Blogs
28.08.2017

Selfijs zārkā

Komentē
0

"Vai jūs jau nofotografējāt selfijus pie Germana Ermiča darba?" dzirdēju kuratoru un mākslas teorētiķi Kasparu Vanagu kādam vaicājot laikmetīgās mākslas centrā "kim?" skatāmās izstādes "Retina" atklāšanas vakarā pagājušajā piektdienā, 25. augustā. Ar Vanaga piezīmēm no izstādes tapšanas laika pirms dažām dienām varēja iepazīties tepat "Satori": "Pēc pāris dienām Valsts kultūrkapitāla fondā ir pieteikumu iesniegšanas termiņš. Norunāt tikšanos dziļākai sarunai nav bijis prātīgi. Vairākiem viss deg.

Kurā programmā iesniegsi?

Vizuālajā mākslā.

Tev taču nulle tur no vizuālā. Bet par "kim?" izstādēm jau arī bieži mēdz sacīt, ka tur nav ko daudz redzēt.

Domā, labāk starpnozarēs?

Nezinu. A Germanam dot uz dizainu vai vizuālo mākslu?

Kas viņam būs?

Fifīgā autortehnikā kolorēti spoguļi.

Tas forši. Laikmetīgās mākslas izstādēm labi jāizskatās instagramā." Bez Ermiča un Vanaga redzēšanai, redzei, skatīšanai un arī neredzamajam jeb apslēptajam veltīto "Retinu", cits ar citu sarunādamies, veidojuši Andrejs Strokins un Vents Vīnbergs. "Retina" (tāpat arī Rīgā dzimušā un Berlīnē dzīvojošā Iļjas Lipkina fotorāfiju ekspozīcija un igauņu mākslinieka Marko Mētamma izstāde "Es tikai straumēju") būs skatāma līdz 8. oktobrim.

Ironija Vanaga uzdotajā jautājumā bija tikai daļēji ironiska, vai, gluži pretēji, iespējams, tā bija pat ironija par ironiju un tātad kā tāds dubultais noliegums atcēla pati sevi. Selfiju jeb pašiņu fotografēšana un instagramēšana nu jau kļuvusi par tikpat neatņemamu mākslas darba baudīšanas jeb patērēšanas soli kā skatīšanās, līdzpārdzīvojuma meklēšana, kaut kā jušana vai vērtēšana. Lūk, piemēram, Agnese Kleina sociālajos tīklos publicē savu pašportretu no Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā skatāmās Zuzānu kolekcijas izstādes "TOP no top" ar ekspozīcijā izlikto pašu lielāko gleznu fonā un uzskata par nepieciešamu norādīt, ka darbs ievērojams ne vien ar savu izmēru, bet arī ar to, ka tā ir instagramētākā kolekcijas vienība visā izstādē.

Sagadīšanās pēc selfiju sabiedrībā, ja tā var sacīt, aizritēja visa pagājušā piektdiena, jo jau rīta agrumā izlasīju Karolīnas Stjuartes eseju "Māksla un pats jeb Kā pašiņu uzņemšana maina mūsu attiecības ar mākslu". Apcerējumā viņa piemin nesenu anekdotisku piedzīvojumu Vašingtonas Hiršhorna galerijā, kur bijusi skatāma japāņu mākslinieces Jajoi Kusamas retrospektīva darbu izstāde. Viens no mākslinieces darbības virzieniem jau kopš 20. gadsimta 60. gadiem ir bezgalības jeb spoguļtelpu radīšana – tās ir nelielas istabas, kuru sienas, griestus un grīdu klāj spoguļi, radot bezgalības ilūziju. Tā kā telpas parasti ir visai šauras, uz noteiktu laiku tajās mēdz ielaist tikai dažus apmeklētājus. Arī šajā izstādē pie spoguļtelpas jau bijusi izveidojusies rinda, un, kad pienākusi esejas autores kārta, viņa pie "Dvēselēm no miljona gaismas gadu attāluma" uz 30 sekundēm tika ielaista kopā ar divām nepazīstamām meitenēm. Lieki laiku netērējot, abas meitenes ķērušās pie pašiņu fotografēšanas, taču Stjuartei mākslas darba baudīšanas vietā nācies sevi nodarbināt ar gandrīz neiespējamiem centieniem spoguļtelpā atrast kādu vietu, no kuras viņa pati vai viņas atspulgs neiekļūtu meiteņu uzņemtajos attēlos, jo bijis skaidrs, ka viņa tajos būtu lieka. "Lai gan izstādē biju gaidījusi pamatīgu apmeklētāju pieplūdumu, es nebiju gaidījusi lielus noteiktas apņemšanas pārņemtus pūļus," viņa rakstīja. "Šo meiteņu apņemšanās ierasties un nofotografēt pašiņus bija tikpat mērķtiecīga kā došanās uz lielveikalu pēc pudeles piena." Vidēji muzeja apmeklētājs katra eksponāta priekšā mēdzot uzkavēties kādas septiņas sekundes, un, tā kā šo sekunžu ir tik maz, no svara ir katra visniecīgākā mirkļa izlietojums, rakstīja Stjuarte.

Nedaudz vēlāk pamanīju iepriekšējās dienas ziņu par to, ka Lielbritānijā kādā klosterī "muzeja apmeklētāji sabojājuši 800 gadu vecu smilšakmens šķirstu, jo iecēluši tajā savu bērnu, lai nofotografētu". Tehniski to gan nevar uzskatīt par pašiņu, jo bērns nebija fotografējis sevi pats, taču domāju, ka šo nelielo neatbilstību pilnībā atsver pati par sevi tik brīnišķīgā ideja miesīgo bērnu nofotografēt klostera pagrabos uzietā daudzus gadsimtus senā zārkā – atrašanas brīdī 1921. gadā tajā esot bijis saglabājies arī tā "iemītnieka", vistacamāk, kāda mūka skelets. Vizmas Belševicas stāsts un pēc tā veidotā Vijas Bokalovas-Ramānes 1979. gada spēlfilma "Tās dullās Paulīnes dēļ" nu jau jāuztver par gandrīz vai pravietisku brīdinājumu. Kā bija norādīts ziņā, šis ir tikai viens no daudziem (pats jaunākais) fotografētāju izraisītais incidents muzejos un izstāžu zālēs. Viena no šādām nelaimēm šā gada februārī bija piemeklējusi arī jau pieminēto japāņu mākslinieces izstādi Vašingtonā – kāds apmeklētājs, cenšoties uzņemt pēc iespējas tīkamāku selfiju, bija sasitis vienu no kādā spoguļistabā izvietotajiem mirdzošiem stikla ķirbjiem, un ekspozīciju uz trim dienām bija nācies slēgt.

Pašiņu zižļus vēzējoši un trauslus eksponātus apdraudoši apmeklētāji jau ir kļuvuši par muzejnieku biediem daudzās pasaules malās, un netrūkst tādu muzeju, kuros bez visiem jau ierastajiem un senajiem drošības vai pieklājīgas uzvešanās noteikumiem ir ieviests arī aizliegums izmantot šos civilizācijas sasniegumus.

Gan Stjurte, gan vairāki citi autori, kas pievērsušies pašiņu kāres un mākslas attiecībām, rakstījuši, ka viens no galvenajiem šādas gandrīz vai visaptverošas muzeju un izstāžu zāļu apmeklētāju uzvedības izmaiņas iemesliem varētu būt tehnoloģiju un pašiņu attēlu žanra dāvātā tūlītējā pārliecība, ka tu vairs neesi vienkārši pasīva skatītāja, vērotāja vai apmeklētāja, bet gan izstādītā mākslas darba vai 800 gadu veca smilšakmens artefakta daļa. Citiem vārdiem sakot, tava atrašanās šeit un tagad ar savā priekšā pastieptu puļķī iestiprinātu mobilo tālruni ir tieši tikpat lielas ievērības cienīga kā reiz zārkā uzieti mūka kauli, desmitus tūkstošus dolārus vērts japāņu mākslinieces mūža darbs vai noslēpumainā ceļā iegūts vilinoši patinēts spogulis. Šī pārliecība, protams, ir tāda pati gaismas radīta ilūzija kā attēls spogulī, jo, būsim godīgi, iedoma, ka man, tev un ikvienam būtu jāatrodas pie muzeja sienas piekārtā audeklā, zem vitrīnas stikla vai mākslas instalācijas centrā, ir gaužām ģeķīga.

Kaut ko līdzīgu – gan vēl tajos senajos laikos pirms pašiņu un pašiņu zižļu parādīšanās – Umberto Eko bija samanījis ļaužu aizrautībā ar bibliotēkās pieejamajām kopējamajām mašīnām: Lai gan fotokopēšana ir ārkārtīgi noderīgs rīks, bieži vien tā pārvēršas par intelektuālu alibi: proti, iznākot no bibliotēkas ar kopiju kaudzi, cilvēks var būt pārliecināts, ka parastos apstāklļos to visu nekad neizlasīs [..], taču tajā pašā laikā viņam būs sajūta, ka viņš šīs grāmatas ir pieveicis." (No Umberto Eko priekššvārda grāmatai: Candida Höfer, Umberto Eco. "Libraries". Schirmer/Mosel, 2014).

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0