Bija Bronzas cilvēks un kļuva balts. Un Baltais cilvēks par ko top? Sēž Egovizora priekšā, sagumis zem pārdomu nastas. Ieskatās ekrānā, tā kā nošņācas, kā nopūšas. Baltais vairs īsti nav balts. Paceļ roku, piedurkne padilusi, paver žaketi, baltais ir noberzies. Vai tiešām jau pelēks? Un kas tālāk? Vai melnais?
Rīta pastaigā Baltais ir nemierīgs – balto cilvēku apkārt tik daudz, un dažs šķiet vēl baltāks par viņu. Nekas nav kā agrāk – bronzas cilvēks viņš bija viens un vienīgs. Baltie nu skatās uz viņu, skatās cits uz citu ar šaubām un aizdomām.
Baltais ierodas darbā, tirgo saulespuķu sēkliņas. Balto tirgotāju rinda gandrīz visai pasaulei apkārt, visi ir vienādi, un arī sēkliņas vienādas.
Precīzi laikā Baltais pieceļas, aiziet. Pieceļas un aiziet arī citi baltie. Baltais iet un ierauga māju. Ieiet tajā, tagad viņš dzīvo šeit. Cits baltais tikmēr viņa mājās jūtas kā savās mājās. Egovizors visur rāda vienu un to pašu – baltā cilvēka baltuma zaudēšanu. Baltais atminas Bronzas cilvēka laikus. Vienmēr viens un vienīgs, brīžiem aprunāts, aizrobežu žurnāliem fotografēts un reizēm pat dievināts.
Nu, kā ierasts, Baltais sēž Egovizora priekšā. Redz to pašu, ko sēkliņu tirgotavā, ko ielās un mājās. Tik viena un vienāda Baltā cilvēka seja. Kā desmittūkstoš vienādu kopiju, kas tapušas bez oriģināla. Egovizors rāda sāļas asaras slīdam pār Baltā cilvēka vaigiem. Zem asarām uzmirdz spīdošas bronzas krāsas sliedes. Skatiens – piekalts ekrānam.
“Baltais cilvēks sevi atšifrē.”
Baltā cilvēka pēdējās izrādes spontanitātē nolūkojas tikai divi – tas, kurš skatās ekrānā, un otrs – kurš, arī raudādams, no ekrāna vēro Baltā/Bronzas cilvēka asaras. Kurš vēro kuru, un kurš ir kurš? Baltais skatās uz to, kurš skatās uz Balto, kurš skatās uz to, kurš skatās...
Bezgalīga atkārtošanās kā sevis apzināšanās rituāls. Asaras kā jautājumi, kuru priekšā Egovizors noliek savu skatītāju. Egovizora vientulība balto cilvēku vienādībā kļūst par vienīgo individualitātes iespēju. Ieraudzīt sevi. Bez sevis paša izprašanas zūd iespēja saprast citus. Sirreālajai pasaulei Egovizors piešķir koordinātas, piešķir domas telpu un laiku.
Un Baltais cilvēks kasa sev baltumu nost, līdz bronzas krāsa vietām spīd cauri. Kasa sev bronzas krāsu nost, berž rūpīgi, tā, lai pāri paliktu tikai pats, tikai Ego.
Dienām berzis un cīnījies, viņš beidzot Egovizorā redz – nu vairs nav nekā cita, tikai viņš viens pats – bez krāsas un spozmes, un māņiem.
Kad ar savu klātbūtni pagodina viesis no Egocentra, skan labi vārdi, tiek citēta dzeja un pasniegtas saulespuķes. Viesis pasniedz viņam augstākās šķiras Egocentra ordeni.
Egovizora pārraide tuvojas beigām. Es pieceļos, atstāju ekrānu. Pārraides beigu titri, aiz tiem lidinās vieglas pūkas – tumsā grūti saprast, vai tie zvaigžņu vai varbūt bronzas putekļi.
Gundara Ignata teksts pārpublicēts no izdevuma, kas pavada Miervalža Poļa darbu izstādi "Ilūzija kā īstenība" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Izstāde ir aplūkojama vēl līdz šī gada 24. jūlijam un ir vērienīgākā mākslinieka darbu retrospekcija, ko apskatījuši jau gandrīz 68 tūkstoši interesentu.
0