Klllk!
K spēji aizcirta savu lielo, apbružāto plānotājbloknotu. Trieciena sparā no tā izvirpuļoja pāris piezīmju lapiņu. K lēni liecās lejup, lai tās paceltu. Acīs ņirbēja neskaitāmi melni punktiņi, galva dunēja. K ļoti saņēmās, lai nezaudētu līdzsvaru.
Šššvīīīīk, P strauji piecēlās, apgriežoties uz papēža, un ašā solī attālinājās no sava blakussēdētāja.
Virs kičīgi barokālā parka soliņa šķita samilzis karsts klusums. K pirkstos drebēja mēļi dzeltenas piezīmju lapiņas.
Ķīnas gongs, vidējs: etnisko instrumentu kolekcionārs Goša.
Saksofons. Bemolu iela 4A–7.
Vijole, 18. gs. Stradivāri kopija. Šūberta iela 5.
Akordeons "Pigini". Ziloņkaula podziņas. Īpašnieki aizbraukuši (?!?).
Klarnete. Melnkoks.
Nav mājās pēc trijiem.
Si bemols = La diēzs.
Juceklīgie raksti kā drebelīga kardiogramma bija caurauduši mitros papīra gabaliņus. K galvā pulsēja simtiem timpānu. Viņš uz mirkli aizvēra acis.
Kādu pēcpusdienu tieši pirms divām nedēļām viņi satikās kādā daudzdzīvokļu ēkas kāpņu telpā. K no augšas un P no lejas lēni lavījās arvien tuvāk sestā stāva metāla durvīm kā panteras uz medījumu. Ieraugot nevēlamo konkurentu, katrs uz mirkli sastinga, bet, abu skatieniem krustojoties, spriedze izkusa vienā mirklī. Vecie draugi! Kas tas bija par laiku, kad viņi bija mūzikas vidusskolas teorētiķi. Hahā! Abi kopā bastoja stundas, gāja uz koncertiem. Šostakoviča simfonijas, Bēthovena čella koncerts, Šopēna klaviermūzika. Kas par sapņu lidojumiem! Mūzika viņiem tik tiešām patika, bet skola ar visām entajām ieskaitēm, kontroldarbiem un garlaicīgajiem učukiem gan bija piegriezusies. Starpbrīžos abi līda pīpēt uz kaimiņmājas jumta un kala plānus nevainīgam vandalismam. Vienu vakaru, kad dežurante slēdza ciet skolu, viņi paslēpās skapī un palika skolā visu nakti. Tikuši orķestra klasē, abi piestūķēja kontrabasu ar mūzikas vēstures klases aizkariem, tubā salēja kādus trīs litrus ūdens un atskaņoja arfu. Ufff… nākamajā dienā ar eņģeļnevainīgām acīm klausījās šausmu stāstus par pagājušās nakts terorisma aktiem orķestra klasē un, apspiestu smieklu smacēti, muka uz tālu kaktu skolas pagalmā, lai tiktu pie elpas. K skolu tā arī nepabeidza. Viņš neizturēja konkursa klasi ar veselu nesekmīgu eksāmenu kadenci. Tas nu vēl būtu labojams, taču viņš iekūlās vienā pavisam nesmukā lietā. Pastāvīgā kabatas naudas trūkuma aizkaitināts, K uzbruka kādam pirmklasniekam netālajā bērnu mūzikas skolas pagalmā un pūlējās viņam no rokām izraut vijolīti. Lombardā par tādu var dabūt piķi cidženēm visam mēnesim! Taču mazais puikiņš, kas pats bija tikko lielāks par vijolīti, izrādījās neparasti stiprs. Viņš iekrampējās vijolītē kā ar skrūvspīlēm un turklāt sāka neganti bļaut. Nākamajā mirklī K šķietami pacēlās virs zemes – viņa mugurā starp lāpstiņām iecirtās spējš trieciens, kam sekoja kritiens melnu punktiņu izraibinātās dzīlēs. Taču lidojums nebija ilgs. Drīz viņa priekšā kā draudīga liesma uzplauka pazīstamā mācību daļas vadītāja dusmās piepampusī seja un ausīs griezās piesmakuši, draudīgi kliedzieni. Īsi sakot, K tika atmaskots, un viņš pat necentās taisnoties. No skolas bija jāaiziet. Taču P skolā palika. Abi kaula brāļi tā arī vairs nesatikās un jau gadiem nebija viens par otru dzirdējuši ne vārda.
Atkal satikušies tajā sasodītajā dienā pirms divām nedēļām, P un K, kā iepriekš sarunājuši, abi lēnām cēla pie lūpām rādītājpirkstu: "Csst!" Metāla durvis. Abi piespieda vienu ausi pie durvīm. K savu labo un P kreiso. No dzīvokļa plūda klusa čella melodija. Abi uzmanīgi klausījās.
"Merano?"
"Jamaha?"
"Kremona!"
"Mhm, Kremona!"
Abi vienojās par firmu. Kā nekā – rūdīti feinšmeheri.
"Kad?"
"Stundas laikā... nu, apniks viņai spēlēt. Ies ar draugiem ārā tikties. Bet vecāki ir prom visu vakaru."
"Cssst… nāk!"
Abi veikli aizmuka uz augšējo kāpņu rūmi un pieplaka pie sienas.
Kliku-klakk, kliku-klakkk, pēc dobja metāla durvju būkšķa kāpnēs spēcīgi rezonēja augstpapēžu kurpju skaņa. Nogaidījuši, kamēr pēdējās frekvences izdziest piesmakušajā gaisā, abi bija klāt durvīm. Mūķīzers. Elegants slēdzenes grieziens – krkt –, un iekšā! K ar rutinētu kustību ātri ieģērba čellu čeholā un minūtes laikā bija pa durvīm ārā. P smīnēdams līda no aizmugures.
"Kam tu tos pārdod?"
"Un kam tu?"
"Vietējiem."
"Es gan ne. Man ir savējais uzpircējs. Ved uz Austrumeiropu. Smuks piķītis sanāk."
"Iepazīstini ar šamējo!"
"Mhm… kāpēc ne. Varam strādāt kopā. Ko tik jau neesam sastrādājuši senos laikos!"
"Sit pieci!"
Prāāā!
Vakarā vecie draugi no K pagalma izdzina mazu, zaļu furgonu. Ganas bungas, 18. gs. kontrabass, Kremonas čells, piecoktāvu marimba, vidēja izmēra antīks tai-gongs. Instrumenti skumji gulēja uz melna paklāja, kā skumstot pēc pazīstamām rokām, kas tos vairs nekad neskars.
Draugi izbrauca no pilsētas. Aiz loga baloja neizteiksmīga ainava ar puspamestiem tīrumiem un drazu kaudzēm. Tālumā tumsnēja mežs. K iegrieza savu furgonu lauku ceļā. Īpaši uzmanīgi izbraucot bedres, viņi lēni virzījās uz priekšu. Ik pa brīdim klusi nodunēja instrumentu korpusi, tā, it kā tie klusi īgņotos par savu nolemtību. Krēsloja. K iegrieza mežā, un pavisam drīz pie vienas cirsmas abi samanīja lielu, melnu furgonu. Pie tā līkņāja drukns stāvs krāsainā kreklā un ādas jakā. Džordžs.
Ieraugot P, Džordžs aizdomīgi uzmeta kūkumu un novērsās. K skaļi iesmējās. "Ehei! Tas ir mans vecais skolasbiedrs. Nolēmām mesties kopā!" Džordžs saminstinājās un kādu laika sprīdi samulsis pluinīja ausu ļipiņu, līdz beigu beigās izvilka no jakas iekškabatas cigarešu paciņu.
"Sapīpējam, ko? Lai labi skan!" viņš lēni, bet jau laipnāk nomurmināja, vērīgi nopētot P no kepona līdz pat papēžiem. Tikmēr K sāka rosīties gar savu medījumu un krāva ārā instrumentus. Džordžs nodzēsa cigareti ar asu papēža pagriezienu un devās jauno guvumu nopētīt.
Ar trenētu kustību viņš pārlaida roku kontrabasa "mugurai" kā dāmai, ar kuru nodejota visa balle, padimdināja instrumentu korpusus, paklausījās rezonansi, nopētīja vecuma defektus. Kaut ko noņurdēja par vieglu plīsumu gongā, bet tad no iekšējās krūšu kabatas izvilka naudas žūksni.
Šss, šsss, šsss, 50, 50, 50, 50, 50, 50, 100, 100, klusi švīkstēja pārskaitītās naudas zīmes. K priecīgi dīdījās un braucīja degunapakšu.
Atpakaļceļā viņš ieslidināja divus piecdesmitniekus P krūšu kabatiņā. Par līdzdalību čella afērā. Abi vecie draugi kā neatņemdamies plūda pa atmiņu upēm. K jau sen nebija juties tik viegli, viņš gandrīz lidoja. Draugi tuvojās centram. P kaut ko ātri pierakstīja mazā kabatas blociņā. "Atcerējos vēl vienu kolekcionāru." P iespieda K rokā mazu piezīmju lapiņu, piemiedza draugam ar aci un veikli izlēca no furgona, arvien mādams ardievas, un drīz K acīm viņu atņēma tumsa.
K atlobīja mazo papīra ņurckulīti. Par kolekcionāru ne vēsts. Tikai vieta un laiks.
Vienos dienā.
Parkā pie vecās kastaņas.
Lai notiek!
Nākamajā dienā abi draugi lēni gāja viens otram blakus. Saule slinki spraucās caur izpluinītajiem mākoņiem, krita lapas. P likās domīgs un aizsapņojies.
"Apsēžamies?" viņš domīgi švīkāja kāju pret ietves smiltīm, norādot uz mazu soliņu ar barokāliem stiepļu vijumiem.
K bija jaunu ideju pilns. Viņš rosīgi izņēma no savas pleca somas plānotājbloknotu un sāka uzskaitīt šodienas plānus. "Tūlīt pat, vecais, laižam pēc tamtamiem! Šveices firma. Izcilnieki. Tepat aiz veikala kolekcionāra ūķītī. Vakarā vedam Džordžam."
"Džordžs…" P balss piepeši skanēja atsvešināti. "Viņš jau šorīt ir aiz restēm. Saproti, vecais, tā bode bija jāklapē ciet." Piepeši P no kabatas izslidināja spožos plastmasas vākos ielaminētu papīreli, pāris reižu to nošūpinot K acu priekšā.
Ass šķīvju cirtiens pārcērt liriskās melodijas plūdumu. Šostakoviča piektā. Ģenerālpauze, kurā tikko dzirdami vēdī nule dzirdētā atblāzmas. Gara, visgarākā ģenerālpauze. Un tad visu pamazām pārņem smags, dobjš klusums.
Viņa draugs –
detektīvs?!?…
K kļuva grūti elpot. Galvā dunēja melns tukšums.
"Nekas, vecais. Tavai ādai nekas nedraud. Veci čomi tomēr esam." P tajā pašā sasodīti atsvešinātajā balsī turpināja. "Ak jā, un te arī vakardienas piecdesmitnieki. Tev noderēs nebaltām dienām."
Un P pavisam nevērīgi ieslidināja naudas zīmes atvērtajā K bloknotā.
Klllkt!
K spēji aizcirta savu lielo, apbružāto plānotājbloknotu.
Pārējo jūs jau zināt.
* It. val. – jokojot, taču nesteidzoties.
0