Domas
07.09.2015

Savējie bēgļi

Komentē
71

Līdzīgi kā jebkurš jautājums, loģiski vai ne, bēgļi nav radījuši jaunas atklāsmes vai atklājuši jaunus apvāršņus Latvijas sabiedrībā, bet gan iekļaujas un pakļaujas pastāvošajā lietu kārtībā un situāciju noteiktībā. Tomēr bēgļu jautājums būtu jāskata kontekstā ne tikai ar spēju pieņemt vai nepieņemt citādo, bet arī to, kā izprotam humanitāti jeb cilvēciskumu un cilvēcību; kā Latvija iekļaujas humanitārisma diskursā, kā arī kādi ir mehānismi un pastāvošās prakses, kuras padara svešo un citādo par savējo, un vai bēgļi var un varēs tajās iekļauties.

Fakts, ka diskusijās par bēgļiem agri vai vēlu viedoklis tiek pavaicāts kristīgo konfesiju mācītājiem, nepārsteidz. Kā norāda amerikāņu antropologs Talals Asads esejā "Refleksijas par vardarbību, likumu un humanitārismu" [1], pēdējais sakņojas kristietības tradīcijā un ir balstīts pārliecībā, ka nepieciešams mazināt otra ciešanas. Kā cilvēki mēs jūtam un mums ir emocijas, tieši tāpēc mēs esam spējīgi uz līdzjūtību. Apgaismības radītais humānisma jēdziens nosaka, ka visas cilvēces uzdevums ir novērst ciešanas. Tomēr humānisms nav balstīts uz vienlīdzību. Asads savā esejā norāda, ka atšķirības ir cieši saistītas ar humanitātes būtību. Šādā perspektīvā grūti izbēgt no hegemoniskām attiecībām, kur viens ir lūdzēja lomā, bet otrs – valdnieks un likteņa lēmējs.

Izpratne par humānisma jēdzienu diskusijā par bēgļiem un citādo ir būtiska, jo tieši humānisms ir tas, kas savulaik atvēra Eiropas cietokšņa durvis dažādu rasu, reliģisko un etnisko bēgļu plūsmai uz Rietumu pasauli. Pareizāk sakot, tas ir iemesls, kāpēc šīs durvis joprojām stāv atvērtas, un būtu naivi cerēt, ka tās kādreiz tiks pilnībā aizvērtas. Tādā gadījumā Eiropa zaudēs savu valdnieka statusu, kurai ir tiesības iejaukties un novērst cilvēktiesību pārkāpumus.

Latvijas iekļaušanās šajā humanitārisma diskursā ir drīzāk nejaušība nekā likumsakarība. Latviju nekad īpaši nav interesējusi tā saucamā attīstības sadarbība vai miers pasaulē. Latvijas valsts finansējums attīstības sadarbībai ne tuvu nesasniedz mūsu starptautiskās saistības [2], un par to īpaši neviens nesatraucas. Ar to Latvijā politiskās partijas savus reitingus nepazaudēs. Tā vietā Latvija, līdzīgi kā visa Austrumeiropa, joprojām cīnās ar komunisma pielīdzināšanu nacismam, lai tādējādi tiktu atzītas tās tiesības uz traumatizētā statusu. Izteikumi, ka mēs pagātnē esam cietuši no migrācijas, Briselē skan slābani tieši tāpēc, ka tas neiekļaujas Rietumeiropas humānisma diskursā, kur mums būtu jābūt tiem, kuri palīdz, nevis – kuriem jāpalīdz. Tā vietā, lai turpinātu gaudulīgi raudāt par pāridarījumiem vietā un nevietā, pienācis laiks katram sev personiski uzdot jautājumu, vai mēs esam spējīgi palīdzēt, mierināt un mazināt ciešanas?

Mūsu pieredze ar migrantiem ir diezgan bēdīga. Skaudrais okupācijas laiks pagātnē panācis, ka mūsu domāšanā nepastāv vēsturiskas atšķirības starp bēgli un migrantu. Tie abi ir vienlīdzīgi, un migrants kā kolonizators te ierodas, lai izlaupītu un atņemtu, un tas neiesakņojas mūsu sabiedrībā. Protams, kad atguvām brīvību, bēgļi epizodiski ir te parādījušies. Tie ir tie, kuri nelegāli cenšas šķērsot robežu un drīz vien tiek izolēti bēgļu nometnēs. Svarīgākais, mēs esam pieraduši (vismaz mēs tā domājam), ka viņi pēc pirmās ziemas jau ir aizbēguši uz siltākām zemēm. Šādu pārliecību neslēpj arī valdībā ietilpstošā Nacionālā apvienība "Visu Latvijai!" – "Tēvzemei un Brīvībai/LNNK", kura vēlētos, lai ar gaidāmajiem 250 bēgļiem apietos tā, lai tiktu "veicināta Latvijā ieceļojošu bēgļu tālāka pārvietošanās uz citām Eiropas Savienības valstīm". [3] Katrs pats var iedomāties, kā tieši šie politiķi šajā gadījumā izprot veicināšanu un cik tas atbilst humānai attieksmei.

Tomēr nevajadzētu pārspīlēt vienas, turklāt koalīcijā vismazākās, partiju apvienības ietekmi uz Latvijas sabiedrības izpratni par bēgļiem un to, kā viņi šeit būtu jāuzņem. It kā jau šķiet, ka viss līdz šim ir darīts pēc labākās sirdsapziņas arī no valsts puses: Eiropas Savienības finansētās kampaņas trešo valstu valstspiederīgo integrācijai sabiedrībā ik gadu runā par integrāciju un aicina pieņemt citādo. Tomēr šīs kampaņas faktiski vienmēr ir bijušas vērstas pret imigrantiem, kuri mūsu skatījumā jau sen ir prom Francijā, Lielbritānijā vai Vācijā. Šīs kampaņas īsti nekad nav runājušas par humanitāti, par līdzjūtību un palīdzību – par iemesliem, kāpēc bēgļi būtu jāuzņem. Tā vietā, lai šīs kampaņas runātu par līdzjūtību, tās vairāk vai mazāk ir paudušas, ka imigranti mums būtu jāpieņem kā savējie. Tikai viena iemesla dēļ – jo viņi ir šeit. Tomēr sabiedrības apziņā bēgļi nekad te īsti nav bijuši un vēl mazāk tie ir savējie.

Latvijā valdošo izpratni par savējiem attiecībā uz bēgļiem analizējusi antropoloģe Dace Dzenovska savā lauka darbā Latvijas imigrācijas dienestā. [4] Viņa apraksta kādu epizodi, kur robežsardzes darbinieki nopratina kādu gruzīnu par nelegālu robežšķērsošanu, kurš vēlējās nokļūt Francijā, lai saņemtu kvalitatīvu medicīnisko aprūpi. Dzenovska uzsver, ka robežsargu sadarbība ar gruzīnu robežpārkāpēju būtiski atšķīrās salīdzinājumā ar somāliešu robežpārkāpējiem, jo pirmajā gadījumā valdīja savstarpēja uzticība, kas sakņojās kopīgā pagātnes pieredzē. Gruzīni bija savējie, kamēr somāliešu bēgļi bija svešie un arī paši nevēlējās uzticēties Latvijas robežsargiem. Raksta noslēgumā viņa secina, ka migrācija robežsargu – un plašāk arī valsts pārvaldes – ietvaros tiek skatīta ne tik daudz humānisma ietvaros, cik "izpratnē par vēsturisko taisnīgumu (vai netaisnīgumu)".

Lūk, arī atbilde uz jautājumu, kāpēc mēs šobrīd daudz labprātāk uzņemtu bēgļus no Ukrainas vai Gruzijas. Tā pamatā nav vēlme palīdzēt vai mazināt ciešanas (kas nešaubāmi nāk līdzi), bet visupirms gan izpratne par to, kuriem pienākas palīdzība prioritāri. Šajā gadījumā redzama Latvijas vēlme panākt vēsturisku taisnīgumu jebkurā jautājumā – arī bēgļu jautājumā. Tāpēc bēgļu jautājums, kurā ir gan ārpolitiska, gan iekšpolitiska dimensija, Latvijā ir šauri iekšpolitisks (varat saukt to par iekšpolitisku kontekstu). Pirms mēs uzņemam bēgļus, mums ir jāatrisina vēsturiskais taisnīgums un jānovērš okupācijas sekas.

Es vēlētos, lai mēs spētu uz bēgļu jautājumu tomēr skatīties kā uz humanitātes nepieciešamību. Ar visu to, ka šis skatiens ir hegemonisks un tajā dzirdama neokoloniālisma atbalss. Tiesa, humanitāte šodien ir pilna nevienlīdzības un politikas, kas spilgti ilustrējams ar antropoloģes Mirjamas Tikinas novēroto kādā bēgļu nometnē Francijā, kur bēglim personāls vaicā: "Vai esat slims?", uz ko pēc apstiprinošas atbildes seko jautājums "cik ļoti?", lai noteiktu, vai bēglis ir pietiekami slims, lai iegūtu uzturēšanās atļauju. [5] Tāpat humānismu izmanto tiklab militārās intervences nepieciešamībai Tuvajos Austrumos, kā aneksijai Krimā.

Manā skatījumā bēgļu jautājums Latvijai un Austrumeiropai kopumā dod iespēju neatkārtot Rietumeiropas migrācijas kļūdas un norādīt humanitātes iespējas. Nepārprotiet, manā skatījumā Rietumeiropas kļūda nav bijusi atvērt robežas un uzņemt bēgļus. Problēma ir bijusi patiesi humanitārā jeb cilvēcīgā attieksmē. Arī iepriekšminētais piemērs par slimo bēgli Tikinai ir avots kritiskajai attieksmei pret Francijas politiku bēgļu jautājumā, kur bēglis var iegūt uzturēšanās atļauju tikai tad, ja viņš vai viņa ir ievainots, nepilnīgs un traumēts, bet svarīgākais – visu mūžu tāds paliks.

Tā vietā mums būtu jāskata bēgļu uzņemšana politiskā humanitātē. Tas nozīmē meklēt kopīgo starp Latvijas bēgļiem Otrajā pasaules karā un tiem, kuri šodien lūdz patvērumu Latvijā, nevis atšķirīgo. Tas nozīmē ieraudzīt kopīgo arī starp bēgļiem un tiem Latvijas tautiešiem, kuri pēdējo desmit gadu laikā ir bijuši spiesti pārcelties uz Īriju un citām valstīm. Nu, kaut vai to, ka ne viens, ne otrs, visticamāk, nav laimīgs, ka jāpamet dzimtene. Neatkarīgi no tā, vai viņš ir ekonomiskais migrants vai politisks bēglis.

Šāda domāšana arī atvieglotu mūsu mājasdarbus, lai bēgļi šeit justos labi. Pirmkārt, tas nozīmētu bēgļus uztvert kā tādus, kuri te varētu arī palikt. Visu dzīvi. Otrkārt, tas nozīmētu, ka svarīgāk par ārējo izskatu un reliģisko pārliecību ir savstarpēja uzticības panākšana un apziņa, ka esam spējīgi palīdzēt un novērst ciešanas. Ja mēs novērstu ciešanas 250 bēgļiem, tas varētu arī mazināt mūsu pašu ciešanas par pāridarījumiem 20. gadsimtā.

[1] Asad, Talal. 2013. Reflections on Violence, Law, and Humanitarianism [skatīts 2015. gada 1. septembrī].

[2] Skaudrs vērtējums par Latvijas attīstības sadarbības politikas kvalitāti atrodams šeit.

[3] Egle, Ināra. Straujuma rod sapratni ar nacionāļiem. Diena. 28.08.2015.

[4] Sk. Dzenovska, Dace. (2014). 'Bordering Encounters, Sociality and Distribution of the Ability to Live A Normal Life'. Social Anthropology 22(3): pp. 271–287.

[5] Tickin, Miriam. (2011). Casualties of Care: Immigration and the Politics of Humanitarianism in France. Berkeley: University of California Press. P. 2.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
71