Redzējumi
10.03.2016

Skati vīru pēc cepures

Komentē
0

Lai gan mums labpatīk apgalvot, ka svarīgāki ir politiķu "reālie darbi", nevis "runas", tā gluži nav. Ārējām izpausmēm (retorikai, mīmikai utt.) ir liela nozīme.

Turklāt runa pat nav par to vēlētāju daļu, kura sen jau ir nolēmusi, ka politika ir primāri "šovs", un attiecīgi prasa no politiķiem šova dalībniekiem nepieciešamās prasmes. Nē, runa ir arī par to elektorātu, kas (pamatoti vai ne – tas ir cits jautājums) politiku cenšas uztvert nopietnāk.

Lieta tā, ka, partiju ideoloģiskajām atšķirībām kļūstot arvien neskaidrākām, politika individualizējas – es kā vēlētājs cenšos atrast savam temperamentam, domāšanas veidam utt. atbilstošu politiķi – indivīdu. Un savukārt tad aktualizējas jautājums, vai šis politiķis neuzrāda falšumu pat ārējās izpausmēs. Viņš, piemēram, vārdu izvēlē, runasveidā var pretendēt uz "inteliģenci", cik grib, tomēr, ja viņš "ka" vietā konsekventi lieto "kad", man rodas zināmas šaubas par tēla atbilstību saturam. (Sveiciens ekonomikas ministram Ašeradenam!)

Te var iebilst, uzskaitot gadījumus, kad negludumi ārējā tēlā politiķim nav kaitējuši. Tomēr šķiet, ka āķis ir tajā, ka var nesakrist auditorijas – tā, kuras skatījumā kaut kas ir negludums, un tā, kas vispār simpatizē konkrētajam politiķim. Piemēram, noteikta publikas daļa savulaik šausminājās par Šlesera runasstilu. Bet kurš šai daļai teica, ka tas ir trūkums Šlesera atbalstītāju acīs? Vai, cits piemērs, zināma vēlētāju loka šausmināšanās par "Saskaņas" rindām piederīgo pašdeklarēto sociāldemokrātu "buržuāzisko" dzīvesstilu. Man ir diezgan liela pārliecība, ka "Saskaņas" vēlētājs nekādu pretrunu vispār neredz.

Līdz ar to tēla jautājumi ir būtiski galvenokārt politiķa un viņam kaut cik simpatizējošā vēlētāju loka, bet ne visa elektorāta attiecībās. To, starp citu, būtu derīgi atcerēties arī pašiem politiķiem, kuri nereti mēģina (visbiežāk neveiksmīgi) uzrunāt abstraktu "vēlētāju" vispār.

Cik pieprasīta ir spēja izteikties krāšņi? Mana versija: visnotaļ. Ja mēs paveramies uz virkni politiķu, kuri pēc vārda kabatā roku nebāž, visticamāk, vēlētāji viņiem ir atšķirīgi. Piemēram, Šadurskis, Kaimiņš, Elksniņš. Tas, ka kungi ir gana populāri, liecina – mutīgums ir cieņā ļoti dažādās vēlētāju grupās. Vai var pāršaut pār strīpu? Man šķiet, ka Latvijas vēlētājs ir diezgan iecietīgs – laikam ejot, izteicieni, par kuriem savulaik tika dusmās griezti zobi vai smīkņāts ("muļķu valsts" u.c.), tādas emocijas vairs neizraisa. Te gan jāatzīst, ka pašmāju spilgtākie runātāji pamatīgi atpaliek no tā, ko atļaujas politiķi, piemēram, ASV.

Tātad: kādēļ atšķirīgas vēlētāju grupas vieno simpātijas pret spilgtiem salīdzinājumiem un zināmu agresivitātes līmeni politiķu verbālajās izpausmēs? Iemesli var būt dažādi, bet, pieļauju, liela nozīme ir tam, ka vispārējais "informatīvais troksnis" lielāko daļu no mums tā nogurdina, ka ir nepieciešami stiprāki "kairinātāji". Vieniem tāds bija Ķīlis, citiem – Bondars, vēl citiem – Lembergs, bet tas nemaina lietas būtību. Un tā nav laba ziņa tiem politiķiem, kuri var būt no satura (atkal – atbilstoši katras grupas izpratnei par saturu) viedokļa adekvāti, bet ir slikti runātāji. Vai tas būtu manai garšai tuvākais deputāts – "nacionālis" Latkovskis –, vai kādam citam simpātiskais deputāts – "saskaņietis" Dolgopolovs.

Politiķa "izskats". Te, šķiet, ir viegla šizofrēnija. No vienas puses, ir zināma "demokrātiskuma" pieprasījums, bet, no otras puses, viedoklis, ka "amatpersonai tomēr atbilstīgi jāģērbjas". Nelaiķim deputātam Valdmanim, starp citu, bija sakarīgas idejas, tomēr vairumam atmiņā viņš palicis ar ierašanos Saeimā šortos. "Nu, tā arī nedrīkst!" Tajā pašā laikā vismaz augstāko amatpersonu otro pusīšu ārējais izskats tiek rūpīgi apspriests, un dievs nedod te pieļaut kādu paviršību. "Tā tomēr nedrīkst!"

Tikpat pretrunīgi uzvedas arī paši politiķi. Ja uzskata sevi par "normālu cilvēku" (iespējams, no tīras sirds), dažkārt pārvietojas ar riteni. Un nopērk tādu, kas nepārprotami liecina par zināmu pārticības līmeni. Tiesa, vēl burvīgāki ir mēģinājumi izskatīties "casual" apģērbā, vienlaikus pārvietojoties ar galīgi "uncasual" autiņu. Ir centieni parādīt savu "cilvēcisko seju", norādot, ka patīk, piemēram, pašai/pašam gatavot, un tad kā pašsaprotamus minēt tādus pārtikas produktus, kas liecina par "statusu". Īsi sakot, te mums joprojām diezgan liela putra – gan vēlētāju, gan ievēlēto pusē. Līdz ar to ārējā izskata gadījumā elektorāta reakcijas ir grūti prognozējamas. (Te interesants piemērs ir ļoti dažādi vērtējumi gadījumiem, kad politiķi velk t.s. tautastērpus – vienu gadījumā tas tiek vērtēts pozitīvi, citu – kā "māžošanās", lai gan neierasti izskatās visi.)

Ārējās komunikācijas prasmes mūsu politiķiem ir dažādas, tomēr ir kaut kas kopīgs. Nekādi nesaprotu, kādēļ absolūts vairākums uzskata, ka publika sapratīs darba smagumu, risināmo jautājumu nozīmību, ja viņi nesmaidīs. Vismaz publikas (žurnālistu, vēlētāju) priekšā. Vai jūs atceraties politiķi, kurš intervijas laikā pasmaida? Lai gan smaids, smiekli – ja vien ir nemāksloti – komunikāciju atvieglo un uzlabo.

Lūgums saprast pareizi: šī teksta mērķis nav izcelt politikas "formu" kā vienlīdz vērtīgu vai, vēl trakāk, pārāku par saturu. Tomēr skaidrs ir arī tas, ka saturam palīdz formas dzīvīgums. Ja mēs paveramies, kā tad mūsu valstsvīriem veicas ar formu, tad ar skaļumu un retoriku daudziem viss ir kārtībā. Mācās cilvēki – un tas pat ir teikts bez ironijas. Bet tas ir tāds oratora, kas runā "uz tautu" no paaugstinājuma, skaļums. Un ir sajūta – kad no paaugstinājuma nokāpts, kā robotam podziņa tiek izslēgta, politiķa vairs nav. Gribētos, lai viņiem politika interesē vairāk un noturīgāk.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0