Skatoties spogulī – dažas Latvijas īpatnības

Neraugoties uz tādiem par folkloru kļuvušiem sevis aprakstiem kā "kur divi latvieši, tur trīs partijas", diskusijas par kolektīvās atmiņas saturu un nācijas priekšstatu par sevi Latvijā, salīdzinot ar dažām Austrumeiropas valstīm, ir visnotaļ remdenas vai pat garlaikotas.

Divi paskaidrojumi pirms turpinājuma. Runa nav par atšķirīgajiem priekšstatiem par, piemēram, okupācijas periodu, kādi novērojami starp latviešu kopienu un t.s. krievvalodīgo kopienas noteiktu daļu. Tā ir pavisam cita tēma. Šajā tekstā runa ir par tiem Latvijā dzīvojošajiem (ne tikai "etniskajiem latviešiem"), starp kuriem nav būtiski atšķirīgu interpretāciju par 1940. gadu, 1988.–1991. gadu utt. Un, jā, lai gan esmu uzklausījis portāla lasītāju pārmetumus par Latvijas sasaisti ar Austrumeiropu (pretenziju izteicēji asociē Latviju ar Skandināviju), man Latvijas novietošana Austrumeiropas kontekstā joprojām šķiet auglīga.

Lai ilustrētu teksta sākumā pausto, minēšu vairākas publikācijas, kas, protams, neļauj izdarīt vispārinošus secinājumus, tomēr iezīmē interesantas situācijas. Pirmā ir žurnāla "Ņeprikosnovennij Zapas" šā gada 3. numurā lasāmā publikācija par Henrika Senkeviča vēsturisko romānu lomu Polijas iekšpolitiskajās diskusijās 21. gadsimta sākumā. Cienot lasītāju un nepārstāstot tekstu, man grūti iedomāties tik ugunīgas debates Latvijā – lietošu diezgan jau kaitinošo dalījumu – starp vietējiem "liberāļiem" un "patriotiem" par kādu Latvijas kultūras mantojuma sastāvdaļu. Vārdu kaujas starp abām grupām, protams, gadās, tomēr neesmu pamanījis, ka par atskaites punktu, kritēriju, kādam redzējumam indivīds pieslienas, tiktu piesaukti, piemēram, Edvarta Virzas darbi. Droši vien vienam individuālās gaumes līmenī Virzas aprakstītā ir "diemžēl pazaudētā Latvija", bet citam kaut kas pretējs, kaut kas 21. gadsimtā neiederīgs, tomēr Senkeviča un Polijas gadījumā mēs redzam, ka būtībā 19. gadsimta kultūras fenomens arī 21. gadsimtā tiek enerģiski lietots kā nācijas pašizpratnes instruments. Var jau teikt, ka poļiem objektīvi ir vairāk "izejvielas" strīdiem, tomēr man liekas, ka redzam atšķirīgas metodes kā tādas.

Nākamā publikācija ir žurnāla "Istoričeskaja Ekspertiza" šā gada pirmajā numurā lasāmā apcere par vēsturisko atmiņu to poļu prozaiķu darbos, kuri profesionāli sevi pieteikuši šī gadsimta sākumā. Mūsu "patrioti" var zemes spert gaisā par mūsu "liberāļu" kosmopolītismu, bet tie, kā saka, ir nevainīgi bērna šļupsti, ja salīdzina to spīvumu, ar kādu pamatīga jauno intelektuāļu grupa Polijā noraida nacionālo mītu (jāatgādina, ka jēdziens "mīts" te tiek lietots neitrālā interpretācijā, bez sarkasma). Mērenākais, ko varēju atrast: "Ja reinkarnācija ir iespējama... tad es negribētu atkal piedzimt provinciālā valstī, kurai nepiemīt ne mazākā talanta, toties tā visai iedvesmoti spēlē tautu Mesijas lomu. Es negribu būt kristietības Cietoksnis, negribu būt komunismu atvairošs Vairogs, negribu būt neveiksmei nolemtās Varšavas sacelšanās Drosme, es dodu priekšroku kaut kam vienkāršākam – būt parastam pilsonim parastā zemē, bez vēsturiskiem kompleksiem, bez lieluma mānijas." Kā jau minēju, šis uzskatāms par vēl saudzīgu vērtējumu... Mūsējiem, protams, arī gadās kritiskas piezīmes – kas robežojas ar žults izgāšanu – par dārgajiem tautas brāļiem, tomēr poļiem, cik var spriest, šīs cīņas starp interpretācijām sasniedz teju vai eshatoloģisku līmeni.

Tā paša žurnāla pērnā gada ceturtais numurs un apjomīgs pētījums par kolektīvo atmiņu mūsdienu Rumānijā. Atkal nepārstāstīšu, toties atļaušos būt riebīgs. Ja paveras uz Latvijas valstiskuma de facto atjaunošanas 25. gadadienas svinēšanu šomēnes, protams, atliek vien nobrīnīties, cik daudz pašaizliedzīgu, par savu lietu pilnīgi pārliecinātu ļaužu mums tolaik esot bijis, tomēr rumāņi "baļķa nešanā", šķiet, mūs apsteidz ar uzviju. Pakļaušanos totalitāram režīmam pēc šī režīma sabrukšanas interpretēt tā, ka klusētāji un visu iespējamo spēles noteikumu ievērotāji patiesībā ir cietēji, – nu, tas ir ļoti interesanti...

Īsi sakot, lai gan atsevišķās nelielās grupās Latvijā laiku pa laikam aktualizējas, piemēram, lustrācijas tēma, kopumā mēs sava nacionālā mīta konstruēšanā esam bijuši salīdzinoši atturīgi un pat korekti.

Tiesa, vienmēr jau ir iespējas to mainīt, un te nonāku līdz Aizsardzības ministrijas aicinājumam Ārlietu ministrijai pārtraukt ANO Bēgļu aģentūras sākto kampaņu "Mēs darītu tāpat!".

Lai neizvairītos no atbildes, mani pašu kampaņas vēstījums nesajūsmina, ja tā var teikt, metodoloģisku iemeslu dēļ – man vispār šķiet riskanti operēt ar situācijām "kā būtu, ja būtu". Indivīds nevar nepārprotami zināt, kā viņš rīkotos pilnīgi nepieredzētā situācijā. Tas, kurš apgalvo, ka cīnītos, var tomēr bēgt, un arī otrādi.

Bet – ja Aizsardzības ministrija būtu palikusi sākotnējā paziņojuma līmenī, ka tās ieskatā kampaņas saturs ir, citēju, nekorekts, tas būtu viens. Aicināt kampaņu pārtraukt nozīmē pretenzijas uz lomu nacionālā mīta radīšanā.

Mēģināšu paskaidrot. Aizsardzības ministrijas skatījumā kampaņā paustais "ir aizvainojoši ne tikai Nacionālo bruņoto spēku karavīriem, bet jo īpaši zemessargiem, kas savu brīvo laiku pavada mācībās, lai ar ieročiem rokās varētu aizstāvēt Latviju". Šāds arguments ir metodoloģiski tikpat aplams. Ir tikai apsveicami un, ja tā drīkst teikt, normāli, ka ikvienā grupā ir cilvēki, kuri ir gatavi atdot savu veselību un dzīvību par šo grupu. Varoņi – tas teikts bez ironijas. Bet tas nenozīmē, ka visi grupas dalībnieki tādi ir. Tā nu ir bijis, ir un būs. Vai, sapludinot karavīrus un zemessargus ar Latvijas sabiedrību kopumā, Aizsardzības ministrija mēģina konstruēt stāstu par "varoņu tautu"? Tautu, kura domā par vieniem jautājumiem un kurā visi rīkojas identiski. Ministrija lieto jēdzienu "Latvijas iedzīvotāju griba". Nav tādas kolektīvas "gribas". Tāpat kā nav kolektīvas "vainas". Ir indivīda griba, motivācija, atbildība. Apelēšana pie kaut kā "kolektīva" attiecas uz nacionālā mīta konstruēšanas jomu.

Pati mīta konstruēšana nav nedz kaut kas īpaši nosodāms, nedz īpaši apsveicams, tikai savdabīgi, ka te savus spēkus izmēģināt vēlas tieši Aizsardzības ministrija. Bijām "dziedātāju tauta", tagad būsim arī "karavīru tauta".

Nu, var arī tā, tikai, manuprāt, šī konstrukcija ir diezgan nežēlīga. Paskaidrojumam pēdējais piemērs – raksts "Meždunarodnij Žurnal Isļedovaņij Kuļturi" pērnā gada otrajā numurā, kurā tiek mēģināts saprast, kādēļ Krievijā ir tik vienaldzīga attieksme pret Pirmo pasaules karu – salīdzinājumā ar Otro. Autora versija: tāpēc, ka Pirmais pasaules karš neiekļaujas mītā par "varoņu tautu". Jā, neiekļaujas. Bet vai tas nozīmē, ka cilvēku dzīves, kuras dažādi skāra Pirmais pasaules karš, ir kaut kā mazāk vērtīgas par tām, kuras ietekmēja Otrais, vai tas nozīmē, ka individuālās varonības un atbildības Pirmajā ir kaut kā mazāk vērtīgas, nekā Otrajā parādītās?

Neesmu tik naivs, lai nesaprastu nacionālās mitoloģijas, kolektīvo priekšstatu neizbēgamību un, iespējams, pat nepieciešamību. Tomēr manai garšai tuvākas ir tās, kas nav būvētas ap "vai nu – vai nu".