Komentārs
14.11.2016

Septiņas domas par prezidentu Trampu

Komentē
2

Reakcija uz ASV prezidenta vēlēšanu iznākumu ir pārāk emocionāla, un tas traucē saskatīt vairākas iespējamas blaknes notiekošajam.

Ņemot vērā tēmas daudzos aspektus, vienmērīgu tekstu par Trampa uzvaru izveidot būtu grūti, tādēļ tālākais zināmā mērā ir nesaistītas tēzes.

Vidē, kas atbalstīja Klintoni vai vismaz uzskatīja viņu par t.s. mazāko ļaunumu, emocionālā reakcija lielā mērā saistīta ar šāda iznākuma šķietamo negaidītību. No kuras savukārt izriet roku lauzīšana (vai smīkņāšana pretējā nometnē) par it kā neprecīzajām socioloģiskajām aptaujām un ekspertu korpusa kļūdainajām prognozēm. Lietoju "it kā" tādēļ, ka, manuprāt, šī ņemšanās ir nepamatota. Netrūka aptauju, kas liecināja vismaz par ļoti sīvu konkurenci starp abiem kandidātiem, un tā nu ir Klintones nometnes problēma, ka tā redzēja tikai tās aptaujas un tos analītiķu spriedumus, kas atbilda nometnes priekšstatiem par racionalitāti un lietu pareizo kārtību. Līdz ar to ir mazliet savdabīgi runāt par "šoku", ja tā cēlonis ir paša vēlmju domāšana.

Droši vien tieši tādā pašā "informatīvajā burbulī" dzīvoja arī Trampa atbalstītāji, tomēr tas nemaina lietas būtību.

Protams, ja uzvar kaut kas taviem priekšstatiem neatbilstošs, emocionāla reakcija ir saprotama, tomēr tai nevajadzētu traucēt notikušā pārdomāšanai.

Kā piemēru var minēt līdz nelabumam apzelēto tēmu – jaunievēlētā prezidenta priekšstatus par to, kā jāfunkcionē NATO un ASV ārpolitikai. Trampa uzskats, ka Amerikai nav jāuzņemas starptautiskā status quo uzturētāja atbildības nasta, arī mani neiejūsmina, tomēr, ja viņš savus apgalvojumus īstenos praksē, vidējā un ilgākā termiņā saredzu citus riskus ārpus pagaidām iezīmētajiem (piemēram, tas nostiprinātu Krievijas pozīcijas). Ja ASV tiešām kļūs ārpolitiski introvertāka, citas valstis vienkārši izšķirsies par nepieciešamību pašām vairot savu militāro potenciālu. Mēs vairs nedzīvojam laikmetā, kad efektīvas militārās tehnoloģijas spēj izdomāt un ražot faktiski uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas valstis. Vai tas ir labi vai slikti, ir gaumes jautājums. Ja paseko specializētiem ziņu avotiem, redzam, ka militārajā jomā darbs kūsāt kūsā (atvainojos par melnu humoru) Turcijā, Indijā, Japānā, pat iekšpolitisku problēmu nomāktajā Ukrainā. Citiem vārdiem sakot, ASV distancēšanās var nozīmēt ne tikai mums tuvāko tēmu ar nosaukumu "Krievija", bet arī lielāku ieroču žvadzinātāju skaitu pasaulē. Kas galu galā nenāks par labu pašiem amerikāņiem, bet neliekas, ka Trampu tas uztrauc.

Cita tēma, kuras analīzi, manuprāt, saduļķo emocijas, ir daudz piesauktais "anti-establišmenta" vilnis, kuru Tramps esot apseglojis. Kā cilvēks, kurš simpatizē tādiem personāžiem kā Žižeks & Co., es liekuļotu, ja teiktu, ka mani ārkārtīgi satrauc niknums pret elitēm. Savukārt tas, kas satrauc gan, ir šī, ja tā var teikt, pretinieka formulējuma ārkārtīgi izplūdušais raksturs mūsdienās. Man nav skaidrs, ko dažādās protesta grupas saprot ar "establišmentu", kur ir tā robežas? Tas skanēs ciniski, bet, ja runa ir par simbolisko 1% un tā politiskajiem sabiedrotajiem, tā ir viena situācija. Tomēr protesta kustībām ir paradums pretinieka interpretāciju vajadzības gadījumā paplašināt, vienkārši iekļaujot tajā visus, kas protestu neatbalsta. Un tad ir ziepes.

Te gan jāpiezīmē, ka es ļoti skeptiski vērtēju runas par gandrīz vai pilsoņu karu, uz kura robežas stāvot ASV utt. Nevaru iedomāties patiešām nopietnas sadursmes, ja demonstranti tik daudz laika velta sevis un apkārtējā iemūžināšanai viedtālruņos. Tā kaujas neizcīna.

Tomēr jebkurā gadījumā nokļūšana pretinieka neskaidrā formulējuma slazdā neiecietības gaisotni bīstami palielina. Un tas attiecas ne tikai uz ASV.

Skatoties plašākā kontekstā, mani vairāk par Trampa sarunāto uztrauc nosacītās status quo nometnes intelektuālais apjukums un nekonsekvence.

Piemērs. Pamanāma tēma vaimanās ir tā, ka Trampa uzvara būšot slikts piemērs citiem līdzīgiem personāžiem – ka nevajag sevi ierobežot verbālos izvirdumos utt. Labi. Vienlaikus no šīs pašas nometnes mēs dzirdam samiernieciskus šļupstus, ka svarīgākais esot tas, ko viņš darīs, jo, kā smejies, ko tik priekšvēlēšanu kampaņu ietvaros nesarunā. Klau, "vai nu – vai nu". Nevar liet asaras par kampaņas saturu kā bīstamu precedentu un pēc tam nošņaukāties un teikt, ka nu jau viņš runājot jēdzīgāk. Tieši nojausma par to, cik viegli status quo nometne t.s. reālpolitikas vārdā atkāpjas no pašas deklarētā, briedina naidu pret nometni.

Es saprotu, ka viena lieta ir dusmīgi izteikties par kandidātu, pavisam cita – nemainīt nostāju arī pēc kandidāta kļūšanas par prezidentu, turklāt ASV prezidentu, tomēr atkal: tas nemazina problēmu.

Pat sakāvē status quo nometne nespēj tikt vaļā no savas kā ratio nesēja misijas apziņas. Pat tie, kuri netiražē skaidrojumus a la "baltie pusmūža vīrieši" – kā Trampa uzvaras pamats – un vairāk pievēršas jautājumiem, kāpēc pašai Klintonei neizdevās pietiekami mobilizēt Obamu savulaik atbalstījušos, arī tie, kuri dziļdomīgi runā par "masu atgriešanos politikā" un "vēstures beigu" koncepta nepiepildīšanos, pozicionē sevi kā sprieduma izteicējus, kuriem citas grupas ir analīzes "objekti". Tas nav pārmetums. No šīs pozīcijas nespēja "izkāpt" pat Vāclavs Havels esejā "The Power of the Powerless". Tā, iespējams, ir kaut kāda neizbēgamība jebkuras analīzes situācijā. Problēma ir tā: lai cik labi būtu vērtētāja nodomi, tikpat leģitīms ir jautājums – bet kas tev vispār dot tiesības vērtēt? Kādēļ man tavs vērtējums ir jāņem vērā?

Ne tik drūma piezīme – par amerikāņu pasaules uztveres īpatnībām. Kad Eiropā sākās lielās debates par imigrāciju, multikulturālismu utt., ASV nereti tika minēta kā pretstats. Vai nu "imigrantu valsts – ko var gribēt...", vai kā paraugs. Pašapzinīgie, sparīgie amerikāņi versus sanīkušie eiropieši. Vai šis uzskats par atšķirīgumu joprojām ir spēkā? Varbūt Trampa uzvara nav ilustrācija stereotipu (gan labo, gan slikto) aplamībai?

Savukārt mani patiešām apbēdina iespēja, ka Tramps īstenos ekoloģiski vieglprātīgāku politiku. Var būt skeptisks par cilvēka ietekmes proporciju klimata izmaiņās, bet diez vai ir iespējams noliegt ūdens resursu bīstama deficīta problēmu. Vai to, ka mēs vienkārši labi nesaprotam ekoloģiskās kopsakarības garākos laika nogriežņos un tieši tādēļ vajadzētu būt uzmanīgākiem. Prezidentūra sākas un beidzas, bet arī četri (vai astoņi) gadi te var nozīmēt daudz – kaut nokavēta laika ziņā. Ietekme saglabāsies arī tad, kad šodienas politiskās kaislības būs kļuvušas par atmiņām. Te pat nav runa par tāpat diezgan butaforiskās Parīzes vienošanās klimata izmaiņu jautājumos, atvainojos, sačakarēšanu. Ja ASV braši iekārtosies pozīcijā "šodiena svarīgāka par rītdienu", citām valstīm būs lielisks attaisnojums līdzīgam prioritāšu izkārtojumam.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!