pieskaras nepanesams
Vieglums
Uzrakstīts vārds sver īstenības
Ilgstamību
Es gribu statiskas ūdens virsmas
Vienaldzību
Es gribu pierast pie miera
Kā pierod pie realitātes robežām
Un nekā
Te neviena nav
Vien visuma kustība
Bet es jutu
Starp mums ienāca gaisma
***
Mums ir spuldzīšu mūžs
Šonakt izvēlies gaismu
Izvēlies kailus pieskārienus
Jo to atmiņa ir gara
Kā saules ceļš
Mums ir spuldzīšu mūžs
Arī rīt izvēlies gaismu
Vienalga kurā logā
Jo vienmēr kāds gaida
Kā tukšums
Mums ir spuldzīšu mūžs
Reiz tumsai jāuzvar
Iemācies nezaudēt
Jo rietu var sasildīt
Kā plaukstu
Paradīzes leņķi
Ikreiz, kad domāju par tevi
Man sāk sāpēt galva
Es nespēju aizmirst tevi tik labi
Vientuļākajos pilsētas parkos
Stāstām par paradīzes dažādajiem leņķiem
No sākuma bija ticība
Tai nopakaļ vilkās sīka un kaulaina cerība
Pēc tam sekoja vilšanās
Liela un smaga kā sirds
Guļot uz soliņa iepretī salstošam Čakam
Tu vēroji, kalkulēji, praktizēji
Mākoņu stumšanu mūžīgo ziedēšanu
Vistuvāk absolūtajai saknei
Var nokļūt, stāvot uz galvas
Tā tu kļūsti par perpendikulāru leņķi
Savai paradīzei
Kāds apguļas tev blakus un var kļūt laimīgs
Kamēr tu saglabā leņķi un līdzsvaru
Un tad tu saproti, ka zaudēsi
Un tad tu nokrīti, sasities, varbūt vēl kādam sāp
Un tad nafig visus tos leņķus un ziedus
Ikreiz, kad tevi neaizmirstu, man mazliet sāp
***
Kur tu, bērniņ, skriesi
Mirušā pilsētā
Te vien nakts spuldzēs deg
Visas ēdienreizes vienādas – uz paplātes klusums
Un tu ņem un griez, un mēģini sakošļāt
Starp zobiem smilšu graudi šņirkst
Jo klusums – tās ir smiltis
Tā ir jūra bez laivām
Tās ir mājas aiznaglotiem slēģiem
Slēpjot gultās sēdošus putekļus
Kur tu, bērniņ, skriesi
Ko palīgā sauksi
Vienīgo roku, kas stiepjas tev pretī
Sniedz tukšums
Tukšums – tās ir apklusinātas sirdis
Tas ir veikals, kurā jau gadu neviens neko nemeklē
Kaut kur šajā pilsētā putni dēj zelta olas
Klusumā un tukšumā
Mirušā pilsētā putni sēj mirušu sēklu
Bērniņ, tev te nav ko darīt
Bet tu nevari aizskriet prom
***
Kad atnāks tumsa, mēs iesim tai līdzi
Šķērsosim visus Asins tīrumus
Ko neviens neuzdrošinās nopļaut
Tu varbūt turēsies pie manas rokas
Un es tevi varbūt nelaidīšu vaļā
Tagad staigā kopā ar sauli
Sauc to par savu māsu
Piedod tai visus grēkus
Noskalo Daugavā
Pamēģini ar mīlestību
Lai tie suņi rej drīz aizsmaks
Būs tumsa un klusums
Un vairāk nekā
Būs labi
No ziemeļiem vējš
No kokiem kritīs pēdējais
Viņam mazliet sals
Sasies elpu
Apsies telpu
Viņš skatīsies tukšajā murdā
Būs kauns
Nebūs ļauts
Kāds sauc
No ezera dzīlēm
Aiz kalna dzied
Vakardienas uzartie lauki
Kam ezers sauc sēklu
Es būšu tuvu projām
Nenākšu nedīgšu
Kad dienvidos staigās
ziemeļu vējš
Viņš nav vairs mans draugs
Bet es joprojām
Ne tikai mazliet
***
Manā galvā kārtīgās ierindās
Kā pirmklasnieki savā pirmajā
Virknējas skaitļi un tu
Kaut kur pa vidu tiem
Nezinu, vai tev tur ir silti
Apkure atkal atslēgta
Manī
Manā sirdī ir tilti
Paši uzceļas un sabrūk
Es vēl stāvu muguru taisnu
Kā kārtējās tiesas priekšā
Kurš gan spējīgs tiesāt
Kad sods jau sen piespriests
Mums
Un atkal kokos mirst zelts
Zem taviem skumjajiem logiem
Ikreiz, kad skaitījām gulbjus
Viļņos kas aiziet uz neatgriešanos
Es ticēju, ka tev ir taisnība
Es ticēju, ka tu esi taisnība
Es ticēju, ka tu esi
Vienā krastā ar mani
Un tā saule ir tikai mūsu
Un smiltis uz pēdām
Aiziet viļņi aizlido gulbji
Saule pārziemo ticība nosalst
Tev ir tiesības klauvēt
Man ir tiesības atvērt
Bet neielaist tevi iekšā
1