Foto - Andrejs Strokins
 
Video
23.11.2012

Šī muļķīgā principialitāte

Komentē
0

LKA Kinomuzeja rīkoto Tarkovska dienu īpašais viesis bija režisora māsa Marina Tarkovska. Kādā intervijā viņa ir stāstījusi, ka ir tik bieži aicināta uz dažādiem festivāliem un konferencēm, ka vienubrīd visiem apnikusi un jau kļuvusi par persona non grata. Taču stāstīt par brāli Andreju Tarkovski un tēvu - dzejnieku Arsēniju Tarkovski viņa uzskata par savu morālu pienākumu. Ar 78 gadus veco literatūrzinātnieci, aktrisi un grāmatas "Spoguļa lauskas" autori vēlējāmies parunāt arī mēs.

Vai jūs uzskatāt par savu pienākumu stāstīt cilvēkiem par Andreju Tarkovski?

Zināt, ap tādiem vārdiem parasti tik radītas dažādas leģendas. Tās var būt patiesas, bet var būt arī izdomātas. Tā, piemēram, nesen es izlasīju, ka Tarkovskis esot tā mīlējis kino, ka mākslas vārdā esot sadedzinājis dzīvniekus. Tā nav tiesa, jo dzīvniekus viņš nav ne dedzinājis, ne nogalinājis. Ja runa ir par to bēdīgi slaveno degošo govi no "Rubļova", tad šī govs bija paņemta no kautuves, bet dedzināšanas ainas laikā viņa tika pārklāta ar azbesta segumu. Tā ka govs, protams, bija nobijusies, taču fiziski netika cietusi. Tieši otrādi – šī filmēšanās paildzināja viņas dzīvi, jo citādi viņa jau sen būtu bijusi  nokauta. Nē, Andrejs ļoti mīlēja dzīvniekus un pat izjāja ar zirgu filmēšanas laikā. Tā ka mans pienākums nav tikai atmaskot šādus mītus, tā būtu smieklīga funkcija, varbūt, ka nevajadzīga, vienkārši gribētos, lai šis vārds turpinātu skanēt un manas liecības no tuva cilvēka pozīcijām var būt interesantas. Un zināt, kad aizgāja mana māte, tad Andrejs, tad tētis… man vienkārši bija kaut kas jādara, jo tas bija pārāk liels zaudējums. Es sāku vākt atmiņas par brāli – no līdzstrādniekiem, paziņām, draugiem, no cilvēkiem, kas viņu bija pazinuši. Tas bija liels darbs. Pirmā atmiņu grāmata iznāca 1989. gadā, kad Andreja vārds bija atgriezies apritē. Agrāk tas bija aizliegts – kopš 1984. gada, piecus gadus par viņu neviens nedrīkstēja runāt, nekas netika publicēts, pat filmas netika rādītas. Grāmata iznāca ļoti pieticīgā izdevumā – tā, starp citu, šobrīd jūk ārā –, cilvēki stāvēja rindās, grāmata iznāca 100 000 lielā tirāžā. Tā bija pirmā grāmata par Tarkovski pēc reabilitācijas.

Par Tarkovski ir arī daudz neglaimojošu atmiņu. Kā jums šķiet, vai ģēnijam var daudz ko piedot?

Jūsu jautājums jau ietiecas kristīgo jēdzienu sfērā. Jo patiesam kristietim ir jāpiedod jebkuram cilvēkam, ne tikai ģēnijam. Bet ģēnijam – to skaitā. Zināt, ja varētu no jauna visu pavērst atpakaļ, patīt kā filmu atpakaļ... iespējams, arī es būtu uzvedusies savādāk, būtu varējusi piedot kādus pāridarījumus, būtu spējusi Andreju saprast. Diemžēl, tad, kad mēs dzīvojam, kad kaut kas notiek, kas manuprāt nav pieļaujams, tad… es taču arī esmu Tarkovska, saprotat? Andrejs bija principiāls mākslā, bet es biju principiāla dzīvē. Un šī muļķīgā principialitāte ļoti traucē dzīvot, it īpaši personiskās attiecībās. Tagad jau es esmu izmācīta un no dzīves pieredzes man ir zināms, ka vajag visu piedot un nepievērst uzmanību manuprāt nepareizām rīcībām. Bet agrāk, kad es biju jaunāka, man šķita, ka mans viedoklis ir vienīgais pareizais. Grūti par to ir runāt, jo te ir jāpieskaras personiskiem motīviem un Andreja personiskajai dzīvei. Negribas par to tagad runāt, jo īpaši – oficiāli. Es nedomāju, ka man ir tiesības runāt par visām viņa personiskās dzīve detaļām, taču tad, kad viņš pameta sievu un puiku… protams, mēs ļoti mīlējām gan viņa sievu, gan dēlu… un es ļoti, ka viņa dēls pārdzīvos tēva aiziešanu tāpat, kā Andrejs pārdzīvoja, kad aizgāja viņa tēvs. Mani pārsteidza, ka būdams tik jūtīgs cilvēks, Andrejs to nesaprata. Viņš aizgāja un viss…

Bet bērni taču mēdz atkārtot vecāku kļūdas.

Jā, bērni atkārto. Ne velti filma "Spogulis" iznāca tieši ar šādu nosaukumu. Nosaukuma variantu bija daudz, es par to te vienā intervijā jau to stāstīju – nosaukumu bija daudz, gan smieklīgi, gan pavisam nopietni. "Grēksūdze", manuprāt, šai filmai bija visatbilstošākais. Šāds nosaukums, bez šaubām, ir arī ar reliģisku nozīmi. Kad cilvēks izsūdz grēkus Dieva priekšā, viņš pirmām kārtām ir atklāts un viņām tiek piedots. Un viņš noņem slogu no dvēseles. Šai filmai arī vajadzēja atvieglot Andreja dvēseli. Viņš cieta – par to, kā viņš ir rīkojies, par to, ka viņš ir mainījis savu dzīvi… Pēc tam viņš vairs nespēja atjaunot kontaktu ne ar mātei, ne ar tēvu, par mani nemaz nerunājot. Viņam bija ļoti grūti to izdarīt. Ja "Spogulī" tiek runāts par kaut kādiem strīdiem, tad mūsu ģimenē nekad nekā tāda nebija – nebija ne strīdu, ne attiecību noskaidrošanu ar skandāliem. Taču viņš pats juta… viņam pašam bija grūti pārkāpt šim slieksnim. Diemžēl, arī filma "Spogulis" neatnesa Andrejam atvieglojumu. Viņš par to ir rakstījis, ka bija cerējis tikt vaļā no saviem kompleksiem. Bet nekas tāds nenotika.

Bet klasiskā tēva un dēla konflikta starp Arsēniju Tarkovski un Andreju Tarkovski nebija?

Zināt, kad tēvs aizgāja, mēs, protams, ļoti skumām. Andrejam bija četrarpus gadu, man kādi divi. Un tētis, starp citu, bija neslikts tēvs. Viņš bija maigs, gādīgs. Viņa klātbūtnes sajūta – pat tīri fizioloģiskā līmenī, viņa smarža, viņa tabakas smarža, odekolona smarža, viņa roku siltums – tas viss pēkšņi pārtrūka. Un, protams, bērnos rodas psiholoģisks stress. Andrejs ļoti skuma pēc tēva. Un mātes nopelns šajā situācijā ir tas, ka viņa nesarāva attiecības ar tēvu, viņa neaizliedza viņam pie mums nākt, kā to bieži dara citās ģimenēs – kad tēvam neļauj satikties ar bērniem. Te viss bija otrādi – mamma par tēti runāja tikai labu, nestāstīja mums par savu aizvainojumu, kurš noteikti bija. Tētis nāca pie mums un mēs gājām pie tēta. Īpaši svarīgi tas bija Andrejam, man arī, protams, bet zēnam, pusaudzim, jaunietim attiecības ar tēvu bija nepieciešamas. Andrejam tikšanās ar tēti vienmēr bija svētki, nosacīti runājot. Jo mamma bija ikdiena, tuvs, ikdienišķs cilvēks, kuram bija visādas prasības, kurš lika pildīt mājasdarbus, iet uz skolu un tā tālāk. Bet ar tēti viņi runāja pavisam par ko citu, ne par ikdienišķām lietām. Kad pie mums sāka parādīties monogrāfijas par māksliniekiem, itāļu izdevniecības "Skira Editore" grāmatas, ko varēja nopirkt komisijas veikalos vai grāmatnīcās – viņi šos albumus aplūkoja, Andrejs orientējās glezniecībā, mūzikā, tētim bija milzīga plašu kolekcija. Viņš gāja ciemos tēta un tētis nāca pie mums, uz dzimšanas dienām… ja bija Maskavā. Arī vēlāk, kad Andrejs izauga, kad viņš rakstīja scenāriju "Rubļovam", viņš to aizsūtīja tētim, lai tētis to izlasītu un pateiktu, ko domā. Man paveicās iegūt savā īpašumā atbildes melnrakstu un, spriežot pēc tā, ka tas ir melnraksts, tētis ļoti nopietni izturējās pret dēla lūgumu.

Andrejs necentās pārspēt savu tēvu radošā ziņā?

Nē, priekš kam viņam tas? Viņš vispār uzskatīja tēvu par sava laika izcilāko dzejnieku un izmantoja viņa dzeju savās filmās. Tur nebija nekādas konkurences. Drīzāk bija kādas situācijas, kad tētim varēja nebūt patīkami… lai gan viņš mīlēja Andreju, ļoti mīlēja. Bet tēta sieva reiz stāstīja par kādu gadījumu, kad dzejas vakarā universitātē pēc tēta uzstāšanās atskanēja neprātīgi aplausi, un viņa pajautājusi blakusstāvētājam: "Kāpēc jūs Tarkovskim tā aplaudējat?" "Tas – par dēlu!" atbildēja kāds jaunietis. Viņai, protams, iekšā viss sagriezās. Bet tētis, manuprāt, ļoti mierīgi to uztvēra. Viņi vispār debitēja vienā gadā – 1962. gadā Andrejs Venēcijā saņēma Grand Prix par "Ivana bērnību", bet tētim iznāca pirmā grāmata "Pirms sniega". Tā, ka nē, tur nebija nekādas konkurences, gluži otrādi, no Andreja puses – mīlestība un cieņa. Viņš nolieca galvu tēta kā dzejnieka priekšā un mīlēja viņu kā cilvēku un tēvu.

Vai jūs saprotat, ko tieši Tarkovskis ir izdarījis jaunu ar savām filmām?

Nu, tas ir jautājums nopietnam kinozinātniekam, es tikai varu atstāstīt to, ko raksta – ka Tarkovskis ir atradis jaunu kinovalodu. Un man šķiet, ka šī kinovaloda īpaši spilgti izpaudusies filmā "Spogulis". Viņa montāžas metode ir kā kolāža… tagad tieši Kinomuzejā ir kolāžu izstāde… "Spoguļa" montāža ir kā kolāža, tur ir ļoti krasas pārejas starp ainām, starp Andreja filmēto un hronikas materiāliem. Tas ļoti bieži notiek arī kādas muzikālas kulminācijas brīdī, mūzikai vispār ir ļoti liela loma Tarkovska filmās, par to ir sarakstīti brīnišķīgi teorētiski pētījumi, lūk, neliela grāmatiņa iznākusi Natālijai Koroļenko. Viņa tur detalizēti un zinātniski to visu apraksta. Lūk, tas un jaunā kinovaloda. Bez tam… viņa filmas atspoguļo dzīvi kā… par to Bergmans rakstīja savā grāmatā… kā to sauca… "Laterna  Magica"… viņš rakstīja, ka Tarkovska filmas ir kā sapņi, ka Tarkovskis uztver dzīvi kā sapni, nevis realitāti. Un pats Bergmans saka, ka viņš esot stāvējis pie tām durvīm, kurās Tarkovskis brīvi iegājis iekšā. Savukārt, Tarkovskis ļoti cienīja Bergmanu un bija aizrāvies ar viņa daiļradi. Ko vēl es varu pateikt? Es pat nezinu. Man šķiet, ka Andrejs savās filmās ir ļoti daudz sintezējis, sākot jau ar īpašo, brīnišķīgo attēlu. Viņam vienmēr ir bijuši lieliski operatori, tikai ar "Stalkeru" nepaveicās mazliet, Ņižinskis bija jau trešais operators šajā filmā. Par mūziku jau es runāju, ja viņš strādāja pirmajās filmās – dimplomdarbā "Asfalta rullis un vijole", "Ivana bērnība"… tad jau trešajā filmā, nu ja, "Solāris" jau bija ar Artemjevu… jā, protams, "Solaris" bija ar Artemjevu. Tā jau bija pavisam cita mūzika. Ja Ovčiņņikovu es saucu par reālismu, tā bija tradicionāla simfoniskā mūzika, tad te jau ir sintezēta mūzika, kas ļoti precīzi atbilst filmas attēlam. Tas ir ļoti interesanti. Viss pāriet jau citā plaknē. Es to saucu… bet tas ir tikai tāds mans, nepareizs, droši vien, apzīmējums… "Rubļovu" es saucu par kritisko reālismu, ja sekojam literatūras terminiem, bet tālāk jau seko kaut kas daudz abstraktāks, viņš abstrahējas, it īpaši divās pēdējās filmās. It īpaši "Upurēšanā", tā ir filma – līdzība. Tā jau ir tik tālu no Zemes un tās konkrētības, tā jau atrodas kaut kādā retinātā telpā… nezinu, man šķiet, ka tas viss arī veido to jauno… jāvēršas pie kādiem pētniekiem, kas precīzāk varētu formulēt.

Vai Tarkovskis mēdza paskaidrot savas filmas?

Viņam nepatika, ja kādus filmas elementus dēvēja par simboliem. Viņam bieži jautāja – ko nozīmē suns, ko nozīmē šis ūdens, kāpēc tur kaut kas… Viņš teica: "Ūdens ir ūdens, jo cilvēks sastāv no ūdens par 85%." Neatceros, cik viņš tur precīzi teica. Turklāt, ūdens ģeogrāfiski  aizņem lielu platību uz globusa. Bez tam, tas ir ļoti skaisti – lietus, tas taču ir tik ārkārtēja parādība. Tas ir tikai uz Zemes, ne uz vienas citas planētas tāda nav. Viņš teica, ka vajag vienkāršāk uztvert kaut kādas lietas viņa filmās, neuztvert tās kā simbolus. Lai gan patiesībā es domāju, ka var runāt arī par kaut kādu simboliku. Piemēram, kas ir suns "Stalkerā"? Vispār tas ir melns aitu suns. "Nostaļģijā" suns ir Austrumeiropas aitu suns, pelēks. Bet "Stalkerā" vajadzēja būt lapsai, nevis sunim. Strugackiem bija scenārijs ar nosaukumu: "Divi ieraudzīja lapsu." Arkādijs Strugackis bija orientālists pēc izglītības, šķiet, sinologs. Austrumu mitoloģijā lapsa ir vilkatis, sieviete – ragana, kas pārvērtusies lapsā un ceļinieku, mednieku, zvejnieku vai kādu citu japāņu pasakas personāžu aizmāna prom, ali tur kaut ko ar viņu izdarītu. Viņš gribēja, lai pie Stalkera nāktu lapsa. Lai padarītu šo Zonu vēl noslēpumaināku, piešķirtu tai kaut kādu mitoloģisku, noslēpumainu raksturu. Taču lapsu nevar pieradināt, nevar apmācīt kaut kādām darbībām. Tāpēc parādījās šis melnais suns.

Jūs sapratāt Tarkovska filmas?

Neviens nesaprata Tarkovska filmas. Strugackis rakstīja – kad "Stalkeram" tika piešķirta kategorija, kad sanāca komisija, lai filmai piešķirtu kategoriju, kas nozīmēja režisora honorāra lielumu… bija četras filmu kategorijas un "Spogulim" iedeva trešo kategoriju, kas bija niecīga samaksa, Tarkovskim tas bija kā apvainojums. Lūk, Strugackis rakstīja – kad sanāca cilvēki, lai skatītos "Stalkeru", tie bija ļoti dažādi cilvēki, arī kinodarbinieki, viņi gāja prom no filmas, kurš uz tualeti, kurš uz bufeti, neviens nepienāca pie autora, neviens viņu neapsveica. Tāpat bija ar "Spoguli", viņa kolēģi pēc pirmizrādes gāja Andrejam garām un reti kurš pienāca klāt, lai apsveiktu. Visi izgāja ārā un reti kurš ko saprata.

Marina Tarkovska

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!