Raksti
02.12.2013

Smilksti un sprādzieni

Komentē
0

Ir kāda veca un politnekorekta anekdote par 9. maiju Osvencimā. Nometnes vadība sasauc kopā ieslodzītos un sargus, sakot: "Kungi! Karš ir beidzies ar Vācijas bezierunu kapitulāciju. Tādēļ – visiem paldies, visi brīvi." Īsti nezinu, kādēļ, taču šis dumji paskarbais joks atausa atmiņā, kad pagājušajā trešdienā par savu atkāpšanos no amata paziņoja visilgāk strādājušais Latvijas Ministru prezidents, galvenais eiro ieviešanas aizstāvis un "Latvijas veiksmes stāsta" autors Valdis Dombrovskis. Par "Dombrovska laikiem" un viņa mantojumu Latvijas politikā vēl būs diezgan daudz iespēju izrakstīties un izrunāties. Turpretī tagad, uz karstām pēdām būtu vērts mazliet paraudzīties uz Dombrovska visai negaidīto aiziešanu plašākā kontekstā. Galu galā – ir taču skaidrs, ka Dombrovski uz šādu soli nemudināja nedz tīri morāli apsvērumi par "atbildības uzņemšanos", nedz arī tīri savtīga vēlme ar veselu ādu nosvīst uz Briseli. Šeit drīzāk ir darīšana ar dažādu motīvu kokteili, kura īsto sastāvdaļu kombināciju mēs visticamāk nekad neuzzināsim. Tomēr pati demisija ir gana nozīmīgs notikums pēdējo gadu vēsturē. Pilnīgi spontāni un negaidīti gan saviem vēlētājiem, gan partijai no amata atkāpjas viens no visu laiku populārākajiem Latvijas premjeriem, kurš ar savu uzvārdu vien daudziem simbolizē pēdējo gadu izvēlēto politisko un ekonomisko kursu. Tā nav nejaušība, kurai var tā vienkārši paiet garām.

Zināms kontingents žurnālistu un komentētāju pēc notikuma cenšas iegalvot, ka Dombrovska demisija ir bijis sirdsapziņas akts, ar kuru viņš beidzot ir "uzņēmies politisko atbildību" un parādījis priekšzīmi visiem saviem sekotājiem. Savi desmit procenti taisnības tajā neapšaubāmi ir. Skaidrs, ka 21. novembra Zolitūdes traģēdija radīja Latvijas publiskajā telpā ļoti lielu pieprasījumu pēc kāda simboliska nožēlas žesta no tiem, kuri vismaz formāli atbild par mūsu drošību. Bija nepieciešams parādīt, ka vara un pilsoņi dzīvo vienā un tajā pašā cilvēciskajā pasaulē, kurā šāda apjoma nelaimes nepaliek nepamanītas. Reaģēt uz šo vajadzību varai patiešām vajadzēja, ja tā vēlējās kaut nedaudz atjaunot savu leģitimitāti. Jautājums tikai – vai reaģēt vajadzēja tieši Dombrovskim, un vēl šādā veidā. Kā atceramies, iepriekšējās nedēļas beigās no valsts pirmajām personām iniciatīvu rokās ņēma prezidents Bērziņš, kurš visai cilvēcīgā tonī pateica dažas skarbas lietas par valsts atbildību. Ar to, kā šķita, lieta bija darīta. Savukārt, kad trešdienas priekšpusdienā atkāpās Dombrovskis, šis žests biežāk izraisīja neizpratni nekā katarsi: lielākoties ar makroekonomiskiem jautājumiem nodarbinātais premjers pēkšņi izlemj tik radikālā un neatgriezeniskā formā aktualizēt politiķu atbildības jautājumu. Turklāt – kur tad tu, draugs, biji agrāk?

Runas par to, ka Dombrovskis, lūk, esot "uzstādījis jaunu latiņu" Latvijas politiķu atbildībai, liecina labākajā gadījumā par vēlmju domāšanu, ļaunākajā – par klaju ideoloģisku fanātismu. Vispirms – Zolitūdei līdzīgas masu nelaimes patiešām visur kalpo kā būtisks satricinājums politikas business as usual un uzdod jautājumus par atbildību. Taču ir grūti iedomāties kādu Eiropas valsti, kur privāta uzņēmuma izraisītas masu nelaimes dēļ atkāptos premjers un kristu valdība – proti, tā valsts leģitīmā izpildvara, kura patiešām reāli atbild par visu notiekošo, jo sevišķi krīžu un masu nelaimju gadījumos. Turklāt pie mums jaunu valdību veidošanas procesi ir grūti prognozējami gan pēc to garuma, gan pēc rezultāta; tādēļ uzskatīt Dombrovska soli par atbildības etalonu var tikai ar lielām grūtībām.

Daži iedomājas, ka premjera latiņu likšanai bija tikai viena konkrēta auditorija – proti, Rīgas domes vadība, Nils Ušakovs un Andris Ameriks. Protams, domes politiskā atbildība par Zolitūdes nelaimi bija krietni tiešāka, un savos krēslos palikusī domes vadība ar to populārāka noteikti nekļūs. Taču diez vai kāds veselā prātā varēja gaidīt, ka Ušakovs pēc Dombrovska dotās priekšzīmes patiešām atkāpsies. Savukārt aiziet no valdības vadītāja krēsla, lai politiskais oponents uz mana fona mazliet sliktāk izskatītos, nozīmē to pašu, ko izdurt sev aci, lai sievasmātei būtu riebīgi uz mani skatīties.

Īsi sakot, šķiet, ka Dombrovska soli līdzās nožēlai par Zolitūdi būtiski noteica arī citi motīvi. Turklāt pieņemu, ka tie nebija nedz egoistiski, nedz nepatriotiski. Viņam, kā tautā mēdz teikt, bija vienkārši "piegriezies". Vispirms – ir skaidrs, ka darbs ar pašreizējo koalīciju – tās ultimātiem un uzmetējiem – nekādu dižo prieku vairs nesagādā. Turklāt tuvojas vēlēšanas, un tas paaugstina testosterona līmeni arī pašu partijas biedru rindās – ej nu savāc viņus kopā. Dombrovskis kā krīzes pārvarēšanas simbols būtu arī dabisks boksa maiss, ap kuru kampaņā gribētu vingrināties visi "Vienotības" oponenti – gan starp oficiālajiem politiķiem, gan starp dažāda kalibra skribentiem. Turklāt – un tas šeit nav mazsvarīgi – tuvākajā laikā Latvijai nestāv priekšā tādi stratēģiski nozīmīgi lēmumi, kuri bez Dombrovska pārraudzības varētu kaut kā būtiski izmainīt valsts nākotni. Savukārt, ja vaicājam par valsts un tās "veiksmes stāsta" starptautisko prestižu pēc Dombrovska demisijas, nav pamata būt pārāk pesimistiskiem. Visās parlamentārās valstīs valdības krīt, ceļas un atkal krīt saskaņā ar mēness fāzēm – un Dombrovska reputācijai ārzemēs neskādēs tas, ka viņš nav nostrādājis pilnu Saeimas sasaukumu.

Īsi sakot, demisijas politiskās konsekvences īpaši nekaitēs nedz Latvijai, nedz Dombrovskim personīgi. Vienīgais, kam tās var būtiski kaitēt, ir partija "Vienotība". Vai nu tai par spīti spožām Briseles perspektīvām izdosies savu "lāčuku" pierunāt uz restartu Saeimas vēlēšanās nākamgad oktobrī, vai arī steidzami sameklēt kādu daudzmaz ticamu Dombrovski 2.0. Tie abi ir ļoti grūti uzdevumi. Tomēr pretējā gadījumā tai nāksies ielaisties avantūrās, meklēt alianses, varbūt pat dalīties pirmreizinātājos – īsi sakot, darīt visu to, ko nopietnai varas partijai darīt nepieklātos.

Taču ir vēl kāda nianse. Dombrovskis kā ilglaicīgs un salīdzinoši populārs premjers ir cieši saistījies ar smago ekonomikas krīzi, kurā Latvija pazaudēja trešdaļu IKP un desmitdaļu iedzīvotāju. Dombrovskis bija premjers tieši šim laikam. Viņa demisija signalizē, ka mēs esam "pārvarējuši krīzi" arī relatīvas politiskās stabilitātes nozīmē, pakāpeniski atgriežoties pie pirmskrīzes normalitātes ar visām tās īsajām valdībām, galējo fragmentāciju, ar ievērojamu biznesa interešu un trula populisma klātbūtni. Dombrovskis patiešām aizgāja dīvani – "ne ar sprādzienu, bet ar smilkstu", kā teica Tomass Stērns Eliots. Taču viņa laiks patiešām var kādreiz rādīties rožainās krāsās salīdzinājumā ar to, kas sekoja pēc tam.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0