Sieviete parastā

PRIEKĀ
paldies par istabu manu ar sienām baltām
paldies par kafiju no pupiņām maltām, paldies rokām, kājām un maukām
paldies par dziesmu, par mūziku elektronisko, paldies par cilvēku vienaldzību
paldies tev, māte, par palīdzību, tavu mūžīgo beznosacījumu mīlestību
paldies Dievam, PALDIES TEV, KUNGS, paldies dzīvniekiem, paldies kebabiem un logiem
paldies ēstuvēm un nestuvēm
krogiem un morgiem, paldies par kaltušiem skatieniem, ļauniem un sitošiem
paldies par stulbumu un izsistām lampām, par mājām pamestām, meitenēm ķertām
paldies, un NOSITIET mani ar strāvu, nositiet ar koku, nositiet ar vienu sitienu vai diviem
ar spēku sitiet, ar kartupeli vārītu, ar desām, ar saulespuķu sēklu, iešaujiet to man galvā
nositiet mani ar skatienu, ar bulciņu, ar apelsīnu, nositiet mani ar mīlestību
AIZDOD MAN NAUDU!
SAMAKSĀ MAN PAR DARBU!
NOPĒRC MANI!
mans plaukts ledusskapī
manas olas
mani kartupeļi
gar logu strādnieki līgani
ļogās kā veļi
"bļaģ" viņi saka
"uzplēsu celi"
"novāc tos maisus"
"tūlīt šķembas lidos
pa gaisu"
stalažas, mans logs, mana gulta
astoņi no rīta
mirklis, un maiss lidos kā kaija, ko gaisā ķērusi trieka
mirklis, šis mirklis kā sitiens, šīs minūtes piecas
kas vairāk uz stundu sliecas
mirklis šis miega, šis saldais
"novāc tos maisus"
divi vīrieši pie mana loga
nē, viņi nezina, ka es esmu
nē, es nezinu, ka mani gaida
es tikai sekundi, tas urbis, kas urbj
manas smadzenes šķaida
ledusskapis, manas olas
mani kartupeļi
līdz algai vēl nedēļa
šodien es cepšu olu
pēdējo
VAKARĀ ES DZERŠU NAHAĻAVU
es esmu sieviete parastā, nelaimīga
man jādzer
IZMAKSĀ MAN!
tu esi vīrietis unikāls, tev pieklājas
NOPĒRC MAN ALU!
es strādāju sabiedriski nozīmīgu darbu
atbalstu dzejniekus jaunos
māksliniekus slimīgos
tos inteliģentos, kuri tev riebjas
izvelc no kabatas to savu debetkarti
tev par to atvērsies debesu vārti
MANS DRAUGS TAKSISTS
vienīgais, kam varu zvanīt četros no rīta
ar savu pievilcīgo seju
dzeramnaudas pelna
naktīs tumšās, neona spožā
vecpilsētā
jā, šis slidenais brālis, ESMU RUPJA PRET VIŅU
GANDRĪZ VIENMĒR
neciešu tos slidenos tipus
kas pa īstam drāzt prot tikai
smadzenes
neciešu tos smalkos zēniņus
šie dendiji, impotentie inteliģenti
"ART WON’T SAVE THE WORLD
go volunteer in a soup kitchen you pretentious fuck"
veči bārdaini, netīri, smirdīgi, dzēruši
mana seja kā magnēts viņu acīm
acis sārmainas, indīgas, maigas kā krējums
krējuma nav, starp citu
zupā treknā un sātīgā burkāni peld, kartupeļi peld, skatieni peld
"dali maizi!" mūķene no Indijas mani vēro ar acīm redzošām
viss viņai apkārt iegūst vietu
es maizi stumju
MAIZE tiek katram – pa divi
maizes gabali kā pionieri paklausīgi rindā
cilvēki saspiedušies ap galdiem
kā bērni
skatās un smird
dažādas rokas stiepjas man pretī, es mulstu
smaka, urīns, spirts, miskaste
vīrieši mani dursta ar acīm kā nažiem
viņu acis ir dunči manā mugurā, manās krūtīs
ir arī cilvēki, kas nesmird, tādi kā es
pat labāk ģērbti, sievietes skaistākas
trakie, atkarīgie, sevī iegrimušie inteliģenti
baikeri veci, smalku balsi un smalkām manierēm
esmu viņu mērķis, lej, dod
"dod vēl!"
"nedod vairāk par divām!"
"šeit!"
"tur!"
maize zūd somās, zupa līst rīklēs, bārdains vīrs ar maigu balsi, sieviete, jūtami vājprātīga
vīrietis, redzams, ka domā, daudz domā, vīrietis aizmidzis
sieviete nevar apēst. hlors
"slauki!" "nebaidies!" "mazgā!"
KĀPĒC PILSĒTA VIENMĒR IR SIEVIEŠU DZIMTĒ
vīrieši ir vājais dzimums, vienmēr slēpjas aiz brunčiem
sievietes ir tās, kas viņu dzīvi dara dzīvojamu
man bail no vīriešu vājuma, man bail
auksti, karsti, kanāls, mans tramvajs 11., ar kuru es vairs nebraucu
diena saulaina, neko negribas, sirds melna
gribas iesist kādam vīrietim
VARBŪT TEV
es sieviete parastā, man jādzer, tikai kur dabūt naudu
lūk, redzat, kā maza alga glābj manas aknas
lūk, redzat, es ēdu tikai saknes
lūk, redzat, sieviete parastā nevar cigaretes atļauties
viņa reibst un pārtiek no gaisa
GAISS IR SALDS
mans draugs smēķē par daudz
viņš košļā gumijas konfektes un
savācis mājā lietotu grāmatu kaudzi
tēlo, ka lasa, un
es saku: "man uz nerviem krīt
tie tavi mierīgie un sājie acu skati"
vienkārši saki
vienkārši dzer, nedzer neparasti
vienkārši smej, bet ne prasti
sarkastiskos jociņus, ko tu man velti
es aiz stikla pie kristāla krāju
es tos lasu kā puķes un nesu uz māju
es tos lasu kā stikla lauskas un spiežu plaukstā
tie mani pat silda dienā aukstā
vienkārši dzer, nedzer neparasti
mani vienu skaļā klubā pie ieejas atstāj
uzmācies meitenēm, iekliedz man ausī
beidzot mani atstāj, lai es viena pati kaut kā
glāstus ubagoju, glāstus, skaļus un asus
cietus, mīkstus un maigus, ausī čukstus
vienkārši dzer, nedzer neparasti
MAN ĻOTI VAJAG, LAI KĀDS MAN ŠONAKT PIESKARAS
ar skatienu, ar vārdu, ar smaidu, ar roku, ar pirkstiem
ar visiem pieciem pirkstiem
ar visiem desmit pirkstiem
ar visiem tiem pirkstiem, kas man vēlāk riebsies
ar visām tām lūpām, kas par mani vēlāk smiesies
es nevienu nemīlu
nemānos, neuzbāžos
PIETIEK AR MĪLESTĪBU PARASTO
kārtējais rīts, izkāpju no gultas
virtuvei vairs nav loga
puisis man kaimiņos
tas pats, kurš no manis baidās
aiziet uz darbu, viņa istabai izņem logu
strādnieks netīrām rokām
garš, smaidīgs un seksīgs
"labrīt" viņš saka un vērtējoši skatās
"labrīt" es saku un vērtējoši skatos
"mēs te mazliet logus pamainīsim"
viņš saka
"es sapratu" es atbildu un smaidu iekšēji
bet ārēji vēl guļu
aizeju nomazgāties, duša, vai ir kas labāks par tevi?
TU GLĀB NO VISIEM
ak Kungs, cik labi ir ielīst tevī
kad apkārt visur urbj, sit, griež un zāģē
"varbūt tā meitene" dzirdu aiz sienas
par kuru viņš runā, vai tiešām par mani?
dzeru kafiju, balta, rūgta, laba
es nedomāju par darbu, es nedomāju
es tikai gaidu, kad beidzot man no loga noņems plēvi
un gaiss atkal ienāks manā istabā
gaiss ienāks manā dzīvē
kad beidzot es vairs nemodīšos no strādnieku lamām
bet no kāda, ko mīlu
VAKARĀ ES DZERŠU NAHAĻAVU
es esmu sieviete parastā, nelaimīga
man jādzer
IZMAKSĀ MAN!
tu esi vīrietis unikāls, tev pieklājas
NOPĒRC MAN ŠAMPI!