Foto - Alise Zariņa
 
Blogs
04.07.2017

Sīkas piezīmes par festivālu "Lampa"

Komentē
0

Joks par sarunu festivālu "Slampa" bija smieklīgāks pirms diviem gadiem un vēl nedaudz smieklīgs pagājušajā gadā. Šogad tam trūka svaiguma. Protams, tas ikkatram neizbēgami iešaujas prātā pirmoreiz, un tad pārņem silta jaunatklājuma sajūta. Šogad mani ļoti sasmīdināja Jutas Strīķes joks par sarunu festivālu "Rīdzene", taču izrādījās, ka tviterī atrodami vismaz trīs cilvēki, kas apgalvo (ar pierādījumiem vai bez tiem), ka šis joks jau sen pieder viņiem.

"Lampas" publika ir nemainīgi patīkama. Brīdī, kad diskusijās pienāk jautājumu uzdošanas brīdis, pārsteidzoši reti pārņem sveloša kauna sajūta kāda cita vietā. Un, ja tomēr pārņem, iespējams, jautājumu esi uzdevis tu pats. Pat sarunu festivālam pārlieku entuziastiski iereibuši jaunieši klīst no telts uz telti ar patiesu interesi par to, "kas tieši te notiek". Par apmeklētāju politisko piederību visbiežāk liecina viņu lietussargi vai arī apnicīgi lepnais vārda "liberasts" lietojums.

Diskusijas reti ir diskusijas. Tās biežāk izrādās sarunas, kuru dalībnieki viens otru papildina. Reizēm pietrūkst gaumīga kašķīguma. Toties var salasīt ļoti daudz informācijas – ja programmu izpēta iepriekš, atķeksē un pacietīgi nosēž no sākuma līdz beigām. Pretējā gadījumā iznāk dzirdēt visu un neko vienlaikus.

Salīdzinoši maz sarunu, kas skartu kultūru. Ļoti daudz sarunu un darbnīcu, kas saistītas ar IT sfēru. Visticamāk, tādēļ, ka vieglāk atrast tos, kas vēlas finansēt sarunas un darbnīcas par informācijas tehnoloģijām.

Pilnīgs izlēcējs no apkārt valdošās noskaņas bija diskusija par kristīgajiem ideāliem – kā atbilde ģimenes krīzei –, ko rīkoja "Svētās ģimenes māja". Viss sākās ar stāstiem par to, kā meitenēm "nevajag paplest kājas katram garāmgājējam", kā puiši negrib precēt meitenes, kas "ņēmušās" ar citiem, kā jādomā par savu reproduktīvo misiju un tamlīdzīgi, daudz, protams, tika runāts par dieva gribu un izteikti apgalvojumi, kādus, visticamāk, publika jau bija gaidījusi. Tomēr, kad skatītāju jautājumi skāra viendzimuma pārus, visi diskusijas dalībnieki, dažs gan rezervētāk, atbildēja pārsteidzoši cieņpilni, gan jau apzinoties, ar kādu publiku runā, tomēr iepriecināja sajūta, ka varbūt saruna nemaz nav tik neiespējama. Grūta, bet ne neiespējama.

"Politiķu cepiens" (uz kuru varbūt pēdējais laiks sākt pārdot biļetes, lai atpelnītu visu pārējo pasākumu, ņemot vērā it visu vietu savlaicīgo aizņemšanu, kā arī trīs papildu teltis, kurā bija iespējams vērot tiešraidi), kā parasti, likās tiešām smieklīgs un ļoti piemīlīgs, taču vairāk sastāvēja no maigas ķircināšanas. Piemēram, pārmest Jutai Strīķei, ka viņa sevi uzsvērti sauc par ļoti godīgu, nav tāda pārmēru karsta cepināšana. Droši vien šajā pasākumā lielākā daļa politiķu atsakās piedalīties, vismaz tā izskatās, ņemot vērā pašu komiķu uzjautrināšanos par to, ka viņiem īsti nav ko teikt par tik mazzināmu personību kā Igors Pimenovs. Atliek cerēt, ka šī ir stratēģija. Būt tik maigiem un komplimentējošiem pret dalībniekiem, līdz kādam narcistiskam (šo vārdu dators tikko automātiski pārlaboja par "nacistiskam") politiķim ar garu pastrādātu nelietību sarakstu sāks likties – kāpēc ne?

Pasākuma izskaņā tomēr kļuva neērti brīdī, kad publika sāka nīgri ūjināt, jo šis pats Igors Pimenovs savā aizstāvības runā pajokoja, ka latvieši bez krieviem nevar (jo ko tad viņi pie visa vainos?). Varbūt, ja es būtu paspējusi, piemēram, noskatīties "Dirty Deal Teatro" izrādi "Dvēseļu utenis", mana pēcsajūta būtu citādāka.

Tiešām ļoti lija.

 

 

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0