Proza
17.06.2016

Sebastjēna Erāra flīģelis

Komentē
0

Sviedri līst aumaļām, Resnais uzguļas perforatora rokturim ar visu svaru, tomēr nolādētais betons nepadodas. Vajadzētu pabļaut, lai kāds novāc tos idiotiskos prožierus, gaisma spiež acīs un padara viņu vēl nervozāku. Kaut kur trīs stāvus zemāk pagalmā galvu atgāzis stāv labklājības ministrs Švakuckis un kaut ko tur kliedz, až brilles aizsvīdušas (nu labi, to Resnais nevar saskatīt, bet šitādā karstumā un tik trakā situācijā gan jau ka ir), bet tieši blakus nekustīgā kūkumā izliekusies Lisija mugura, viena roka sašķiebta uz sāniem un galva un plecs neredzami plok zem milzīgas finiera kastes.

Pastāv risks – ja perforēšana noies greizi, konteiners var uzgāzties Lisijam vēl vairāk virsū, un tad jau nu tiešām būs kirdyk, kā Lisijs pats teica attiecībā uz mušu slaktēšanu ar saritinātu avīzi.

– Ko mēs varēsim teikt, izvadot nelaiķi? Viņam patika mušas sist. Mušai kirdyk! – Lisijs sauca katru reizi, kad ar knipi notrauca nost no papīra melnu, sašķiestu ķermenīti.

Bļin, es domāju par viņu tā, it kā viņš jau būtu apglabāts, Resnais ar šausmām piefiksē un uz brīdi apstājas, lai noslaucītu sviedrus.

– Nez, cik tā kaste sver? – viņš neatskatīdamies izmet pār plecu.

Tepat blakus stāv labklājības ministra namu pārvaldnieks Jurčiks ar saujā sažņaugtu pavadzīmi.

– Te rakstīts sešsimt trīspadsmit kilogrami, – viņš saka aizžņaugtā balsī.

Resnajam aiz muguras no zīda tapetēm uz sienām, no hromētajiem logu rokturiem un pat no plēvēm piesegtā tepiķa kliedz bagātība, tikai par to visu nav laika domāt. Priekšā guļ zem sešsimt kilogramus smagas kastes iespiests čoms, bet aiz viņa trīs stāvu kritums uz leju un portatīvu prožektoru izgaismota nakts. Sajūtas nereālas, gaiss tik biezs, ka varētu cirvi pakārt.

– Kedas gaisā, – kāds drūmi nosaka. Varbūt Garais. – Šitāda haltūra man vēl nekad mūžā nav bijusi.

Atskan ass pīkstiens, kas ieduras Resnā apziņā kā šašliku iesms. Nervi! Nekas tāds jau tas nebija, vienkārši kādam pienāca īsziņa.

Resnais novaikstās. Haltūra tiešām tāda, kā nemūžam neiedomāsies.

Vobščim sākās ar to, ka tanī pašā pēcpusdienā Resnajam zvana labs paziņa labklājības ministra Švakucka namu pārvaldnieks Jurčiks un saka – čau, Jāni, vai tavi veči gadījumā nebūtu pieejami šovakar?

Šovakar?

Šovakar! Variants tāds, ka vajag iztaisīt ministra mājai sienā caurumu un tanī pašā vakarā aizmūrēt ciet, turklāt tā, lai viss izskatītos pa smuko, it kā nekas nav darīts. Jau bija sarunāts ar firmu "Zolitūdes celtnis", tikai burtiski pēdējā mirklī viss nojuka. Tā ka ministrs panikā un jāglābj, ko var, jo caurumu obligāti vajag šovakar.

Un cik tad lielu?

Nu kā, tik lielu, lai var dabūt iekšā klavieres. Lielo flīģeli finiera iepakojumā.

Opā! Un cik liels tad būs tāds flīģelis?

Kopā ar iesaiņojumu apmēram metrs deviņdesmit reiz trīs metri, augstumā kādi divi.

Oho, tas jau sanāk tāpat kā vecais golfiņš.

Nu gandrīz. Tikai golfiņš ir varbūt metru garāks un meibī pustonnu smagāks. Bet citādi doma pareiza. Nu tad kā būs, vai varam sarunāt? Galvenais ir operativitāte.

Celtnieks jau ir kā kurmītis – var rakt, bet var arī nerakt. Viss atkarīgs no naudām.

Divsimt eiro katram, ja izgāzīsiet sienu un pēc tam smuki aiztaisīsiet ciet. Saproti, tā ir pārsteiguma dāvana Švakucka sievai Ditai dzimšanas dienā. Starp mums runājot, viņiem pēdējā laikā neiet diez ko labi un Švakuckis izlēmis spert romantisku soli laulības glābšanai, kamēr sieva aizbraukusi uz laukiem pie mātes. Visi materiāli uz vietas, un pats flīģelis šobrīd vēl ir ceļā kaut kur pie Lietuvas robežas, tā ka jums kā reiz sanāk laiks ierasties un ķerties pie sienas demolēšanas.

Resnais to visu var daudzmaz stādīties priekšā – gan māju, gan sievu, gan ministru. Švakucka kundze ir gadus divdesmit piecus jaunāka par pašu ministru, runā, ka viņi iepazinušies pēc tam, kad žurnāls "Klubs" nodrukājis viņas pirmo fotosesiju. Švakuckis viņu noprecēja, un vairāk nekas publicēts nav bijis.

Kas attiecas uz māju, tad oriģinālā tai bijuši divi stāvi, vēlāk bēniņi izbūvēti par hasleru, tas ir, pleiboju, nē, kā to sauc… penthausu, vot. Durvis un gaiteņi visā mājā tiešām pašauri priekš flīģeļa bīdīšanas. Lielu daļu sienu Resnais pats savām rokām kopā stutējis un ar rīģipsi apšuvis, kad vēl pašam savas brigādes nebija un viņš strādāja firmā "Zolitūdes celtnis". Tāpēc arī Jurčiks viņam zvana, ka Resnais to namu pārzina. Normāls korišs, pieskata visus Švakucka īpašumus, tai skaitā arī ministra personīgo rezidenci biezo rajonā Blatezerā.

Traki ir, kad tāda steiga, Resnais murmina, brigādei jau ir viens objekts, rītā darba diena…

Говно вопрос [1], Jurčiks paziņo, es visu saprotu. Trīs soķi uz degunu par neērtībām.

Nu ja tā, tad veči būs uz vietas, cik vien ātri iespējams. Vēl tikai pa ceļam štrumi jāsavāc no objekta.

Līkop, tas otrs bļauj telefonā, super, brauciet tik šurp – ceļamkrāns arī tikko reku iebrauca pagalmā, tā ka viss notiek!

Ceļamkrāns?

Nuja, tā siena trešajā stāvā, vai tad es neteicu?

***

Sākās jau diezgan normāli.

Busiņš jāatstāj uz ielas, jo pagalmā jau iebraukts dzeltenmelns "Tanado" ceļamkrāns, bet tam apkārt portatīvie prožieri, kas izgaismo sastatnes mājas priekšā visu trīs stāvu augstumā. Noskaņa – kā Holivudas studijā. Jurčiks večus uzreiz uzved augšā. Telpa pa visu stāvu, sarkanas zīda tapetes, milzu lustra, gleznas kā muzejā, bet vienā stūrī marmora bāba ar krūzi rokā, no kuras klusi čurkstina ūdens iekšā baseiniņā. Bābai blakus valrieksta galdiņš ar sakrautām grāmatām un ābolīša kompi.

– Buržuji, – Garais sakondensē redzēto.

Telpas vidū stāv tāds briļļains čuvaks [2] uz gadiem trīsdesmit pieciem, sasmaržojies un uzvalkā, uz rokas zelta pulkstenis.

– Labvakar, labvakar, cik labi, ka jūs esat ar mieru izpalīdzēt, – šis krata visiem rokas, un Lisijam atkrīt žoklis, jo pirms tam viņš cilvēku ar tauriņšlipsi ap kaklu ir redzējis tikai pa televizoru. –Mani sauc Orests Vaļva, es esmu Švakucku ģimenes mākslinieciskais konsultants. Vai varu kungiem piedāvāt vīnu?

Piedāvāt jau var, tikai kurš tādu žļuru dzers? Resnais tā vietā pasūta visiem kafiju. Nakts darbam piemēroti.

– Es, ziniet, esmu tā nedaudz satraucies, – skandina konsultants. – Tik unikāls instruments! Sebastjēna Erāra [3] taisīts lielais flīģelis, Latvijā un varbūt pat visā Austrumeiropā tāda nevienam nav. Pēc leģendas uz tā pats Klods Debisī ir spēlējis Šopēna prelūdijas.

– Kas ir prelūdija? – klusi prasa Lisijs.

– Priekšspēle, – paskaidro Bārda, kā jau intelektuālākais kadrs brigādē.

– Izbesī priekšspēlējas ar Žopēnu? Kā tas ir domāts? – Lisijs neliekas mierā, un, kā jau parasti tādos gadījumos, nevar saprast, vai viņš ņirgājas vai ir vienkārši stulbs. Vaļva tikai sakārto brilles un turpina:

– Flīģelis būs pārsteiguma dāvana Švakucka kundzei dzimšanas dienā, jo kundze brīvajā laikā spēlē klavieres un arī glezno. Tie pie sienām ir viņas darbi. Visa šī telpa ir viņas radošā darbnīca, tā sakot, tāpēc arī ir nolemts likt flīģeli tieši šeit, nevis pirmajā stāvā, kur to būtu vieglāk ienest iekšā. Atvainojiet, man pienāca īsziņa.

Mākslas konsultants paiet maliņā un ar mīļu smaidu uz lūpām sāk kaut ko drukāt telefonā, turklāt, viņam rakstot, telefons nopīkst vēlreiz, tātad pienākusi vēl viena.

Tikmēr Resnais ķeras pie lietas un nozīmē visus pārējos nosegt grīdas un sienas ar plēvēm, bet pats uzsāk pētīt sienu pagalma pusē, kur aiz loga prožektoru gaismā rēgojas "Tanado" bulta. Jurčiks jau ir sagādājis vagonku, rīģipsi, smiltis, cementu un gāzbetona blokus. Tapetes esot veseli divi ruļļi, līmes arī pietiek.

Būtībā jau darbs nebūtu grūts – izņemam logu un pademolējam sienu vienā pusē, tas ir vienkārši, jo pirmie divi stāvi celti padomju laikā no betona paneļiem, bet penthausa sienas uzmočītas tiem pa virsu no gāzbetona blokiem, ko sedz vagonka no ārpuses, rīģipsis no iekšpuses. Ar perforatoru gāzbetons viegli izdauzāms. Princips skaidrs – ar krānu uzcels konteineru uz sastatņu kantes, tālāk apmetīs štropes un vilks iekšā pa caurumu.

Garais ar Lisiju tiek aizsūtīti ārā uz sastatnēm noņemt vagonku, tikmēr Resnais kopā ar Bārdu ķeras pie loga izcelšanas. Lamas un steni, bet uz priekšu iet.

Ierodas arī pats ministrs Švakuckis – sirms onkulis, saģērbts universālveikala "Stockmann" vasaras kolekcijā, un, celtniekus nepasveicinājis, pārmij dažus vārdus ar mākslas konsultantu.

– Es tā uztraucos par instrumenta stāvokli, – aizgrābti saka Orests Vaļva, – no Francijas tik tāls ceļš!

– Galvenais, lai Ditai patīk, – saka Švakuckis. – Ziniet, no manas puses tas kā tāds pēdējais izmisuma žests. Ja Erāra flīģelis nespēs viņu noskaņot man par labu, tad es vairs nezinu, ko darīt.

Strādājot ar muguru pret klientu, celtniekam bieži sanāk negribot noklausīties visādas inčīgas lietas. It sevišķi, ja klients celtnieku principiāli ignorē.

***

Laiks paiet demolēšanā, logs iznāk laukā ar neskartām rūtīm, kas priecē. Vagonka gan vietām saplēsta, bet tas nekas – Jurčiks sagādājis jaunu materiālu. Resnais nezaudē laiku un nozīmē Garo ar Lisiju kalt nost sienu. Kā jau penthausā, logs diezgan liels, sākas kādu sprīdi no grīdas līmeņa, un tiek izlemts to tā arī atstāt – sprīdim gan jau ka pārcels pāri. 

Tiklīdz caurums pabeigts, tā arī flīģelis jau klāt, pa tiešo ar fūri no Francijas. Kamēr konsultants ar ministru pa leju krāmējas un paraksta papīrus, veči uztaisa fikso pīppauzi uz sastatnēm.

– Tas pāvs gan man krīt uz nerviem ar tām savām Stradivāri klavierēm, – Lisijs saka par konsultantu un izzvejo pēdējo marļiku no pakas.

– Stradivāri klavieres netaisīja, – pamācoši bilst Bārda.

Tomēr arī Lisijs nav galīgi neinteliģents un šo to par Stradivāri zina gan.

– Kā jums liekas, šito ministru var uzskatīt par īstu pacanu [4]? – viņš prasa, uzšķildams liesmu un piepīpēdams.

Resnais ar roku novelk sev apkārt – sak, skatieties! – un izteiksmīgi novaikstās.

– Skaidra lieta. No kurienes tad tas viss? Par ministra aldziņu, vai?

– Nu tad var droši teikt, ka Švakuckim kā īstam pacanam Stradivāri ne tikai bungas, bet vēl klavieres uztaisījis, – Lisijs smīnot izsecina, un arī Bārda piekrītoši iezviedzas.

Tikmēr lejā no fūres izripina pie padona ar ritentiņiem pieštropētu finiera kasti, kurā atrodas Stradivāri – atvainojiet – Erāra flīģelis.

– Ko jūs, celt drīkst tikai kastē! – naksnīgajā gaisā izskan aizvainots konsultanta izsauciens.

Veči pīpē un noskatās, kā ministrs skraida konteineram apkārt, maisīdamies pa kājām ceļamkrāna operatoram, un rausta štropes, vai savilktas pietiekami stingri. Konsultants Orests Vaļva arī kādu brīdi dara to pašu, tad pazūd, bet, kad veči viņu ierauga no jauna, viņš jau ir atpakaļ istabā.

– Atbildīgs brīdis, – Orests satraukti saka celtniekiem. – Turēsim īkšķus, lai viss noiet labi!

– Atbildīgos brīžos labāk turēties pie atbildīgākiem orgāniem, – Lisijs paspīd ar savu kārtējo asprātību un vienīgais iesmejas.

– Caurums pietiekami liels? – norūpējies vaicā Jurčiks.

– Sanāca tieši tādos izmēros, kā tu teici, – Resnais paspēj iespraukties, pirms Lisijs jau atkal paspējis izcelties.

Ārā cilvēku saucieni un motoru rūkšana, tanadas bulta aiz izņemtā loga sāk kustēties. Viegli un eleganti ceļamkrāns paceļ iepakoto flīģeli gaisā un sāk to tuvināt sastatnēm.

Garais ar Bārdu ārā, Lisijs ar Resno no iekšpuses. Kaste smuki nolaižas uz dēļiem, sastatnes nodreb, taču viss kārtībā.

– Grūdiet! – Resnais uzsauc uz sastatnēm stāvošajiem.

– Velciet! – bļauj pretī Garais ar Bārdu. Kaste lēnām un nenovēršami spiežas iekšā pa caurumu, viens no ritentiņiem aizķeras aiz trubas gala, taču Garais to pasper ar kāju, un viss ir kārtībā.

– Dita tā priecāsies, – Resnajam aiz muguras vāvuļo konsultants Orests Vaļva, – viņa taču ir Debisī fane!

Par laimi, Lisijs ir pārāk aizņemts, lai komentētu, jo viena kļūmīte tomēr gadās – iespraukusies iekšā kādu metru, kaste iestrēgst. Iespējams, ka štropes ir resnākas, nekā bija domāts, vai arī kaste sašķiebusies slīpi un ieķīlējusies.

Lisijs nolamājas un metas palīgā ar lauzni, lai paspiestu no sāniem, taču Orests Vaļva viņu sagrābj aiz piedurknes ar šausmu bļāvienu.

– Ko jūs, tas taču ir Erārs! Astoņpadsmitais gadsimts! Katrs puteklītis uz šī flīģeļa stīgām ir Debisī klātbūtnes apgarots!! Lūdzu piesardzīgi!

Kas apgarots, a kas vienkārši ķerts. Lisijs nometas uz visām četrām un pabāž galvu zem kastes, varbūt izdosies paspiest no apakšas. Tiešām, izskatās, ka konteiners uzsēdies uz tās sprīdi augstās betona apmalītes, kas šinī pusē iet gar sienu visā garumā.

Tiklīdz viņš ar galvu palīdis apakšā, tā flīģeļa kaste negaidīti nokrakšķ, Resnais paspēj tikai brīdinoši iebļauties, un visa labā puse noslīd uz leju par kādiem pāris sprīžiem – ceļamkrāna operators, nevienam neprasot, palaidis ķēdi vaļīgāk, lai večiem būtu vieglāk vilkt.

Lisijs palicis zem kastes – finiera mala iespiedusies mugurā – un nekustas.

– Jāni?! – Resnais nobāl.

– Kas ir? – no otras puses, prožieru izgaismotas, virs kastes parādās Garā un Bārdas galvas.

– Domkratu!!! – Resnais bļauj no visa spēka. – Un pasaki tam krāna āzim, lai neuzdrošinās neko kustināt!

– Tūlīt aizskriešu uz busu pakaļ, – Bārda uzliek uz kastes abas rokas un palecas, lai uzliktu virsū arī celi un pārrāptos pāri. – A ko tu pats nevari? Jūs ar Liso tak esat tuvāk.

Kamēr Resnais cenšas satraukumā kaut kā noformulēt sakāmo, uz mākslas konsultanta Oresta Vaļvas telefonu pienāk kārtējā īsziņa, ar savu pīkstienu sakāpinot jau tā nervozo atmosfēru.

***

Kad domkrats beidzot ir vietā, izrādās, ka ar vienu nepietiek, jo, tiklīdz kastes stūri paspiež uz augšu, tā ieķīlējas otrā pusē. Raustīšana ar celtni arī nav ieteicama – flīģelis kustoties var sašķiebties, kas var beigties ar vēl lielāku nelaimi. Turklāt kaste krakšķ tik izteiksmīgi, ka Resnajam bail, ka tā vienkārši izjuks virs Lisija ķermeņa. It kā jau varētu ielauzt kastes finieri, taču ķīlējas tieši apakšējā daļa, kur biezais padons. Bez tam Vaļva arī ir ar visām četrām pretī: es jūs ļoti lūdzu, atcerieties par flīģeli, tas taču Erārs, astoņpadsmitais gadsimts. Debisī pieskāriens, hujo majo.

Kamēr Garais ar Bārdu kliedz no sastatnēm, lai kāds uznes augšā vēl vienu domkratu, Resnais izlemj rīkoties operatīvi un nodauzīt ar perforatoru betona apmalīti labajā pusē – cerībā, ka tas atbrīvos vietu un ar diviem domkratiem viņiem izdosies iztaisnot un pacelt kasti tik augstu, lai izvilktu Lisiju laukā.

Nav ļaunuma bez labuma. Nebūtu tās apmales, Lisijam galva būtu sašķaidīta pavisam, kā muša zem sarullētas avīzes.

Strādājot ar perfi, vismaz ir tāda sajūta, ka tu kaut ko dari lietas labā. Resnais sakož zobus, ar skatienu sekodams betona drumslām, kas straumītē birst uz zemes. Sviedri kož acīs un kutina muguru zem krekla.

Beidzot arī otrs domkrats klāt, to atnesis pats mājas saimnieks. Kopā ar pamatīgu "Fiskar" cirvi – ja nu noder.

– Kādas šausmas, – mākslas konsultants izvelk no kabatas mobilo un atsāk drukāt SMS, – bail pat iedomāties, kādi te var būt bojājumi.

Švakuckis piekrītoši māj, bažīgi vērodams notiekošo.

Izskatās, ka Resnā darbs ar perforatoru bijis tā vērts – pastutēts uz dēļu galiem, lai būtu augstāk, otrs domkrats iztaisno sašķiebto konteineru, un to izdodas pacelt pietiekami augstu.

Zem kastes noskan garš, čīkstošs vaids, Lisijam smagi ievelkot elpu.

– Dzīvs!

Resnajam gribētos viņu izvilkt aiz kājām laukā, taču ar ievainotajiem tā nedrīkst.

– Flīģelis būs palicis neskarts, – priecājas mākslas konsultants.

Noskan pīkstiens. Šoreiz tas ir ministrs Švakuckis, kurš izvelk no kabatas mobilo un atbloķē klaviatūru, lai izlasītu pienākušo īsziņu.

– Ooo-oi, – Lisijs, tur lejā ir jau tiktāl atgriezies pie samaņas, ka mēģina nostāties četrrāpus un groza galvu uz visām pusēm, lai atgūtos.

– Cerams, ka tiks cauri bez lielām sāpēm. Lai gan smadzeņu satricinājums varētu būt, – norūpējies piezīmē Jurčiks, skatīdamies uz Lisija gaisā izslieto pakaļu.

Resnais ar abām rokām noslauka seju T kreklā, joprojām tupēdams uz ceļiem, perfis blakus uz grīdas. Gaisā valda vispārējs atvieglojums un prieks.

Un šajā brīdī atskan bļāviens – tik nikns kā aizšautas vilkumātes gaudas. Pat joprojām apdullušais Lisijs satrūkstas tik ļoti, ka atsit galvu pret konteineri un iebļaujas pats. Cik pirmīt negaidīti kaste atsitās pret Lisija galvu, tik tagad atkal negaidīti Lisijs sit to pret kasti. Tu re, kā dzīvē mēdz gadīties.

– Dubults satricinājums, – skumji novēro Jurčiks.

Resnais pielec kājās un apgriežas ap savu asi, cenzdamies pārslēgt uzmanību no vienas nelaimes uz nākamo. Viņa priekšā stāv stalti izslējies Švakuckis – liesmojošu skatienu labklājības ministrs pārspīlēti lēnām pārliek telefonu no labās rokas kreisajā un tad tikpat lēnām ieliecas ceļgalos, lai paceltu no grīdas "Fiskar" cirvi un vieglītēm pamestu gaisā labākam satvērienam.

Kas tad nu? Plānprāta lēkmi varētu sagaidīt no cietušā, nevis no mājas saimnieka. Resnā ķermenis sastingst neizpratnē, kamēr smadzenes strādā uz pārslodzi, meklēdamas notiekošajam kādu izskaidrojumu.

– KAS, – nodārdina Švakuckis, – ES PRASU: KAS IR ORČIKS?!

Daudz prāta nevajag, lai izsekotu ministra skatienam. Tas piekalts pie mākslas eksperta Oresta Vaļvas, kurš atkāpjas solīti atpakaļ, cenzdamies paslēpties aiz flīģeļa konteinera.

– UN KO NOZĪMĒ ČIBRIKA MĒRCĒŠANA, KAMĒR VECAIS MUĻĶIS GULĒS?!

– Es neko nezinu! – vārgi iesaucas mākslas konsultants, salikdams rokas kā lūgšanā.

Resnais nav nekāds tur psihologs, tomēr kaut ko no dzīves sajēdz gan. Un instinkts viņam saka priekšā, ka Orests Vaļva šobrīd melo.

Ministrs Švakuckis, joprojām labajā rokā turot cirvi, ar kreiso rāda telefonu.

– Orest, – viņš pārspīlēti mierīgi saka, – nav jau pirmā reize, kad Dita man atsūta īsziņu, kas domāta kādam citam. Būtu tā kā laiks pierast, vai ne? Bet zini, kas tracina? MANI TRACINA, KA JŪS ŅIRGĀJATIES NE TIKAI PAR MANI, BET ARĪ PAR MANU DĀVANU!

Orests izdod kaut ko līdzīgu tai skaņai, ko var izdzirdēt, strauji atverot pudeli ar siltu alu, un saraujas.

– Orčik, tu negantniek, – Švakuckis tikmēr dramatiski nolasa no telefona ekrāna, – es tā gaidu, kad mēs varēsim pamērcēt tavu čibriku uz jaunajām klavierēm, kamēr vecais muļķis gulēs. Uz tādas mēbeles mums vēl nekad nekas nav bijis!

Kaut kas noslīd gar Resnā kāju – tas ir Lisijs, kurš beidzot izlien ārā. Un tieši laikā.

– Uz tādas mēbeles, – Švakuckis pagriežas pret konteineru un atvēzē cirvi, – MUMS VĒL NEKAD NEKAS NAV BIJIS!

– Erārs, – aizgrābti nočukst Orests Vaļva, fiskaram triecoties cauri finierim. – Astoņpadsmitais gadsimts…

– Pārsteiguma dāvana, – turpina Švakuckis, un cirvis ietriecas kastes stūrī, tā ka skaidas un metāla klemmes šķīst uz visām pusēm. – Mīļajai sieviņai!

Vēl pēc dažiem sitieniem kastes priekšējā siena ir nost, un starp putuplasta gabaliem parādās eleganta flīģeļa aizvērtais vāks.

Nekas nespēj līdzināties tai skaņai, ko izdod flīģeļa klaviatūra, kad to ar atvēzienu kapā cirvis garā kātā.

***

Kad ministrs ir attapies no greizsirdības lēkmes un izdomājis, ka jāmeklē rokā sievas pavedinātājs (bet tas jau gabalā, dabīga lieta – kurš tad ies gaidīt, kad maniakam ar cirvi labpatiks pārslēgt uzmanību no flīģeļa uz tevi?), Jurčiks pavelk Resno malā un pēc garas atvainošanās sarunā, ka šie atbrauks sestdien un to nesmuko caurumu aiztaisīs ciet. Līdz tam laikam viss būs sagatavots, respektīvi – flīģeļa paliekas novāktas.

Ja tā padomā – tiešām, ir jau vēls. Resnais viegli parausta plecus un sūta večus vākt kopā instrumentus, kā arī izvilkt domkratu no skaidu kaudzes.

Redz, šādās situācijās celtnieka priekšrocība ir tā, ka viņš ir kā proverbiālais kurmītis: var rakt, bet var arī nerakt. Visu nosaka naudas, bet, vai to caurumu aiztaisīs šodien vai sestdien, tas summu nemaina. Rīt darba diena, tā ka labāk izgulēties tagad, bet caurumu aizmūrēt sestdien.

Kas attiecas uz labklājības ministru Švakucki, tad apmēram pēc gada viņam jau atkal jauna sieva. Viņi iepazinās pēc fotosesijas publikācijas žurnālā "Princese".

Rīga, 2014

[1] Pats par sevi saprotams.

[2] Чувак (vīriešu dzimte; sieviešu dzimtē – чувиха) – puisis, vīrietis, vienkārši cilvēks. Visticamāk, cēlies no čigānu vārda chavo (puisis).

[3] Sebastjēns Erārs (1752–1831) – vācu izcelsmes franču mūzikas instrumentu meistars, arfu un klavieru speciālists.

[4] Vārdam пацан ir divas nozīmes. Visbiežāk tā apzīmē jaunu vīrieti, taču to mēdz lietot arī kā sinonīmu vārdam "savējais", it īpaši bandītu vidū. Interesanti, ka mūsdienās pacanam ir pozitīva pieskaņa, lai gan tā izcelsme, visticamāk, ir visnotaļ zema – vai nu no ukraiņu пацюк (sivēns), vai vispār no jidiša поцен (mazs) – vīrieša dzimumloceklis, pincītis.

Tēmas

Vilis Lācītis

Vilis Lācītis ir plaša profila gadījuma darbu strādnieks no Rīgas, kurš šobrīd dzīvo un meklē regulāru ienākumu avotu Londonā, Apvienotajā Karalistē. Brīvajā laikā Lācītis nodarbojas ar rakstīšanu, ga...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!