Redzējumi
05.03.2015

Sievietes pa labi, režisori pa kreisi?

Komentē
6

Komentārs par Martas Elīnas Martinsones rakstu “Baltādainais vīrietis "Oskars""

Reiz man bija tas gods apmeklēt izcilā krievu kinorežisora Aleksandra Sokurova lekciju. "Vai starp jums ir sievietes, kas vēlas kļūt par režisorēm?" viņš jautāja auditorijai. Pacēlās vairākas rokas. Viņš mūs ātri nopētīja un uzrunāja vēlreiz: "Jauki, dāmas, bet labāk celieties un ejiet projām, kamēr nav par vēlu!"

Šķiet, neviens no telpas neizgāja. Uzreiz ne. Mazliet vēlāk, kad Sokurovs turpināja uzturēt provokatīvo toni, jauniņā meitene, kuras uzdevums bija tulkot visu izteikto uz angļu valodu, sarka un bālēja, bet dažas sievietes izgāja. Citas vēlāk uzdeva indīgus jautājumus, iesaistot režisoru īsās un neauglīgās diskusijās. Šo pieredzi es dažreiz atceros, domājot par tēmu "sievietes režisores". Zinu, ka pats Sokurovs izteicis pārmetumu globālajai kultūrai – tajā pārlieku dominējot sievietes. Sieviete ir dieva slinkuma izpausme, jo galu galā viņš to radīja uz ātru roku, no vīrieša ribas, – tā Sokurovs ironizē kādā intervijā. Iespējams, tik maskulīni šovinistiskas valsts kā Krievija skatījumā var šķist, ka Rietumu pasaulē vīrietim ir atņemta laba daļa teikšanas. Tomēr – kādēļ lai kādam liktos, ka sievietēm šajā telpā vai, teiksim, industrijā nav vietas?

Lai to pilnībā saprastu, jārunā stereotipos (un bāros). Sokurovs toreiz arī norādīja, ka režisoram jābūt "kārtīgam vecim", tātad – vīrišķīgai personībai. "Vīrišķīgs" sabiedrības uztverē ir tāds, uz kuru var paļauties. Tāds, kas nevilcinoties pieņem pareizus un vērtīgus lēmumus. Tīri režijas lauciņā – tāds, kas redz kopainu, nevis atsevišķas detaļas, tāds, kas spēj dominēt tik izteiktā hierarhijā kā filmēšanas laukums, tāds, kas iedveš uzticību un rada vēlmi citiem veikt savu uzdevumu pēc labākās sirdsapziņas. Režisoru bieži salīdzina ar kapteini, bet, ja vārdu "kapteine" attiecina uz sievieti, tas jau izskan vien mazliet komiski. Protams, pastāv arī stereotipiski sievišķīgas īpašības, kas noderētu režisoram, tomēr tās tiek uzskatītas par otršķirīgām. Empātija, spēja sadarboties, spēja sniegt atbalstu, iedziļināšanās katrā atsevišķā situācijā – lūk, dažas no tām. Vīriešu "sliktās" īpašības, piemēram, agresivitāte vai stūrgalvība uz laukuma, var izrādīties visnotaļ noderīgas, bet sieviešu emocionalitāte un neizlēmība mēdz paildzināt jau tā laikietilpīgo filmēšanas procesu. Un kurš gan sevi cienošs vīrietis tā vienkārši ļaus, lai viņu komandē sieviete?

Šie priekšstati diemžēl ir seni un stingri iesakņojušies domāšanā, lai gan, no tiem atkāpjoties un paraugoties apkārt, var skaidri redzēt, ka vīrišķīgam vīrietim un sievišķīgai sievietei atbilstošu tipāžu mūsu vidū nemaz tik daudz nav. Tādēļ mani izbrīna tas, ka raksts, kas veltīts, lai aizstāvētu sievietes tiesības veidot kino un pozicionēt sevi kā līdztiesīgu, apelē pie "sieviešu kino" gandrīz vai kā pie atsevišķa žanra. Amerikas Kinoakadēmijas šīgada izvēles ir likumsakarīgas, un būtu dīvaini uzskatīt, ka konkursam, kas lielā mērā nav nekas vairāk kā globāls šovs, būtu nevis jāvērš uzmanība uz kvalitatīvāko no komerciālā kino piedāvājuma, bet gan mākslīgā veidā jālabo valdošā nevienlīdzība kinoindustrijā kā tādā. Pati politkorektuma nodeva vienmēr izskatījusies mazliet mulsinoša, ņemot vērā, cik regulāri (vidēji reizi piecos gados) triumfē kādu minoritāti pārstāvoša vai pētoša filma. Jā, Ketrīnas Bigelovas uzvara kā labākajai režisorei uzskatāma par vēsturisku, turklāt vēl nošķiebjot zelta vīriņu bijušajam laulenim, tomēr 2009. bija vāju filmu gads. Mani kā kino skatītāju mazāk uzrunāja sievišķības triumfs (piedodiet, bet vai tiešām scenārista vīrieša radītajā maskulīnajā stāstā, kuru izspēlē vīrieši, režisora dzimumam ir noteicošā loma? kā šeit sievietes redzējums to padara tik būtiski atšķirīgu?), vairāk priecēja fakts, ka "Avatars", kuram paredzēja uzvaru, palika ēnā, neļaujot 3D tehnoloģijām svinēt uzvaru pār stāsta nozīmi kinematogrāfā.

Sākot dalīt filmas dzimumos, viss kļūst nogurdinoši subjektīvi. Arī man tā ir vilšanās, ka Finčera "Pazudusī" (Gone Girl) nebija nominēta "Oskara" balvai kā labākā filma. Bet, kamēr vienā rakstā pārmet, ka, lūk, filma nav nominēta, jo tās centrā ir sieviete, kādā citā feministu blogā lasu, ka "Oskari" vispār pievērš pārāk lielu uzmanību šim mizogīniskajam darbam, kur sieviete attēlota kā pēdējā neliete. Konservatīvais "vecais krabis" Klints Īstvuds (kurš gan vairs atceras, ka viņš režisēja "Oskaru" ieguvušo "Miljons dolāru mazulīti", spēcīgu drāmu par sievietes cīņu ar dzimumu stereotipiem?), starp citu, nebija nominēts kā labākais režisors ("Amerikāņu snaiperis"). Visticamāk, līdzīgu iemeslu dēļ, kāpēc nominācijai nav izvirzīta Eiva Duvernaja ("Selma") – labāk izvairīties no liekas politiskas rezonanses. Taču abi darbi bija nominēti gada labākās filmas kategorijā.

Un te gribētos pieminēt faktu, ko daudzi palaiž garām. "Labākā filma", protams, ir tituls, kas režisoram sagādā laimi, slavu un ceļ reputāciju. Taču balvu nesaņem režisors, bet gan producents. Viņa vārds parādās zem nominācijas, un viņš kāps uz skatuves, laipni aicinot režisoru sev līdzi. Holivudā vairāk nekā jebkur citur vara pār galarezultātu pieder tieši producentam. Ņemot vērā šo faktoru, varam aplūkot nomināciju sarakstu vēlreiz, un aina vairs nešķiet tik bezcerīga: Opra Vinfrija, Ketlīna Sazerlenda, Dīda Gārdnere, Liza Brūsa, Helēna Īstabruka un Nora Grosmena – visas šīs sievietes bija nominētas "Oskara" balvai. Protams, producentu vīriešu šai sarakstā ir reizes divas vairāk, tomēr nevar teikt, ka sievietes nav pārstāvētas. Statistika, kā zināms, visumā par neko labu neliecina – 250 filmās ar lielākajiem kases ienākumiem vadošajās pozīcijās darbojas tikai 16 % sieviešu, pārējie ir vīrieši. Un sava taisnība bija kanādiešu feministei Šarlotei Vitonai, kura teikusi, ka, lai arī ko sievietes darītu, viņām tas jādara vismaz divreiz labāk nekā vīriešiem, lai tiktu uzskatītas par kaut uz pusi tik labām kā viņi. Viņa gan kareivīgi piebildusi, ka, par laimi, tas nav īpaši grūti. Filmu biznesā (uzsvars uz vārdu "bizness") ir gan. Un tomēr – vai tiešām vienīgais veids, kā nostabilizēt sievietes režisores, sievietes producentes un, starp citu, iespējams, visapspiestākās – sievietes operatores – lomu kino, ir piešķirt viņai īpašu statusu?

Daudzi tā uzskata, un daži iet pat tik tālu, ka ierosina izveidot īpašu "Oskaru" kategoriju – labākā režisore sieviete. Jo kā citādāk paātrināt procesu un izcelt sievietes, kuras acīmredzami "dabiskā ceļā" nav spējīgas izkarot savu vietu? Taču vienlaikus rodas jautājums – vai šādā veidā mēs tomēr nevis cīnāmies par līdztiesību, bet pozicionējam sievietes kā izņēmumu, kas pelnījušas īpašu attieksmi?

Sagadījies tā, ka brīdī, kad šo rakstu, esmu Indijā. Kur man ir dota iespēja būt sievietei šī vārda tradicionālajā izpratnē. Kaut vai izvēloties metro vagonu, kur paredzēta vieta tikai sievietēm. Demonstratīvi apmaksājot rēķinu, pasniedzot naudu oficiantam, kurš to paņem un ieskatās acīs manam draugam: "Thank you, Sir!" Ārkārtīgi rūpīgi izvēloties drēbes, kas atbilstu gan klimatam, gan kultūrai. Vai, teiksim, pajokojot, ka, ja nu manas prombūtnes laikā sāktos karš, es meklētu darbu Bolivudā. Atbilde ir vienkārša: "Protams, nekādu problēmu, Bolivudā vienmēr vajag fona dejotājas baltās sievietes." Reizēm atceros sava pasniedzēja vārdus, ka dzimtes studijas (gender studies) ir savā būtībā ierobežotas, jo mūsdienu pasaulē Eiropā vai ASV dzīvojoša sieviete iespēju, sociālo normu un attieksmes ziņā daudz vairāk tuvinās vīrietim, nevis sievietēm cituviet. Ceļš uz šo līdztiesību vai, teiksim, nosacīto līdztiesību nozīmē arī atteikšanos no dzimumam tradicionāli piešķirtajām privilēģijām. Un tā jau ir individuāla izvēle. Taču sagaidīt, ka tev, piemēram, vienlaikus atvērs durvis, izķers smagumus no rokām, izteiks komplimentus un uztvers nopietni, un respektēs profesionāli, – ir ne tikai utopiski, bet arī negodīgi pret vīriešiem.

Tas pats attiecas uz kino. Ja mēs runājam par unikālo sievietes vīziju, mēs atzīstam, ka sievietes radītas filmas ir kaut kas ārpus normas, kaut kas atšķirīgs un, iespējams, – otršķirīgs. Vai mans dzimums kaut kādā mērā ietekmē manis radītos darbus? Jā. Tāpat kā mans vecums, dzīves pieredze, raksturs, zināšanas, tā pati rase un tā tālāk, un tā vēl joprojām. Piemēram, apskatot aiz strīpas palikušās filmas – Andželīnas Džolijas "Nesaulaužamo" (Unbroken) un Ričarda Glacera "Joprojām Alisi" (Still Alice), – mēs redzam, ka pirmā ir izteikti vīrišķīga, bet otrā piedāvā sievietes perspektīvu. Tomēr "Joprojām Alises" režisors saskāries ar līdzīgu slimību kā viņa filmas galvenā varone. Līdz ar to mēs varam domāt, ka viņa izpratne par tēmu ir dziļāka un attēlojums – patiesāks. Vai arī gluži pretēji – uzskatīt, ka pārlieku subjektīvs un personisks skatījums nodara pāri mākslas darbam. Pieņemot, ka sieviete var labāk runāt par sievietēm un vīrietis – par vīriešiem, mēs pieņemam, ka pretējā gadījumā stāsts gluži automātiski ir vājāks. Kaut gan bezgalīgi daudz filmu pierāda, ka tā gluži nav. "Amerikāņu psihopāts" (American Psycho), "Suņu pilsētas valdnieki" (Lords of Dogtown), "Veina pasaule" (Wayne’s World), "Sapieris" (Hurt Locker) ir tikai dažas no tādām. Pasaulslavenas, sieviešu režisētas, vīrieša pasauli atkailinošas filmas.

Lai arī pastāv saistība starp sieviešu režisoru (redzamības) trūkumu un protagonistu sieviešu trūkumu, pēdējo primārais trūkuma iemesls diemžēl varētu būt kāda cita īpatnība. Lielākā daļa cilvēku, skatoties kino, neapzināti mēģina personificēties ar galveno varoni, un, kamēr sievietes spēj sevi asociēt gan ar vīriešu, gan sieviešu dzimuma protagonistu, vīrieši parasti sevi saskata tikai vīriešu tēlos. Psihoanalīzes iedvesmots kinoteorētiķes Loras Malvejas uzskats, kuru var vienkārši pārbaudīt praksē. Konkrēto teoriju lasīju pirms gadiem pieciem un bieži pie tās atgriežos sarunās. Kad vīriešiem jautāju, vai ir kāda sieviete – kino tēls –, ar ko viņi spēj sevi asociēt, visbiežāk seko garas pārdomas un joks par Laru Kroftu. Es vairs nesmejos.

Identificēšanās, protams, ir tikai maza daļa no kino pieredzes. Izteikti komerciāls kino izmanto ierastas shēmas, cenšoties savu skatītāju neizsist no līdzsvara, savukārt tā dēvētais neatkarīgais kino bieži mērķē uz pretējo. Sagaidīt no Holivudas pēkšņu sieviešu "atzīšanu" būtu tikpat bezcerīgi kā redzēt inteliģentu komēdiju negaidītu pieplūdumu. Komerciāls kino sniedz ne vairāk, ne mazāk kā to, par ko vēlas maksāt vidējais skatītājs. Kino, kas izaicina, lauž robežas un iedvesmo, – tāds ir jāmeklē kur citur. Likumsakarīgi, ka filmas, kuras veido sievietes, vairāk manāmas Sandensas festivālā, Eiropas kino lauciņā un, starp citu, arī pie mums. Lailas Pakalniņas un Signes Baumanes vārdi starptautiski ir izskanējuši skaļāk nekā vīriešu režisoru vārdi. Gribētos domāt, ka ne jau tāpēc, ka viņas ir tādas eksotiskas kino parādības kā sievietes. Jo tiešām, kāda tam nozīme? Viņu darbi runā paši par sevi.

 

Kad studēju kino, mēs reiz par to strīdējāmies. Kas īsti ir labāki režisori – sievietes vai vīrieši. Diskusijai punktu pielika kāds mans labs draugs operators. "Klau," es viņam jautāju, "tu labāk strādātu ar vīrieti režisoru vai sievieti režisoru?" Viņš ilgi nedomāja.

"Labu režisoru," viņš atbildēja. Un pēkšņi vairs nevienam nebija ko piebilst.

Raksta tapšanā izmantotie avoti:

Susan Wloszczyna. The Big O: How Nora Grossman of ‘The Imitation Game’ Broke the Code of Becoming a Woman Producer

Stacy L. Smith, Ph.D., Katherine Pieper, Ph.D. & Marc Choueiti. Exploring the Barriers and Opportunities for Independent Women Filmmakers

Manohla Dargis. In Hollywood, It’s a Men’s, Men’s, Men’s World

Christy Lemire. Still Alice Review

Christie Marchese. Should There Be a Best Female Director Category at the Oscars?

"Even God Was Overcome by Laziness": An interview with Aleksandr Sokurov

Alise Zariņa

Alise Zariņa studējusi reklāmu Parīzē un audiovizuālos medijus Tallinā. Raksta par kino, darbojas reklāmā, brīvajā laikā audzina četrus kaķus. 2019. gadā debitēja pilnmetrāžas kino ar filmu "Blakus".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!