Pagājušās nedēļas nogales notikumi nedod īpaši plašas izvēles iespējas komentāra tēmai. Runa, protams, būs par Krievijas pieteikumu militārai intervencei Ukrainā, kura pa daļai jau ir sākusies – vismaz tajā ziņā, ka vietējās "pašaizsardzības" grupas Krimā acīmredzot bauda Krievijas atbalstu. Skaidrs, ka šodien starptautiskajai sabiedrībai būtu jādara viss, lai novērstu asinsizliešanu. Situācija Krimā, šķiet, ir jau sasniegusi to mirkli, kad kāds viens nejaušs šāviens var izraisīt kontinentāla mēroga nepatikšanas. Vienlaikus, negribēdams ņemt nost darbu saviem kolēģiem morālistiem, es šeit drīzāk padomāšu nevis par normatīvo aspektu, bet faktisko pusi. Lai starptautiskās tiesības un taisnīguma teorijas paliek gudrākiem cilvēkiem. Tieši šajā faktiskajā aspektā man, atšķirībā no vairuma pašmāju komentētāju, ir virkne neskaidru jautājumu, kas vienlīdz lielā mērā skar visas iesaistītās puses.
Vispirms – man nav skaidrs, no kā tad Vladimirs Vladimirovičs taisās aizsargāt Krimas krievvalodīgos iedzīvotājus. Ir taču skaidrs, ka, ņemot vērā pussalas etnisko sastāvu, Rietumukrainas nacionālisti savās kravas mašīnās tur noteikti nebrauks rīkot pogromus – labi zinot, ar ko riskētu šādā situācijā. Turklāt ir taču zināms, ka līdzīgas iniciatīvas (kā ņirdzīgi nosauktais "draudzības vilciens") Kijevā ir apturētas. Tad kas īsti draud Krimas krievvalodīgajiem? Cik noprotu, vismaz Simferopolē pašlaik ir mierīgi, dažas Ukrainas armijas daļas ir bez šāviena ieņemtas no (neoficiālās) Krievijas armijas, citas turpretī ir noturējušās – arī bez šaušanas. Vai briesmas draud no Krimas tatāriem, kas tradicionāli ir diezgan pretkrieviski? Taču kādēļ gan šī Krimas mazākumtautība pēkšņi sāktu apdraudēt pārējos tieši tagad, līdz ar varas maiņu Kijevā? Liekas gan, ka problēma ir Krievijas pusē. Mentāli liela daļa Krievijas iedzīvotāju vēl nav varējuši samierināties pat ar Ukrainu kā tiešām neatkarīgu valsti šā vārda pilnā nozīmē – ar savām tiesībām uz pašnoteikšanos, ārpolitiku un tamlīdzīgi. Kur tad nu vēl Krima, kas stingri ņemot, nekad vēsturiski nekāda dižā ukraiņu zeme nav bijusi un Krievijai ir kā dadzis acī – ja tā vēlas pāriet pretinieka nometnē, nevis vienkārši dzīvot ar citu karogu, vienlaikus runājot krieviski un pieņemot Krievijas rubļus. Tādēļ nav brīnums, ka 80 % Krievijas Federācijas iedzīvotāju atbalsta Putina soli.
Tas, protams, liek vaicāt, vai Putins patiešām kaut ko tādu dara, vadoties no iekšpolitikas apsvērumiem. Iesākumā tā varētu likties – nosauciet kādu lietu Latvijas politikas dienaskārtībā, kuru atbalstītu 80 % iedzīvotāju! Taču situācija nemaz nav tik vienkārša. Viena lieta ir braši ievest karaspēku Krimā, cita – reāli un ilgstoši karot ar brāļu tautu (mazo brāļu, bet vienalga brāļu tautu). Tas nu nebūtu nekāds sapņu scenārijs Putinam. Ja kaut kas tiešām mani dara bažīgu Putina paziņojumā, tas ir fakts, ka viņš savu iespējamo militāro intervenci attiecina ne tikai uz Krimu, bet uz visu Ukrainu, kas teorētiski ietver arī Kijevu un Rietumus. Protams, Kijevā vai Rietumos viņu neviens īpaši negaida, taču gaida Doņeckā – un turklāt ļoti gaida! Tas patiešām ir nopietni. Skaidrs, ka radikālie ukraiņu nacionālisti, kas pēc Janukoviča gāšanas jūtas kā varoņi, nevarēs sagremot pat Krimas zaudēšanu. Taču, kad runa būs par visu Rietumukrainu, situācija būs bezcerīga. Tur būs partizānu karš, un Krievijai pēc savas Čečenijas pieredzes jau nu vajadzētu zināt šāda pasākuma izmaksas.
Otra lieta, kas patiešām ir neskaidra, ir Kijevas centrālās varas spēja kaut cik ietekmēt valstī notiekošo. Skaidrs, ka Augstākajai Radai dienaskārtību diktē Maidans ar savām "pašaizsardzības" vienībām. Tas ļoti sašaurina šās varas iespējas īstenot kaut cik efektīvu dialogu ar Maskavu, Berlīni vai Briseli. Tas nu ir vienlaikus šī Maidana spožums un posts – ja demonstrācijas pie parlamenta tiek uzskatītas par leģitīmu iemeslu ievēlētās varas gāšanai, tad jebkurš parlaments, tai skaitā Harkovā, Simferopolē un Doņeckā, ir gāžams ar tādiem pašiem līdzekļiem – un varu tad pārņem dažādas "pašaizsardzības vienības" ar savu dienaskārtību. Man neērti to rakstīt, taču politikas zinātnē šo procesu sauc par state failure, un būtu ļoti bēdīgi, ja ukraiņu demokrātiskās revolūcijas rezultāts būtu tieši šis. Es nekādā gadījumā negribu apgalvot, ka tas Ukrainā jau ir noticis. Taču ir grūti pateikt, kādēļ tad, teiksim, daži Ukrainas rabīni aicina savu draudžu piederīgos pamest valsti; kur ir palikuši tie ieroči, kurus no armijas noliktavām Rietumukrainā izlaupīja Maidana aktīvisti u.tml. Ir taču skaidrs, ka visi šie "Pravij sektor" aktīvisti nav nekādi dziesmotās revolūcijas piekritēji – viņiem ir drusku citi priekšstati par instrumentiem politiskajā cīņā. Un nešķiet, ka šis Jaceņuka ministru kabinets un Turčinova prezidentūra tiešām efektīvi spētu nodrošināt vardarbības monopolu šajā valstī. Varbūt es kļūdos, taču baidos, ka tieši tā arī ir. Protams, ka Krievijas TV kanālu stāsti par "fašistu" zvērībām ir vienkārši propaganda, tomēr zināmas bažas par "jaunās" Kijevas efektivitāti joprojām paliek – jo vairāk tādēļ, ka, raugoties no konstitucionālo tiesību viedokļa, šās varas leģitimitāti tiešām var apšaubīt (gluži tāpat kā jauno varu Krimā – mutatis mutandis).
No šās neskaidrības rodas arī jautājums, ar ko Rietumiem vispār būtu vērts runāt šajā valstī. Ja Radu de facto kontrolē iela, tad tā nebūs spējīga ievērot noslēgtās vienošanās un ar to runāt ir bezjēdzīgi. Spēlē ir tikai viena patiešām nopietna figūra, proti, Timošenko, kura varbūt un ar lielu naudas ieguldījumu varētu savākt kopā Ukrainas reģionus (tiesa, diez vai Krimu tās iepriekšējā statusā). Taču viņas ceļš uz varu pagaidām ir visai neskaidrs, un ģeopolitiskās prioritātes (par spīti tikko paustajam aicinājumam jau šajās dienās parakstīt to pašu vienošanos ar ES) Jūlijai Vladimirovnai ir visai neskaidras. Taču tā joprojām ir vienīgā figūra, kas to spētu izdarīt. Pretējā gadījumā mēs varam piedzīvot ilgstošu nestabilitāti, partizānu karus, miera uzturētājus, valsts de facto sadalīšanu u.tml.
Skaidrs, ka visā reģionā daudziem ļoti niez nagi mazliet pakarot – tā teikt, oratoru vietā "dot vārdu biedram mauzerim". Krievijā šāda doma ir populāra, un, ja tās armija iebruks pašā Ukrainā, tad arī ukraiņi mobilizēsies ne pa jokam. Taču jebkuram daudzmaz domājošam cilvēkam ir skaidrs, ka šāds scenārijs atmetīs mūsu jau tā atpalikušo reģionu dziļi pagātnē un uz visiem laikiem atņems šodien dzīvojošajiem cilvēkiem cerības jebkad dzīvot "kā Eiropā" – neatkarīgi no tā, vai cilvēks ir ukrainis vai krievs. Tā būs reāla Dienvidslāvija. Tomēr daudziem, ļoti daudziem gan kaut ko tādu gribas – vispirms tādēļ, ka karš ir īsti efektīvs "nācijas veidošanas" līdzeklis, kad attiecīgā "valstsnācija" tiek kaldināta ar dzelzi, dubļiem, trotilu un asinīm – nevis ar garlaicīgu runāšanu un samocītiem kompromisiem. Jautājums, vai tas tiešām ir tā vērts. Varbūt tomēr reģions būtu kara vietā pelnījis dažas desmitgades mierīgas attīstības.
Šeit nevaram nepieminēt arī starptautisko aktoru lomu. Skaidrs, ka Rietumi beidzot ir sapratuši, ka šajā reģionā, kurš iepriekš tika uzskatīts par Krievijas pažobeli vai Eiropas netīro iekšpagalmu, kaut kas notiek. Tas ir labi. Slikti ir tas, ka Rietumi nav gana labi informēti un joprojām tic savām klišejām – piemēram, ka visi, kas vēršas pret korumpētu valsts varu, uzreiz ir lieli demokrāti un liberāļi. Ja paklausās to pašu noklausīto ASV valsts sekretāra vietnieces Viktorijas Nulandas sarunu ar vēstnieku Ukrainā Džefu Paietu (kas ieies vēsturē ar visnotaļ trāpīgo sentenci "f**k the EU"), nerodas iespaids par šo globālo spēku nopietnu informētību par notiekošo Ukrainā. Tas patiešām vieš bažas – jo vairāk tādēļ, ka Obama nav tāds ASV prezidents, kuru ļoti respektētu Putins.
Tas tad arī ir tas riebīgākais visā šajā stāstā. Jācer, ka Putins tomēr varētu atgriezties uz racionālas rīcības ceļa un saprast, cik postoša būtu nopietna konfrontācija ar Rietumiem Ukrainas dēļ – īpaši šobrīd, kad Krievijas nafta Irānas atvēršanas dēļ vairs nav dzīvības un nāves jautājums, un naftas nauda ir galvenais ienākumu avots Krievijai, kur varas leģitimitāte lielā mērā balstās "socialkā". Taču var gadīties, ka visas puses kaut kad nākotnes punktā X aizspēlējas tiktāl, ka Krievija sadomā tiešām vērsties ar militāru spēku pret NATO – lai cik pašnāvnieciski tas nebūtu. Un kurai NATO valstij ir Maskavai tuvākā robeža ar Krieviju? Pareizi, bērni.
Te, protams, arī nāk prātā krievvalodīgie un mūsu, atvainojiet par izteikumu, elite. Skaidrs, ka Krimas krievvalodīgo runas par "otrās šķiras pilsoņiem" un savu tiesību aizstāvēšanu ar Krievijas armijas palīdzību kaut ko stipri vien atgādina. Nedēļas nogalē dažas lāga dvēseles rakstīja sociālajos medijos, ka uz Ukrainā notiekošā fona varbūt būtu iespējams tomēr veidot kaut kādu dialogu ar to Latvijas krievvalodīgo elites daļu, kas nav klaji promaskaviska. Taču tas ir pārāk tālu no Latvijas realitātes. Mūsu politiķi abās pusēs orientējas katrs uz savu etnisko vēlētāju un par otru pusi īpaši neliekas ne zinis. Vieni nevar no sevis izspiest neko tādu, ko kaut ar piepūli varētu interpretēt kā Maskavas intervences nosodījumu – vienlaikus liekulīgi tēlojot sašutumu, ka viņus te uzskata par "piekto kolonnu". Otri turpretī ir gatavi darīt visu, lai savos vēlētājos neļautu izdzist sapnim par etniski iztīrītu Latviju. Pa vidu turpretī ir pilnīgs tukšums – kā saules izdedzināta Krimas stepe.
5