Recenzija
20.01.2015

Slimnieks Hese

Komentē
0

Par Hermaņa Heses grāmatu "Kūrviesis", no vācu valodas tulkojis Jānis Krūmiņš, apgāds "Mansards", 2014

Vai rakstnieks arī ir tikai cilvēks? Laiku pa laikam izrādās, ka ir gan. Tikko klajā nākušais darbs "Kūrviesis" uzstāj, ka cilvēks ir bijis arī ikoniskais Hermanis Hese.

Heses autobiogrāfisko grāmatu "Kūrviesis" veido dienasgrāmatas tipa piezīmes un pārdomas, kas radušās 1923. gada pavasarī un rudenī Bādenes kūrortā, kur četrdesmit sešus gadus vecais rakstnieks "pie dziednieciskajiem pazemes ūdeņiem" ārstējis savu išiasu. No lappusēm, kuras pilda te parūgti, te humora caurstrāvoti vērojumi attiecībā uz sevi, savu slimību, ārstēšanas procedūrām ("vannas, diatermija, kvarca lampas, vingrošana") un citiem "kolēģiem" slimniekiem, pamazām izkristalizējas kūrorta ainava – dīka vide, kurā uzturas garlaikoti, labi situēti 20. gadsimta sākuma iemītnieki, kas tikai pa daļai vēlas atbrīvoties no savas kaites (jo, neraugoties uz to, ka gandrīz visus apsēdusi vielmaiņas slimība, kūrorta ēdamzālē ik dienu notiek teju vai īsti banketi).

Romāna uzbūvē nesaskatīt tradicionāla "vēstoša" sižeta iezīmes. "Kūrviesa" teksts, kā atzīst pats vēstītājs, ir nodaļās sadalītas impresijas, kas "nespēdamas novest nevienu atsevišķu problēmu līdz risinājumam, (..) galvenokārt nejauši un asociatīvi tikai virknē citu aiz cita visu, kas ienāk prātā. Es gan pieļauju, ka varbūt tas arī raksturo kūrviesa psiholoģiju" (135. lpp.). Tomēr galvenais varonis, kurš, no vienas puses, ir pats autors, no otras – viņa apziņā distancētais "kūrviesis Hese", teksta laikā izdzīvo veselu emocionālo pārdzimšanu – sākot ar ierašanos kūrortā, kad vīrietis domās lepni salīdzina sevi ar pārējiem tā iemītniekiem, juzdamies nesalīdzināmi spraunāks un "veselāks" par tiem; turpinot ar ārstēšanās ikdienišķo rutīnu un neizbēgamās viņam netīkamu cilvēku sabiedrības nogurdinošo klātbūtni, kas pamazām iztukšo kūrviesa spēkus; beidzot ar slimības saasinājumu, kas, liekas, tikai atspoguļo autora arvien pieaugošo dvēselisko iztukšotību un kulmināciju izkliedz nodaļā "Nīgrums", – un pakāpenisko atlabšanu gan miesiski, gan garīgi.

Vide un cilvēki, ko cits rakstnieks, iespējams, atainotu romantizētā gaisotnē (lai atceramies kaut vai autora laikabiedra Remarka aprakstītās tuberkulozes sanatorijas!), Heses tēlojumā iegūst indīgi reālistiskus vaibstus, ko spilgti ietonē paša "kūrviesa" aizkaitinātais, gandrīz vienmēr mēreni īgnais noskaņojums – ij par savu slimību, ij par apkārtējiem cilvēkiem (trāpīgajos un kolorītajos citu kūrviesu aprakstos itin godīgi atklājas visai mizantropisks skatījums), ij par nespēju konkrētajā vidē radoši strādāt un paša domu juceklīgumu. Tomēr no šī sadzīviskā īgnuma (kuru pats autors spoži analizē) vērpjas iekšēja attīstības līkne: cilvēks, vārdā Hese, izcīnās cauri gan fizisko ciešanu, gan garīgās nospiestības valgiem un šajā procesā prot pasmaidīt gan par vienu, gan otru.

Šajā vidē, kur ir tik maz izklaides iespēju, kūrviesa uzmanību piesaista katrs sīkums – par piemēru, viņš vairākās lappusēs apcer vietējo kiosku piedāvāto skatu kartīšu nožēlojamo provinciālismu un no šīs banalitātes glābjas pie būra, kurā iesprostotas dzīvas caunas (citiem vārdiem sakot, kultūras novārdzināts, smeļas spēkus dabas klēpī). Viena no spožākajām nodaļām visā tekstā ir veltīta Heses blakusnumurā dzīvojošajam holandietim, kura skaļā uzvedība, smiekli, sarunas un viesu izklaidēšana traucē rakstnieka iedvesmai un jau tā trauslajam miegam. Nomocītais Hese ar visdažādākajiem paņēmieniem mēģina "izslēgt" trokšņojošo (un, par kārtējo aizkaitinājumu rakstniekam, visai veselīgo) kaimiņu no savas apziņas, nomokās naidā, beidzot ar sīki aprakstīta psiholoģiska treniņa palīdzību piespiež sevi izjust pret holandieti pat kaut ko mīlestībai līdzīgu – turklāt viss velti, jo jau aiznākamajā rītā skaļais kaimiņš sanatoriju pamet. Toties Hese ir apguvis praktisko pielietojumu vienam no būtiskākajiem kristīgās tuvākmīlestības baušļiem, bet lasītājs ir aplaimots ar vairākiem desmitiem lappušu lieliska teksta, kuru lasot var gan uzjautrināties par autora, kā vienmēr, puķaino un kodīgo raksturojumu, gan izjust pret to patiesu līdzjūtību (jo kurš gan kādreiz nav pukojies par pārlieku skaļiem kaimiņiem).

Hese rakstnieks no malas vēro Hesi kūrviesi, apcer viņa ieslīgšanu garīgā "komā" un nesaudzīgi analizē to pa punktiem, ar lielu meistarību atainojot tāda cilvēka daudzšķautņaino iekšējo pasauli, kuru nomoka fiziski apgrūtinoša un pazemojoša (bet ne romantiski nāvējoša) slimība. Autors to ataino viņam raksturīgajā austrumnieciski krāšņajā valodā, kurā ironijas stīgas savijas ar filozofiskiem secinājumiem, prozaiski vērojumi gūst teju vai poētisku atspoguļojumu (kā, piemēram, epizodē, kurā kūrviesis Hese apcer faktu, ka pie dziedinošo sērūdeņu avota ik dienas pazūd tur novietotās pacientiem paredzētās glāzes, – no šī vienkāršā secinājuma viņš savērpj veselu teoriju kalnu par to, kurš šīs glāzes varētu regulāri piesavināties un kur tās tālāk nonākušas, līdz pat gluži fantastiskiem pieņēmumiem). Teksta kulminācija pienāk nodaļā "Atlabšana", kad divas dalītās Heses būtības – viena, vērojošā un kritiskā ("rakstnieks"), un otra, nomāktā, garlaikotā un slimā ("kūrviesis"), – atkal apvienojas vienā organiskā veselumā un ļauj Hesem izstrādāt brīnišķīgu metaforu, uzlūkojot kūrorta ēdamzāli, kurā karotes cilā, salvetes burza un zāļu uzlējumus maisa vienādi nomākti, garlaikoti un slimi cilvēki, kā samazinātu pasaules un cilvēces modeli miniatūrā, kā kolektīvu apziņas ieslodzījuma formu, no kuras tas beidzot spēj izrauties, par šo skatu sajūtot teju neapvaldāmu smieklu lēkmi. Hese atkal ir spējīgs nodalīt savu slimību, fizisko diskomfortu no dziļākās būtības un dvēseles un izjūt baudu par pasauli, lai kāda tā būtu. Atkal rodas spēks mīloši svaidīties no dabas apjūsmošanas uz filozofisku pārdomu plūdiem – un šajās rindās vairs nemana "kūrviesi Hesi", kuru rakstnieks kādā nedaudz fantasmagoriskā epizodē sastop vaigā un apsūdz neesamībā un kuru pēdējā nodaļā pasludina par mirušu un apglabātu. Pēc izcīnītās kaujas kūrorts šķiet itin draudzīgs un rakstnieks atkal spēj ar prieku uztvert visu, kas to agrāk kaitinājis, sākot ar līdzcilvēkiem un beidzot ar banālajām skatu kartītēm, – viņš ir "atveseļojies", primāri ne miesīgi (jo, cik noprotams, išiass nav atkāpies pavisam), bet garīgi – apguvis mākslu izlīgt ar fizisko slimību, nevis censties to "aizburt prom". Grāmatas noslēdzošā daļa izskan kā poētisks veltījums cilvēka gara nesalaužamajai būtībai (tomēr, par apbēdinājumu lasītājam, kurš ir izbaudījis rakstnieka humoru iepriekšējās lappusēs, šeit tas šķiet izzudis kopā ar savu objektu – kūrviesi).

Tēmas

Bārbala Simsone

Bārbala Simsone (1978) ir filoloģijas doktore, literatūrzinātniece, kritiķe. Viņas specialitāte ir fantāzijas, fantastikas un šausmu literatūra. Ikdienā strādā grāmatu izdošanā. Regulāri publicē jaunā

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!