Komentārs
19.09.2017

Starp mašīnām, motoriem…

Komentē
1

Pārdomas pēc Fredrika Gertena filmas "Velosipēdi pret automašīnām"

Būtu tikai godīgi brīdināt lasītāju, ka šī nebūs recenzija par festivālā "Baltic Sea Docs" demonstrēto zviedru režisora darbu, bet paša izjūtās un pieredzē balstītas pārdomas par tā tēmu. Lai arī "Velosipēdi pret automašīnām" no kinematogrāfiskā viedokļa noteikti nav ierindojama starp dokumentālā žanra izcilībām – manuprāt, tā ir pārāk pretencioza savā nostājā un, iespējams, apzināti izvairās no citu skatpunktu meklēšanas –, tomēr tajā aplūkotie jautājumi šobrīd, lavierējot cauri elles lokiem, ko agrāk mēdzām dēvēt par Rīgas centru, sasnieguši pīķa svarīgumu (vismaz līdz nākamajai remontdarbu sezonai). Tāpēc arī atļāvos apiet uzticēto pienākumu uzrakstīt pārskatu par visu festivāla programmu un pievērsos tikai "Velosipēdiem pret automašīnām", jo šķita, ka personiska un pat emocionāla sasaiste ar dažiem filmas vēstījuma aspektiem ir svarīgāka par neitrālu retrospektīvu. Neesmu ne pilsētpētnieks, ne velo aktīvists, nedz arī jebkādā veidā saistīts ar ceļu satiksmes infrastruktūras izveidi, taču filma mani uzrunāja tieši kā aktīvu velobraucēju un vienlaikus – arī kā autovadītāju un auto entuziastu.

Gertens savā redzējumā uzsver milzu plaisu starp autobraucējiem un velobraucējiem (gājēji gan šķiet atstāti ēnā), tāpēc koncentrējas uz tādiem ekstrēmiem piemēriem kā velosipēdisti faktiski nāvējošās megapolēs – Losandželosā, Sanpaulu un Toronto – vai arī, gluži pretēji, Kopenhāgenu, kur savukārt par minoritāti kļuvis autovadītājs. Filmā viņu iemieso visnotaļ nīgrs pusmūža taksometra šoferis, kurš pārvietošanos pa velosipēdu pārpludināto pilsētu salīdzina ar "dienu ellē". Diemžēl trūkst piemēru, kur abu pušu sadzīvošana būtu atrisināta harmoniskāk, tomēr režisora ekstrēmajai nostājai ir savs pamats. Un šis pamats, ticiet vai ne, ir ekoloģiskie apsvērumi, kas tiešā veidā saistīti arī ar pilsētvides labklājību, jo smogā ietīts pilsētas centrs spēj aizbiedēt gan tūristus, gan uzņēmējus. To sapratusi ne tikai Parīze un Londona, bet nu jau arī Ķīna, kas paziņojusi par plāniem tuvākajā nākotnē aizliegt iekšdedzes dzinēju automašīnu ražošanu un tirdzniecību. Tikai sagadīšanās, ka tas notika neilgi pēc ASV uzņēmuma "Tesla" izziņotā jaunā vidēja budžeta elektroauto modeļa un (sic!) Aleksandra Lukašenko aicinājuma baltkrievu zinātniekiem radīt vietējo "Tesla" analogu. Nākotne ir sākusies, un tas ir tikai laika jautājums, līdz iekšdedzes dzinēji tiks izslēgti no globālās aprites un aizstāti ar elektrodzinējiem un hibrīdtehnoloģijām. Tostarp arī auto pārvadājumu un sabiedriskā transporta nozarē. Turklāt "Tesla" jau šobrīd piedāvā arī pilnvērtīgi funkcionējošu autopilota sistēmu, kas noteikti būs aizstājējs nogurušajiem autobusu un kravas autovilcienu šoferiem. Lai arī elektromobiļi tiek ražoti un tirgoti jau kopš 20. gs. sākuma, naftas un iekšdedzes dzinēju auto ražotāju lobijs ir spējis aizkavēt šīs tehnoloģijas masu izplatību vesela gadsimta garumā. Tas ir viens no Gertena filmas spēcīgākajiem vēstījuma punktiem, ar konkrētiem piemēriem spējot pierādīt minēto nozaru lobija ietekmi uz pilsētu infrastruktūrām un arvien jaunu un jaunu autoceļu būvniecību, kas likumsakarīgi noved tikai pie automobiļu skaita pieauguma un arvien lielāka piesārņojuma un sastrēgumiem, padarot dzīvi lielpilsētā par elli. Vistiešākajā nozīmē.

Līdz ar to stāsts faktiski ir par divu kultūru, domāšanas un dzīvesveida modeļu sadursmi. Par modeļiem, kas pārstāv atšķirīgas vērtības. Vai vismaz pārstāvēja līdz brīdim, kad autoražotāji saprata, ka zaļās domāšanas pārņemšana vai imitēšana ir neizbēgama. Tomēr fakts paliek fakts – lai arī veloindustriju nevar saukt par nabadzīgu, mēroties ar autoražotāju reklāmā un lobijā iztērētajiem līdzekļiem tā nespēj. Turklāt šie līdzekļi galvenokārt tiek tērēti nevis patērētāju pārliecināšanai par konkrēto automašīnu praktiskumu un lietderību, bet gan to markas prestiža uzturēšanai. Automašīnu pieejamība pasaules iedzīvotāju kopumam arvien ir augusi, tomēr tā joprojām tiek uzskatīta par vienu no galvenajiem labklājības simboliem – vai nu velti bagātnieku "Instagrama" profilus pārpludinātu eksotisku "Lamborghini", "Ferrari" un "Bentley" superauto attēli. Miljonāram nepieklājas braukt uz ofisu ar, teiksim, simt tūkstošus eiro vērtu, pēc individuāla pasūtījuma izgatavotu "TREK" vai "Aurumania" velosipēdu, kamēr identiskas cenu kategorijas BMW, mersedess vai poršs ir gluži vai pašsaprotama izvēle. Nav runa tikai par bagātajiem – šī domāšana tikpat izteikta arī vidusšķiras un mazturīgo slāņu pārstāvjiem. Labāk pārvietoties sagrabējušā opelī, nevis ar ērenpreisu (iegādes cena ir līdzīga, kaut opeļa uzturēšana izmaksās ievērojami dārgāk). Tā ir lietu uztvere, ar kuru diemžēl var lepoties ne tikai latvieši, bet arī cilvēki visā pasaulē. Kādā filmas epizodē jauns tirgotājs ar lepnumu stāsta par ķīniešu uzbūvēto autorūpnīcu Brazīlijā, kas plāno šeit realizēt miljoniem automašīnu – zemas montāžas kvalitātes un absolūti neizteiksmīga dizaina motorizētus ziepju trauciņus, masveidā novietojot brazīliešus "uz riteņiem". (Absolūtais vairākums no potenciālajiem autoīpašniekiem dzīvo lielpilsētu aglomerācijā un papildinātu jau tā neizturamās sastrēgumu rindas.) Autovadītājs allaž ticis uzlūkots kā uzvarētājs un veiksminieks, tikmēr velosipēdists asociējas ar lietū un sniegā mirkstošu "lūzeri". Redzot smaidīgo velobraucēju pūli Kopenhāgenas ielās, grūti iedomāties vēl aplamāku priekšstatu, jo lielākā daļa no viņiem ir pārtikuši un labi izglītoti cilvēki no "balto apkaklīšu" slāņa.

Nenoliegšu, ka auto man allaž fascinējis kā kultūras vērtība un dizaina priekšmets – jau sākot no bērnības, kad burtiski iemīlējos kaimiņa divdesmit pirmajā volgā (tajā pašā, kas redzama "galvenajā lomā" Rjazanova filmā "Sargies auto!"). Nerunāsim par simtiem filmu un seriālu, kuros automašīnas "spēlē" lielāka vai mazāka kalibra lomas, arī literatūrā hrestomātisku piemēru nav mazums. Pietiek atminēties Remarka "Trīs draugu" automašīnu "Kārli", Stīvena Kinga "Kristīni" vai Lieliskā Getsbija grezno rolsroisu, kas kļūst par romāna traģiskā fināla katalizatoru. Automobiļu kults apogeju sasniedz postmodernistu darbos, kļūstot par materiālisma un patērētāju sabiedrības samaitātās psihes simbolu, piemēram, E. L. Doktorova romānā "Regtaims" (melnādainais pianists nogalina ugunsdzēsēju, kurš apgānījis viņa "Ford T") un Džeimsa Balarda "Autoavārijā" (cilvēku grupa gūst seksuālu baudījumu apzināti izraisītās autokatastrofās). Pat latviešu kultūrā ir visiem labi zināmi piemēri auto kulta slavinājumam, kā filmas "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" vai "Dāvana vientuļai sievietei". Barts savulaik pasludināja auto par vienu no laikmeta mītiem, veltot jūsmīgu apceri "Citroen DS" modelim. Personīgi man no auto negribas atvadīties tieši šo iemeslu dēļ, nevis tāpēc, ka es nespētu iztikt bez dzinēja rūkoņas vai lielā ātrumā izņemtiem pagriezieniem (šo baudu var sniegt arī elektroautomobiļi). Arī Gertens mazliet pieskaras šim aspektam, apmeklējot antīko auto entuziastu sanāksmi kādā Amerikas mazpilsētā un sarunājoties ar kādu no dalībniekiem. Šis vīrs atzīst, ka arī viņiem, "benzīngalvām", ekoloģija ir svarīga, tomēr viņi nevēlas zaudēt saikni ar šo vēstures mantojumu (amerikāņiem ar auto vēsturi ir īpašas attiecības, ņemot vērā, cik nožēlojamā stāvoklī viņu auto rūpniecība atrodas šobrīd). Tas ir arī mans skatījums uz auto – ar to es domāju klasiskos iekšdedzes dzinēju modeļus, kuriem piemīt lielāka vai mazāka vēsturiskā/kultūras vērtība, – nākotnes izredzēm, saglabājot savu vietu automīļu garāžās svētdienas izbraucieniem ārpus pilsētas robežām. Tā noteikti kļūs par dārgu izklaidi, ko varēs atļauties tikai turīgie un fanātiķi.

Tieši amerikāņiem pagājušā gadsimta vidū auto kļuva par brīvības simbolu – to iemiesoja bezbēdīgā došanās ceļā, ielecot "šoseju kuģī" un traucoties cauri štatiem pa jaunizbūvētajām maģistrālēm, kā tas notiek slavenajā Keruaka romānā vai Terensa Malika "Bedlendos". Šobrīd, kad no rītiem un vakaros lavierēju garām centra ielās sastrēgumos nīkstošajiem auto, izjūtu, kā tieši šādā vidē velosipēds kļūst par mūsu laikmeta brīvības simbolu. Filmā "Velosipēdi pret automašīnām" ir fantastiska epizode, kurā viens no Losandželosas veloentuziastiem ar sajūsmu atceras, kā devies vientulīgā nakts izbraucienā pa remontdarbu laikā slēgto 405. maģistrāli: "Es beidzot sajutu, ka šī milzīgā šoseja pieder arī man, nevis tikai automašīnām." Tieši šī aina man kļuva par filmas emocionālo kvintesenci, nevis daudzās epizodes, kas veltītas velosipēdistu ciešanām un pat nāvei lielpilsētu ielās. Velosipēds – tā ir maza brīvība tavā ikdienā, mazs brīdis tikai sev un savām domām. Gluži kā bezmaksas terapija, ja jums labpatīk. Lieki piebilst, ka pēc filmas noskatīšanās devos naksnīgā izbraucienā pa tukšajām Rīgas ielām.

Aivars Madris

Aivars Madris ir liepājnieks, kas aizķēries Rīgā. Diplomēts filologs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!