Divdesmitā gadsimta sākumā tika ieviesta Bella sistēma, kas mēra skaņas intensitāti. Sistēmas nosaukums dots par godu Aleksandram Greiemam Bellam, kas vēsturē iegājis kā telefona izgudrotājs. Vēlāk no viņa vārdā nosauktās sistēmas tika atvasināta mērvienība "decibels" jeb viena desmitā daļa bela. Šo mērvienību pēcāk starptautiskajā mērvienību sistēmā pieņēma kā skaņas intensitātes pamatvienību.
Šogad vārdam "decibels" (to stilizējot kā "deciBels") tika piešķirta vēl viena nozīme: tas ir nosaukums, kādu jaunajam laikmetīgās mūzikas festivālam piešķīris tā galvenais organizators Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docents un komponists Rolands Kronlaks. Festivāls tiek organizēts ar mērķi paraudzīties uz mūsdienu laikmetīgo mūziku plašākā kontekstā: programmā iekļauts gan etnodžeza koncerts, gan elektroniskā mūzika, gan Latvijā vēl nebijis eksperiments ar operas formu, kā arī citi muzikāli priekšnesumi. Festivāla iniciatore ir Mūzikas akadēmija, un koncertos piedalās gan akadēmijas audzēkņi, gan viesi no ārzemēm.
Festivāls tika atklāts 3. februāra vakarā Mūzikas akadēmijas koncertzālē ar programmu "Black Angels" (kas ir arī koncerta intriģējošākā fināla skaņdarba nosaukums). Pirmā ar Armanda Aleksandravičus skaņdarbu "Vizlas un zvaigznes" uzstājās mecosoprāns Lauma Malnace. Viņas melodiskie fonētisku frāžu virknējumi mazliet bikli, bet pārliecinoši izvilināja no snaudas pavadošo elektronisko mūziku, kas, pieskaņoti Malnaces balss līkločiem, kā pa līkumotu meža taku sekoja skaņas kritumiem un kāpumiem. Elektronikai nedaudz mēdoši, bet labsirdīgi imitējot košās verbālās vibrācijas, klausītājs tika mānīgi ielaists apsildīties dzirkstošu skaņu upē, kas, koncertam turpinoties, arī palika vienīgais patiesi rotaļīgais un draudzīgais mirklis.
Nākamā uz skatuves ar amerikāņu komponista Stīva Reiha skaņdarbu "New York Counterpoint" devās klarnetiste Agnese Skrastiņa. Arī viņas priekšnesumu pavadīja jau ierakstītu mūzikas instrumentu skaņas. Salīdzinājumā ar Laumas Malnaces izpildīto kompozīciju šajā skaņdarbā rotaļīguma ir mazāk, un, lai arī skaņas cita citu dažbrīd aizvien atdarina, to attiecības vairāk atgādina juvenilu, bet ne agresīvu stīvēšanos starp Skrastiņas spēlēto klarneti un ierakstīto instrumentālo pavadījumu.
Pēcāk tiek atskaņots vēl viens Mūzikas akadēmijas paspārnē radies skaņdarbs – Lindas Leimanes komponētais "Tuvplāns", ko izpilda čellists Ēriks Kiršfelds un ko pavada samplēta simfoniskā mūzika, kas deformācijas ceļā vairāk atgādina industriālo elektroniku.
Šī kompozīcija ir atvērta Ērika Kiršfelda improvizācijai, un, lai arī esot uz skatuves vienam, viņam lieliski izdodas piepildīt telpu ar savu enerģisko spēles manieri. "Tuvplānā" konflikts starp ierakstu un čellu ir ass un nenoliedzams, skaņas ir griezīgas un disharmoniskas, šķiet, ka Kiršfelda čells brīžiem apzināti provocē ierakstā skanošos samplus.
Lai arī katrs no skaņdarbiem ir autonoma vienība, sarindoti šādā secībā, tie veido lielisku koncerta iekšējo dramaturģiju, kas paliek atvērta klausītāja interpretācijai: labskanīgas vokālās cilpas un izliekumi, kas sākumā atmodina elektronisko mūziku, vēlāk klarnete, kuras attiecībās ar ierakstu parādās saspēle, tad dumpinieciskums un konflikts, kas vēlāk, klarneti nomainot čellam, pāraug atklātā, griezīgā cīņā. Šos trīs skaņdarbus, ko patiesībā vieno tikai koncertprogramma, iespējams uztvert arī kā vienotu stāstu dažādos tā attīstības posmos.
Noslēdzošais skaņdarbs ir modernās klasikas meistardarbs "Black Angels", kuru 1970. gadā radījis amerikāņu komponists Džordžs Krams (Pulicera un "Grammy" balvu laureāts), iespaidojoties no tobrīd aktuālā Vjetnamas kara. Tas ir pilns griezīgu, skrāpējošu skaņu, izaicina priekšstatus par labskanīgu, harmonisku mūziku un ir tehniski sarežģīts un daudzveidīgs.
"Black Angels" izpilda stīgu kvartets divu vijoļu, alta un čella sastāvā, tomēr tie nav vienīgie izmantotie mūzikas instrumenti: vajadzīgās skaņas radīšanai mūziķi izmanto arī perkusijas, gongus un pat ūdensglāzes. Koncerta laikā tiek nomainīti vairāki dažādu izmēru lociņi, ar kuriem spēlē ne tikai uz stīgu instrumentiem, bet arī uz jau minētā gonga un ūdensglāzēm. Arī stīgu instrumentu skanējuma robežas tiek izaicinātas, spēlējot uz tiem dažādos neordināros veidos, piemēram, bungojot. Mūziķi izmanto savas balsis, rituāli skandējot skaitļa vārdus dažādās valodās.
Visa kompozīcija ir iedalāma trīs galvenajās daļās, kuras tām devis pats Krams: Aiziešana, Prombūtne un Atgriešanās. Darba vidusdaļu iezīmē pagrieziena punkts, kurā mūzika izplūst sērās. Džordža Krama skaņdarba sarežģītā iekšējā dramatika ir grūti aprakstāma, bet tas ir unikāls pārdzīvojums, un pat bez īpaša pieteikuma vai priekšzināšanām ir viegli noprotams, ka šis ir iespaidīgs darbs, vakara kulminācijas punkts. Kad pēc koncerta tiek ieslēgtas gaismas un skatītāji aplaudē, ir grūti atgriezties ierastajā ikdienas harmonijā un skanējumā.
Festivāla atklāšanas koncerts noteikti ir atzīstams par izdevušos: "Black Angels" ļoti ērti iegulst trīs iepriekšējo skaņdarbu radītajā dramaturģiskajā gultnē, par labu tam strādā gan skaņdarba uzbūve, gan elektroniskās fona mūzikas trūkums: liekas, pēc spraigās čella spēles elektronika atkāpusies un stīgu kvartets ir pārnesis iepriekš attīstījušos spriedzi un konfliktu uz sevi; mūzika skrāpējas un plēšas uz pusēm. Baudāms ir ne tikai katrs skaņdarbs atsevišķi, bet arī visa programma kopumā.
Ar aizraujošu un izdevušos atklāšanas koncertu "deciBels" apliecinājis savu varēšanu un liek ar interesi raudzīties uz nākamajiem paredzētajiem koncertiem (festivāls turpinās no 3. līdz 7. februārim), kā arī cerēt, ka tas kļūs par ilglaicīgu un stabilu Latvijas mūzikas dzīves notikumu.
0