Kamēr Latvijā esam izskatījuši visas acis, meklēdami Latvijas Makronu, tikmēr īstais Makrons ir devies tūrē pa Austrumeiropu, lai veidotu atbalstu savām politikas iniciatīvām – vispirms Darbā nosūtīto strādnieku direktīvu grozījumiem. Protams, šai vizītei ir daudz dažādu aspektu – gan iekšpolitiskais, ņemot vērā Makrona krītošos reitingus un plānotās Francijas darbaspēka tirgus reformas, gan ārpolitiskais: vispirms jau attiecības ar Poliju, kura pēc gaidāmās Angelas Merkeles pārvēlēšanas septembrī visdrīzāk dos galveno pretsparu ES tālākas integrācijas centieniem no jaudīgā franču un vācu tandēma puses. Tikko kā salamājies ar Polijas premjeri Beātu Šidlo, Makrons savā braucienā pa Austrumeiropu negrasās apmeklēt Varšavu un Budapeštu, tā vietā neitrālajā Vīnē tiekoties ar Čehijas un Slovākijas vadītājiem.
"Eiropas nākotne" ir tēma, par kuru var runāt bezgalīgi. Turklāt šo diskusiju, kā rāda šādu projektu popularitāte, ir iespējams uzsākt no jebkuras vietas, īpaši nerēķinoties ar tās vēsturisko attīstību. Tur nākotne vienmēr ir spoža un aizraujoša: protams, ja izdodas ignorēt visas pagātnes neveiksmes. Tādēļ, manuprāt, interesantāk būtu padomāt par kādu konkrētāku tēmu, proti, pašām debatēm par Darbā nosūtīto strādnieku direktīvu. Tā ir ideja, ka vienas (lasi – Austrumeiropas) valsts uzņēmumiem ir pieļaujams nosūtīt darbā strādniekus uz citu (lasi – Rietumeiropas) valsti uz laiku līdz diviem gadiem. Šādiem strādniekiem gan ir jāmaksā uzņemošās valsts ienākumu nodokļi, taču sociālo iemaksu režīms atbilst tam, kāds ir valstī, kas viņu nosūtījusi.
Un te, lūk, sākas domstarpības, kuras rāda, cik ļoti eiropeiskā argumentācija ir savijusies ar dalībvalstu praktiskajām interesēm. No vienas puses, Francija ar saviem augstajiem sociālajiem nodokļiem (Žerāra Depardjē gaišais tēls mums visiem ir acu priekšā) apgalvo, ka austrumeiropieši nodarbojas ar sociālo dempingu. Lielākā daļa šeit, protams, attiecas uz poļiem, taču arī latviešiem ir ap 7000 šādu "posted workers", kuri, protams, nemaksā Rietumeiropas augstos sociālos nodokļus. Austrumeiropieši vienmēr ir tikuši turēti aizdomās par simpātijām īsteni amerikāniskam "neoliberālismam" un nepietiekamu izpratni par sociālo politiku. Tādējādi viņi – saskaņā ar Makronu – rada Eiropas mēroga sāncensību par viszemāko sociālo nodokļu likmi: un tas, protams, nav pieņemami Francijā, kur égalité un fraternité nekad nav bijušas mazāk svarīgas par liberté. Sak', dārgie austrumeiropieši, jūs neesat uzņemti ES tādēļ, lai varētu brutāli izmantot savus strādniekus un nedomāt par sociālo politiku.
Taču arī pretējās puses argumentācija nebūt nešķiet nesakarīga. Vispirms – mums taču rūp ES kopīgā ekonomiskā konkurētspēja, vai ne? Ja mūsu strādnieki ar zemākām nodokļu likmēm spēj izkonkurēt vietējos, tad vietējiem strādniekiem vajadzētu vai nu samazināt nodokļus, vai arī celt darba ražīgumu. Turklāt brīva darbaspēka kustība ir veids, kā ilgtermiņā panākt kohēziju dažādu dalībvalstu starpā, tādēļ nav nekā noziedzīga tajā, ka notiek konkurence ar nodokļu likmēm darbā uz laiku nosūtītajiem strādniekiem. Galu galā, jebkuram cilvēkam taču ir arī principiāla iespēja pārcelties uz citu valsti pastāvīgā darbā, maksāt tur pilnus nodokļus un attiecīgi arī baudīt visas attiecīgās valsts sociālās garantijas. Turklāt, ja jau mēs dzīvojam vienotā tirgū, nevienam Austrumeiropā nav pienākums uz sava plānā maciņa rēķina balstīt buksējošo Francijas ekonomiku, kuras problēma ir tieši uzblīdusī sociālā politika.
Par to, vai šīs abas loģikas ir iespējams savienot kādā puslīdz pieņemamā kompromisā, lai lemj tehnokrāti – tieši tam jau viņi ir domāti. Mums pagaidām pietiks ar atziņu, cik ļoti paradoksāla ir pati ES integrācijas ideja: mēģināt integrēt vienotā ekonomiskā telpā teritorijas ar ļoti dažādu attīstības līmeni, kurās turklāt galvenais noteicējs tomēr ir suverēno valstu valdības ar savām interesēm un savu demokrātisku leģitimāciju. Acīmredzot tas neizbēgami ir pretrunīgs un sarežģīts process, kurš virzās nevis uz vienotu "saulaino tāli", bet gan no viena tik tikko pieciešama kompromisa pie nākamā – turklāt bez garantijas, ka visu sasniegto kādā jaukā brīdī nevar atkal atrullēt atpakaļ.
1