Attēlā - Šārona Klārka Saulkrastu džeza festivālā, saulkrastijazz.lv
 
Mūzika
01.08.2017

Saulkrastu džeza festivāls 20. gadskārtā

Komentē
0

Kopš pirmā Saulkrastu džeza festivāla 1998. gadā Latvijas vasaras koncertdzīvē daudz kas ir mainījies. Klāt nākuši citi festivāli, tostarp neakadēmiskās mūzikas sfērā, uzbūvētas reģionālās koncertzāles, un tā rezultātā arī regulāri pārbraucieni no Liepājas uz Cēsīm un atpakaļ ir tikai viena no iespējām, kā mēģināt aptvert neaptveramo. Taču Saulkrastu džeza festivāls joprojām ir savā vietā, piecus vakarus pēc kārtas piedāvājot izvērstas programmas, joprojām spējis piesaistīt publiku, un jau pēc iepazīšanās ar sešiem dažādiem priekšnesumiem divu vakaru gaitā kļuvis skaidrs, ka šogad festivāla mākslinieciskais diapazons bijis sevišķi plašs un daudzveidīgs. Par to, ka šeit spožus panākumus guva kā "Mirage Jazz Orchestra" un Ieva Kerēvica, tā Jelgavas bigbends un Sesila Vernī, atliek tikai uzticēties ekspertiem, tāpat nevar nenovērtēt festivāla organizētāju doto iespēju uzstāties Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijas, Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijas un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas jaunajiem māksliniekiem līdz ar dalību meistarklasēs, tādēļ Saulkrastos 2017. gadā katrs neapšaubāmi varēja piedzīvot kaut ko savu. Mana personiskā izvēle: "LSD Trio", "Heavy Beauty" un "Trump Conception" 19. jūlijā un Ilonas Kudiņas kvintets, Šārona Klārka un Matiasa Nilsona trio un "Walk Away" 21. jūlijā, un uzreiz jāteic, ka vilties nevajadzēja.

Jau "LSD Trio" 19. jūlija programmas sākumā iezīmēja to stilistiskā spektra un emocionālo krāsu daudzpusību, kas festivāla gaitā izpaudās viscaur. Zviedru trio sastāvā muzicē saksofonists Fredriks Lindborgs, kontrabasists Martins Šēstets un bundzinieks Daniels Fredriksons, katrs no viņiem ir gana pieredzējis mākslinieks, arī ansambļa saspēle vēstīja par teicamu saprašanos, un līdz ar to "LSD Trio" nebija nekādu problēmu piešķirt izkoptu un individuālu skanējumu klasiskā džeza standartiem, zviedru tradicionālās mūzikas tēmām, laikmetīgāka rakstura improvizācijām, publiku saistot ar priekšnesuma atbrīvotību un humora izjūtu. No otras puses, mūziķu uzstāšanās bija neparasti smalkjūtīga, matētu tembru un klusinātu noskaņu gammā pievēršot uzmanību visjūtīgākajām niansēm un negaidītākajiem radošās domas pavērsieniem – un tas, protams, veidoja papildu kontrastu krāšņākajiem saksofona spēles uzplaiksnījumiem un trauksmainākajām sitaminstrumentu virāžām. Turklāt – "LSD Trio" sniegumam piemita tās kvalitātes, ar kurām Saulkrastu džeza festivāla laikā varēja sastapties vēl daudzkārt: atskaņotāju spēja pārredzēt priekšnesuma dramaturģisko arhitektoniku, gaumes un mēra izjūta improvizācijās, sapratne par to, kā pēc iespējas precīzākiem un tiešākiem vārdiem pateikt svarīgāko iecerētajā muzikālajā vēstījumā. Ja arī ne viss no "LSD Trio" un tālāko festivāla dalībnieku izvēlētā tematisma uzrunāja vienlīdz lielā mērā, šīs īpašības viņu sagatavoto koncertu uztverei un vērtējumam nešaubīgi nāca par labu.

Kā jau ierasts Saulkrastu džeza festivālā, programmās vieta atvēlēta lietuviešu un igauņu māksliniekiem. Un "LSD Trio" sekoja "Heavy Beauty", kurā apvienojušies abu kaimiņvalstu pārstāvji – saksofonists Ļuds Mockūns, ģitārists Jāks Soārs, basģitārists Henno Kelps un bundzinieks Andruss Lillepea. Pats grupas nosaukums liek nojaust, ka "Heavy Beauty" izveidota, lai vienas koncepcijas ietvaros sapludinātu hārdroku ar džeza improvizāciju, un kontrasts ar zviedru trio uzstāšanos patiešām bija pamatīgs, taču tajā pašā laikā lietuviešu un igauņu kvarteta priekšnesumu ar drošu sirdi varēja klausīties arī tie, kuriem hārdroka vārds neizraisa sajūsmu. Pirmkārt, abu ģitāristu un sitaminstrumentālista radītais skaņu audekls bija ne tikai monolīts, bet arī iekšēji daudzslāņains, otrkārt, spēles virtuozitāte un dinamika šeit pauda jēgpilnu muzikālās domas saturu un intensitāti, treškārt, džeza izteiksmes līdzekļu klātbūtne mūzikas ritējumam te piešķīra nepieciešamo plastiskumu un intonatīvo impulsu daudzveidīgumu. Protams, šāds iespaids nebūtu iespējams bez Ļuda Mockūna veikuma: viņa pārvaldītais basa saksofons pats par sevi raisa cieņu, taču koncerta gaitā lietuviešu solists ņēma palīgā arī diametrāli pretēju instrumentu – soprāna saksofonu –, abos gadījumos apliecinot uzstāšanās profesionalitāti un spriegumu.

Lai arī pieklusinātākos toņos, "Heavy Beauty" uzturētais enerģijas lādiņš turpinājās arī igauņu apvienības "Trump Conception" priekšnesumā 19. jūlija vakara izskaņā. Pieņemu, ka grupas tapšanas ideja un nosaukuma izruna varētu būt maldinoša, tādēļ uzreiz jāmin, ka te nav nekādas saistības ar 45. ASV prezidentu, kura portrets noteikti pelnījis vietu alternatīvajā Rašmora kalnā līdzās Vorenam Hārdingam, Ričardam Niksonam un Džeimsam Bjūkenanam – "Trump Conception" nosaukta par godu grupas līderim basģitāristam un komponistam Janno Trumpam. "Trump Conception" uzstāšanās akcentēja vēl vairākas citas paralēles ar "Heavy Beauty" – gan instrumentārija un stila, gan kompozicionālo un interpretācijas kvalitāšu ziņā. Lai gan Ļuda Mockūna un viņa domubiedru koncertā dzirdamo stilu mikstūru turpmākajā festivāla laikā nepārspēja nekas, "Trump Conception" sniegums mainīgās proporcijās pauda līdzīgas muzikālās intences un zemstrāvas. Šeit bija džezroks Džo Zavinula un viņa "Weather Report" līdzgaitnieku tradīcijās, neiztrūkstot arī skarbākām un izaicinošākām intonācijām, šeit bija spilgti izteikti deju mūzikas elementi, fanka klātbūtne, meditatīvākās atkāpēs savukārt tika izmantota elektroniskajai mūzikai raksturīga melodiskā plūsma, tembru kolorīts un agoģika – un rezultātā igauņu mākslinieku sniegumam varēja sekot ar līdzīgu interesi kā "Heavy Beauty" programmai. Ja būtu konsekventi uzsvērta tikai viena stilistiskā līnija, tas, visticamāk, līdz galam pārliecinātu tikai konkrētā žanra entuziastus, taču šajā gadījumā mūziķi sekmīgi tika pāri arī vienveidīgākam tematiskajam materiālam. Otra līdzība ar "Heavy Beauty" veikumu – prasmīgi uzturēts balanss starp ritma grupu (līdzās basģitāristam "Trump Conception" sastāvā muzicēja taustiņinstrumentālists Madiss Mūls, ģitārists Pents Jerve, bundzinieks Dmitrijs Nikolajevskis un bundzinieks Kaspars Salo) un pūtējiem (trompetists Allans Jerve, trompetists Tanels Kūsks, trombonists Johanness Kīks, saksofonists Danels Aljo un saksofonists Keio Vuts) un profesionāli veidoti aranžējumi, tādēļ igauņu apvienības uzstāšanās priecēja arī ar tembrāli akustisko kopainu, arī ar harmonisko rakursu izvērsumiem. Turklāt desmit mūziķu ansamblī patiesībā nemaz nevarēja izcelt Janno Trumpu vai arī kādu no pūtēju grupas kā pārāku par citiem – visi uzstājās saskaņoti un vienlīdz augstā līmenī, un šajā kontekstā atmiņā īpaši palika Madiss Mūls, tieši viņa spēlētajiem taustiņinstrumentiem daudzkārt iezīmējot gan jauna tematisma parādīšanos, gan ritmiskus un intonatīvus kāpinājumus.

21. jūlija vakarā pirmais uz skatuves kāpa Ilonas Kudiņas kvintets, kurā līdzās latviešu flautistei, dziedātājai un komponistei pievienojies labi zināmais džeza pianists Viktors Ritovs un trīs jaunākas paaudzes mākslinieki – saksofonists Toms Rudzinskis, kontrabasists Toms Poišs un bundzinieks Rūdolfs Dankfelds. Ilonas Kudiņas radošā biogrāfija ir viens no tiem piemēriem, kad akadēmiski skolots mūziķis sapratis, ka džeza piedāvātā brīvība un izteiksmes līdzekļu loks viņam ir sevišķi aktuāls, taču arī iepriekš apgūtā spēles precizitāte, uzmanība pret visniansētākajām kompleksitātēm un muzikālās loģikas iemaņas nekur nav pazudušas. Tādēļ arī Ilonas Kudiņas kvinteta spēlētās izvērsto improvizāciju plūsmas ne reizi vien izcēlās ar muzikālu valdzinājumu, lai gan neteiktu, ka priekšnesuma dalībnieku iedzīvinātais tematisms, kurā vieta atradās tajām pašām džezroka un elektroniskās mūzikas intonācijām, senāku gadu desmitu vokāli instrumentālajiem paraugiem un pat Jāņu dziesmām, viscaur saistītu vienādā mērā. Līdzības ar iepriekš iepazītajām Saulkrastu džeza festivāla programmām te bija identificējamas ne tikai no kompozicionālā viedokļa. Arī Ilonai Kudiņai koncertā nebūt nepietika ar vienu instrumentu – eksotiskajai basa flautai sekoja alta flauta, pēc tam vēl citi pūšamie un sitamie rīki, visbeidzot, flautu un keramikas svilpju spēli līdz ar perkusiju piesitienu nomainīja vokāls. Tiesa, priekšstats par to bija aptuveni šāds – nu, dziedāt jau var, bet nekā īpaša, taču arī šajos numuros visa ansambļa saskaņa saglabājās tikpat saliedēta. Otrkārt, novērtējot flautistes sniegumu, tajā pašā laikā nebūt nevarētu teikt, ka viņa izceltos pārējo kvinteta dalībnieku vidū – Toma Rudzinska kolorītajam saksofona skanējumam šeit bija tikpat būtiska loma, un arī Toms Poišs un Rūdolfs Dankfelds neatpalika. Tas, protams, liecina ne tikai par mūziķu apdāvinātību, bet arī par teicamu ansambļa izjūtu, taču priekšnesuma kvalitāte no visiem aspektiem šeit atkal pirmām kārtām pievērsa uzmanību taustiņinstrumentālistam – Viktoram Ritovam.

Citējot Māri Briežkalnu, "šogad visa civilizētā pasaule atzīmē Ellas Ficdžeraldas simto jubileju". Un, ļoti iespējams, arī tādēļ aizvadītajos mēnešos Latvijā viesojušās vairākas brīnišķīgas džeza vokālistes – Rīgas festivālā kopā ar Latvijas Radio bigbendu uzstājās Šeina Stīla, festivālā "Rīgas ritmi" – Daime Arosena, bet Saulkrastos: vispirms jau pieminētā Sesila Vernī, kurai nākamajā vakarā sekoja Šārona Klārka Matiasa Nilsona trio pavadībā, un, izrādās, arī citādi izaicinošā džezroka grupa "Walk Away" neiztika bez klasiskā džeza opusiem ar pieredzējušo vokālisti Izu Zajancu. Jāteic, ka Šāronas Klārkas uzstāšanās bija viena no spilgtākajām atklāsmēm visu šogad piedzīvoto džeza koncertu vidū – viņas balss apbūra ar dziedājuma dabiskumu un nianšu dažādību, interpretācijas – ar stila tīrību un gaumes izjūtu, bet emocionālais vēstījums: ar jūtu bagātīgumu, kur bezrūpīgs prieks pastāvēja līdzās izteiksmes dziļumam. Šāda līmeņa priekšnesumā par radošām virsotnēm kļuva gan lirisku balāžu, gan raksturā spraigāku darbu lasījumi, turklāt Šārona Klārka šajā koncertā nebūt nebija vienīgā izcilā māksliniece. Par pirmklasīgiem mūziķiem katrā ziņā jāsauc arī pianists Matiass Nilsons, kontrabasists Pērs Jūhansons un bundzinieks Joakims Ekbergs, un viņu uzstāšanās uzlūkojama par paraugu, cik izsmalcināta, izkopta un inteliģenta var būt džeza trio spēle.

Poļu džezroka apvienība "Walk Away" 21. jūlija vakara izskaņā nāca ar pavisam citu pasauli – impulsīvu, ritmiski aktīvu, enerģijas piesātinātu un košās krāsās luminiscējošu. Un mākslinieciskās kvalitātes ziņā šī uzstāšanās nepavisam nepalika Šāronas Klārkas un Matiasa Nilsona trio ēnā – koncerta gaitā viscaur bija jūtams, ka 1985. gadā izveidotā grupa apvieno patiesi profesionālus mūziķus, kuri lieliski zina, ko dara, patlaban atrodas lieliskā formā un spēj mērķtiecīgi atklāt iecerēto emocionālo un stilistisko nostādņu diapazonu. Saulkrastos "Walk Away" sastāvā muzicēja saksofonists Adams Vents, sitaminstrumentālists Bernards Maseli, bundzinieks Kšištofs Zavadzkis, ģitārists Miki Birta un basģitārists Tomašs Grabovijs, un katrs no viņiem ir augstu respektējams mākslinieks, kas izcēlās ar virtuozitāti, harismu un priekšnesumā pausto izjūtu intensitāti. Un atkal – ja tomēr būtu jānosauc viens vienīgs mūziķis, kura loma harmonisko vertikāļu atspoguļojumā, dramaturģiskās arhitektonikas īstenojumā un intonatīvās attīstības pavērsienos bija visinteresantākā un būtiskākā, tad arī šoreiz te minams taustiņinstrumentālista vārds, jo Bernarda Maseli spēlētā elektriskā marimba pēc būtības pildīja tieši šādu funkciju.

Atliek vienīgi pieminēt, ka Izas Zajancas uzstāšanās drīz pēc Šāronas Klārkas kļuva par uzskatāmu salīdzinājumu starp amerikāņu un eiropiešu džeza vokālu. Tā amerikāniskajā versijā skanēja dūmakaini un nostalģiski toņi, savukārt eiropeiskajā versijā – precīzi un ekspresīvi, pirmajā gadījumā interpretācija vairāk koncentrējās uz lirisku noskaņu izgaismojumu, turpretī otrajā: uz jūtu vitalitāti, nevairoties arī no asākiem un paradoksālākiem žestiem. Ideālos priekšnesumos abi rakursi ir vienlīdz aizraujoši, un jāatzīst, ka gan Šārona Klārka, gan Iza Zajanca tuvojās šim vienmēr hipotētiskajam ideālam. Paliek cerības, ka atlikušie mēneši Ellas Ficdžeraldas jubilejas gadā šai ziņā nesīs vēl vienu otru pārsteigumu.

Armands Znotiņš

Armands Znotiņš ir mūzikas un kultūras kritiķis, Normunda Naumaņa balvas 2017. gada nominants. Apmeklē koncertus un raksta par tiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!