Piektdien, 23. sepembrī, atzīmējot izcilā latviešu gleznotāja Jaņa Rozentāla 150. dzimšanas dienas gadu, televīzijas pirmizrādi piedzīvos dokumentālā filma "Rozentāls. Septiņi" – stāsts par septiņām nozīmīgām izcilā latviešu gleznotāja Jaņa Rozentāla dzīves epizodēm, ko izspēlēs septiņi mūsdienu latviešu mākslinieki: Ritums Ivanovs, Andris Vītoliņš, Kristians Brekte, Andris Eglītis, Kristaps Zariņš, Ansis Rozentāls un Kristīne Luīze Avotiņa. Lai uzzinātu, cik būtisks ir Jaņa Rozentāla mantojums un personība 21. gadsimta latviešu mākslas ainavā, "Satori" uzdeva māksliniekiem jautājumu: "Ko jums nozīmē Janis Rozentāls?" Lūk, arī viņu atbildes. Foto - Ronalds Blūms.
Andris Eglītis: "Rozentāls nav no tiem māksliniekiem, ko man ik pa laikam gribas paskatīties un paplašināt savu pasauli, – gleznotāja darbi, ko redzēju izstādē Nacionālajā mākslas muzejā, šobrīd nav aktuāli, tiem trūkst universālas un pārlaicīgas vērtības. Mākslinieka laika un vietas kontekstā tie ir progresīvi un kruti, bet ar šodienas acīm šķiet, ka tas ir palicis provinciālu centienu līmenī. Diemžēl."
Kristaps Zariņš: "Man kā māksliniekam, tāpat kā visai latviešu profesionālajai glezniecībai, Rozentāls ir pirmsākums. Viņš ir ļoti daudzslāņains – gan saturiski, gan savā glezniecības valodā, un ir viens no tiem māksliniekiem, kas spējis dzīvot no sava sapņa darbības. Atceros, ka mēs Rozentāla skolā katru gadu 1. septembrī likām ziedus nevis pie Ļeņina pieminekļa, bet gan Rozentāla. Tā ir lieta, kas, manuprāt, precīzi raksturo veselu laikmetu."
Ansis Rozentāls: "Janis Rozentāls bija mans vecvecvectēvs, kas man ir liels gods. Viņš pilnīgi noteikti bija viens no spēcīgākajiem gleznotājiem Latvijā, un būtībā tas, kurš izveidoja latviešu nacionālo mākslu. Viņa darbi bijuši man apkārt jau no bērnības, un, kad sāku veidoties par mākslinieku, tie mani neapšaubāmi ietekmēja, tāpēc, lai arī šobrīd cenšos no tā distancēties un izveidot pats savu rokrakstu un dzīves ceļu, kaut kur jau tas Rozentāls vienmēr ir!"
Andris Vītoliņš: "Es nereti salīdzinu citu mākslinieku pieredzi ar savējo, un arī Jaņa Rozentāla dzīvē ir bijis spilgts moments – kad viņš atgriezās no Pēterburgas ar savu lielpilsētas izglītību un sadūrās ar šeit valdošo provinciālismu. Viņš gribēja kaut ko ietekmēt un mainīt, bet tā bija sišanās pret sienu jeb esošo vidi. Lai gan pats nācis no nabadzīgas ģimenes, viņš spēja izsisties un nonākt līdz buržuāzijas grand epoch dzīvei. Manuprāt, tas ir interesants laiks Latvijas vēsturē, par ko mēs maz runājam. Pastāv aizspriedums, ka bija tikai bagātie vācieši un nabagie latvieši, taču eksistēja arī latviešu buržuāzija un elite. Rozentāls pārstāvēja tādu sabiedrības eliti un centās arī veidot progresīvu domāšanu. Vēl interesanti ir tas, ka Rozentāls piederēja pie globālās aprites, uz ko tiecas arī jauni cilvēki šobrīd, – viņam bija sieva somiete un apkārt uzturējās arī daudz zviedru un vāciešu. Tur bija pasaules vēsmas. Kad pats veidojos kā mākslinieks, no Rozentāla gan maz ietekmējos – man patika divi viņa simboliskie darbi: "Melna čūska miltus mala" un "Nāve", kur nāve skūpsta mazuli. Arī pārējie viņa darbi tie ir talantīgi un kolosāli uztaisīti, bet tā nebija māksla, kas mani uzrunāja vai ko es gribēju kopēt. Tomēr jārēķinās, ka viņš piederēja citam laikmetam, kas ir aizgājis un kurā ielekt atpakaļ ir grūti."
Ritums Ivanovs: "Mana pirmā tikšanās ar Rozentālu bija Rozentāla skolā, kas man deva būtisku pamatu mākslas izglītībai. Tur arī iepazinu viņa glezniecību tuvāk, un tas bija profesionāls ieguvums. Rozentāls ir viens no tiem māksliniekiem, uz kuriem balstās latviešu mākslas vēsture un uz kura arī es esmu būvējis savu mākslas izglītību – esmu Rozentālu studējis, no viņa ietekmējies un arī, skatoties uz viņu, redzējis izaugsmes iespējas un profesionālās izglītības nozīmi, piemēram, viņa darbs portretu žanrā man ir bijis viens no atskaites punktiem, jo latviešu mākslā nav daudz tādu izcilu piemēru. Vispār mūsdienu māksliniekos, arī manī, tā vēsture ir iekšā."
Kristīne Luīze Avotiņa: "Gleznotājs Janis Rozentāls ir iedvesmojoša un stipra personība. Viņa dzīves ceļš man ir kā paraugs un atgādinājums, ka, tikai ļoti intensīvi strādājot un ticot savām spējām, tu vari būt veiksmīgs gleznotājs. Mani iedvesmo Jaņa Rozentāla pārliecība par savu izvēlēto dzīves ceļu!"
Kristians Brekte (ilgi klusē un pīpē): "Rozentāla darbi man bijuši pazīstami jau kopš bērnības, un, ļoti iespējams, tajā ir meklējama arī kāda likumsakarība tam, ka esmu kļuvis par mākslinieku. Atceros, ka uz mani neizdzēšamu iespaidu atstāja Rozentāla 1897. gadā tapusī glezna "Nāve", kas uz mākslinieka pārējo darbu fona šķita ļoti īsta un skaudra. Arī es savos darbos aplūkoju tēmas, kas norāda uz dzīves nīcību un uzglūnošo nāves klātbūtni. Saistībā ar ko par Latvijas mākslas kanonu atzītā Jaņa Rozentāla daiļrade manā gadījumā kalpo arī par sava veida iekšēju apliecinājumu manas intereses mākslā un māksliniecisko paņēmienu nozīmīgumam."
Dokumentālā filma "Rozentāls. Septiņi" būs skatāma piektdien, 23. septembrī, plkst. 19:25 kanālā LTV1. Filmas režisore ir Linda Olte, scenārija autors – Arno Jundze.
1