Attēlā - festivāla "Sensus" atklāšanas koncerts
 
Festivāli
24.07.2017

"Sensus" debija

Komentē
0

Kad pirms pāris mēnešiem ikdienišķi lasīju kārtējo preses relīzi par jaunā klasiskās mūzikas festivāla "Sensus" pieteikumu Liepājā un Ventspilī, tas, lai arī solīja Eiropas un Latvijas vadošo orķestru mūziķu kopīgu kamermuzicēšanu un apvienošanos zem Karela Marka Šišona diriģenta zižļa, šķietami ne ar ko neizcēlās, jo esam jau pieraduši gan galvaspilsētā, gan reģionālajās koncertzālēs visai regulāri klausīties augstas klases mākslinieku koncertus, kas ne vienmēr kvalitātes un emocionālā baudījuma ziņā atbilst cildinošajam pieteikumam. Protams, būtu nepiedodami sūdzēties par tik plašu un daudzveidīgu piedāvājumu, tomēr tieši tas klausītājus un mūzikas profesionāļus ir savā ziņā izlutinājis un darījis izvēlīgākus. Bet, lai arī "Sensus" sākotnēji šķita tikai kā "viens no daudziem" šīs vasaras notikumiem, festivāla apmeklējums lika to atzīt par mākslinieciski spilgtu, pārdomātu un izglītojošu veikumu, kas pozitīvi izceļas citu vidū.

Festivāla atklāšana 12. jūlija vakarā uz "Lielā dzintara" skatuves pulcēja spožus stīginstrumentālistus – "Berlīnes filharmoniķu" orķestra stīgu kvartetu (Luiss Felipe Koeljo un Marlēne Ito – vijole, Hoakins Rikelme Garsija – alts, Gunārs Upatnieks – kontrabass), vijolnieci Vinetu Sareiku un čellisti Sennu Laini. Apjomīgā koncertprogramma, kur līdzās Volfganga Amadeja Mocarta "Adagio un fūgai" likta Ludviga van Bētovena devītā jeb "Kreicera" sonāte pārlikumā vijolei un stīgu kvintetam, Kārļa Lāča "Valša" pirmatskaņojums un Franča Šūberta kvintets Domažorā, apliecināja jaunā festivāla ieceri pievērsties klasiskiem kamermūzikas opusiem, vienlaikus veltot uzmanību arī latviešu komponistu jaundarbiem. Diemžēl jau koncerta sākums ar Mocarta nopietno, bet lakonisko darbu atklāja Lielās zāles akustisko nepiemērotību šāda sastāva atskaņojumiem, un, ja vien sēdvieta neatradās zāles centrā, ar neizlīdzinātu skanējumu nācās samierināties visu atlikušo vakaru. Izvēlētais repertuārs vai pakāpeniskais pieradums ļāva neuztvert to par milzīgu problēmu turpinājumā, taču komponista polifonie meklējumi pie man līdzās sēdošajiem klausītājiem nonāca vien kā izplūdusi skaņu masa, zaudējot vēlamo skaidrību un reljefu.

Pievēršoties vēl vienam Vīnes klasiķim un programmā iekļaujot Bēthovena "Kreicera" sonātes pārlikumu vijolei un stīgu kvintetam, bija iespēja zināmo mūziku dzirdēt neierastā veidolā un ieklausīties pāris detaļās, kas iepriekš palikušas nepamanītas. Tomēr jāteic, ka atskaņojums iegrima zināmā tembrālā vienveidībā, kas oriģinālversijā (vijole un klavieres) būtiski atšķirīgo instrumentu dēļ nebūtu iespējams. Tas gan nenozīmē, ka interpretācija būtu peļama: ansambļa vienotība nodrošināja stabilu pavadījumu solopartijai, kas, lai arī dažbrīd izgāja ārpus perfektas intonācijas rāmjiem, bija muzikāli noslīpēta atbilstoši laikmeta stilistiskai. Vienmērīgā plūdumā mūzika uzņēma apgriezienus līdz pat finālam, kur Luisa Felipes Koeljo spēli apstādināja plīsusi stīga, un dīvainā kārtā tieši šis neparedzētais atgadījums priekšnesumu padarīja daudz vitālāku – mūziķiem atkārtojot sonātes trešo daļu, tā bija manāmi raitākā tempā, ar daudz spraigāku emocionālo piepildījumu un saspēles dinamiku. Tomēr tikai koncerta noslēgumā dzirdētais Šūberta kvinteta atskaņojums pēcāk ļāva noprast iemeslus, kāpēc "Kreicera" sonāte nekļuva par atmiņā paliekošu iespaidu.

Pirms Šūberta gan neliela uzmanība jāvelta Kārļa Lāča jaundarbam – "Valsim" stīgu kvintetam, ko mūziķi, īpaši mūsu Vineta Sareika un Gunārs Upatnieks, centās iznest, kā vien spēdami. Uzskatu, ka Lāča veikums populārajā un teātra mūzikā ir pat ļoti baudāms, un, ja komponists būtu pieturējies pie sava rokraksta un ierastajiem melodiskā tematisma radīšanas un eksponēšanas principiem, rezultāts, domājams, būtu daudz veiksmīgāks. Pirmatskaņojuma veidolā "Valsis" šķita nevajadzīgi stiepts un bez kādas oriģinālas muzikālas dzirksts, kā vienīgo tā uzteicamo kvalitāti atzīstot solo uzticēšanu kontrabasam, ko negadās dzirdēt bieži. Savukārt Šūberta kvintets neapšaubāmi kļuva par vakara kulmināciju, un, atšķirībā no visa iepriekš dzirdētā, atstāja līdz detaļām noslīpētas interpretācijas pēcgaršu. Izvērstais opuss saistīja no pirmās līdz pēdējai skaņai, un lielākais nopelns tajā tieši Vinetai Sareikai, kura vadošo pirmās vijoles partiju iedzīvināja ar pilnu atdevi, raidot impulsus arī pārējiem ansambļa biedriem. Viņas vadībā mūziķi spēja vienoties gan maigā un dziļi izjustā, gan temperamentīgā spēlē, atklājot Šūberta pēdējos dzīves mēnešos tapušās mūzikas nebeidzamās enerģijas un apgarotā miera kontrastus.

Lai arī ne pilnībā ar sajūsmu vērtējams, "Sensus" pirmais koncerts atklāja organizatoru un mūziķu rūpību programmas izvēlē un centienus publikai piedāvāt kaut ko vairāk par populāru komponistu bieži dzirdētiem skaņdarbiem. Šis pats princips atklājās arī festivāla noslēguma koncertā "Rožu kavalieris" 15. jūlija vakarā, tomēr tajā veiksmes un izdošanās bija krietni vairāk. Karela Marka Šišona vadītais Latvijas Festivāla orķestris, kurā kopīgā muzicēšanā nodevās mūsu valsts labākie orķestranti un visi festivāla viesi, piedāvāja patiesi augstākās kvalitātes koncertu, pēc kura skatītāju ovācijas nerimās, līdz pēdējais mūziķis nebija pametis skatuvi.

Krievu klasiskās mūzikas pamatlicēja Mihaila Gļinkas uvertīra operai "Ruslans un Ludmila" jau koncerta ievadā "uzspridzināja" koncertzāli, radot asociāciju, it kā mūziķi ilgu laiku būtu turēti kādā slēgtā telpā un nevarētu sagaidīt, kad atkal būs ļauts spēlēt: tik enerģisks, lidojošs, dinamisks un spraigs bija uvertīras atskaņojums. Dažbrīd pietuvojoties bīstami tuvu tehniskās virtuozitātes robežai, tā, par laimi, tomēr palika nesasniegta, atstājot klausītājus apbrīnā par ikkatra individuālo un orķestra kopējo profesionalitātes latiņu un spēles saliedētību. Līdzīgi patīkamus brīžus raisīja arī Pētera Čaikovska Vijoļkoncerts ar solistu Sergeju Krilovu, kurš Latvijā ar Karelu Marku Šišonu uzstājies jau laikā, kad diriģents vadīja mūsu Nacionālo simfonisko orķestri. Interpretējot tik zināmu darbu, bieži vien mūziķi ieslīgst klišeju atspēlēšanā, nespējot noturēt klausītāja uzmanību, taču tas noteikti nav attiecināms uz Krilova spēli, kas bija eleganti smalka, vitāla, emocionāli nepastarpināta un individuāla. Viņš, kurš atskaņojis Vijoļkoncertu ar dažādiem orķestriem un diriģentiem ne vienu gadu vien, radīja iespaidu, ka atskaņo to ar pirmreizīguma vēlmi un prieku. Daudzveidīgā skaņveide no liegi trauslas līdz temperamentīgi asai atklājās arī Nikolo Paganīni 24. kaprīzē, ar ko solists apbalvoja publiku par viņam dāvāto ovāciju vētru.

Koncerta otrā daļa ar Igora Stravinska svītu "Ugunsputns" un Riharda Štrausa valšu svītu no operas "Rožu kavalieris" pierādīja gan daudznacionālā orķestra saliedēto un profesionālo spēli, gan aizvien nepieciešamo publikas audzināšanu. Ja fakts, ka festivāla vadītāja Inta Dāldera lūgums savu sajūsmu aplausu veidā izpaust tikai pēc visa Čaikovska cikla noklausīšanās, palika nesadzirdēts, vairs nav nekāds pārsteigums (arī atklāšanas koncertā klausītāji pēc katras cikliskas formas darba daļas konsekventi iespraucās ar aplausiem), tad "Ugunsputnā", kādā pavisam klusinātā posmā, publikā atskanēja arī telefona zvans, kam sekoja manā redzeslokā sēdošās kundzes aptuveni pusminūti ilga skaidrošana zvanītājam, kur viņa atrodas un kādēļ nevar runāt. Tas, protams, neizjauca Stravinska kontrastiem pilnās svītas atskaņojumu (bet noteikti to arī neuzlaboja), ļaujot koncertam turpināt savu uzvarošo kāpumu un vainagoties ar galantās Vīnes dejiskajiem "Rožu kavaliera" valšiem, kas, pateicoties noslīpētajām detaļām un mūzikas pacilātajam stāvoklim, gluži vai spīdēja un laistījās. Tie, kas dzirdējuši Karelu Marku Šišonu, nojauš, ka koncerta izskaņā viņš kā ķirsītim uz kāda konditorijas meistardarba ļāva gozēties arī Emīla Dārziņa "Melanholiskajam valsim", tā noslēdzot festivālu "Sensus".

Apdomājot divus Liepājā pavadītos vakarus un zinot, ka festivāls piedāvāja arī pūšaminstrumentu kamermūzikas koncertu, pasākumu bērniem un meistarklases jauniešiem, "Sensus", manuprāt, ir viens no vērtīgākajiem šīs vasaras ieguvumiem vairāku apsvērumu dēļ. Pirmkārt, festivāla komanda – koncertaģentūra "Laba mūzika" un Gunārs Upatnieks – atveduši uz Latviju nevis mūziķus tikai ar skaļiem vārdiem, bet gan individuāli atlasītus, personīgi zināmus māksliniekus, no kuriem, šķiet, neviens nav uzaicināts nejauši. Līdzīgas domas rodas arī par programmas izvēli, jo īpaši simfoniskās mūzikas koncertā, kur skaņdarbi savā starpā neapstrīdami bija saderīgi un loģiski izkārtoti. Otrkārt, liels ieguvums no viesmākslinieku klātbūtnes bija ne tikai klausītājiem un jaunajiem talantiem, kam palaimējās piedalīties meistarklasēs, bet, domājams, arī mūsu pašu mūziķiem, kam tika dota iespēja plecu pie pleca muzicēt ar "Berlīnes filharmoniķu", Amsterdamas "Concertgebouw" un citu atzītu kolektīvu dalībniekiem. Savstarpējā domu un muzikālo sarunu apmaiņa ienes jaunas vēsmas un impulsus, pilnveido esošo, dažbrīd inerto mūziķu vidi, un tas arī bija dzirdams festivāla noslēgumā. Protams, festivālam, kurš noris pirmo gadu, vēl ir kur augt un attīstīties, bet, ja salīdzina ar otru jaunpienācēju, "Baltijas muzikālajām sezonām", nākamās vasaras koncertafišās ar cerīgu skatu gaidīšu tieši "Sensus" vārdu.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0