Foto - Kaspars Bērziņš
 
Sarunas
26.09.2017

Satori diskusija: Ceļošana kā dabiska nepieciešamība

Komentē
2

Diskusijā piedalījās tūrisma eksperte Kitija Tigule, biologs un žurnālists Māris Olte, pilsētvides un tūrisma risinājumu aktīvists Mārtiņš Enģelis, aktīvas atpūtas dabā organizētājs Roberts Līcis, kultūras tūrisma platformas stagings.lv izveidotājs Aldis Kušķis. Sarunu vadīja Ilmārs Šlāpins.

Ilmārs Šlāpins: Esam sapulcējušies Kengaraga promenādes kultūrtelpā "Stropi", lai papļāpātu par tēmu, kas ir saistīta ar dažādām vietām un nokļūšanu tajās, – par tūrismu mūsdienās. Kāpēc tas ir vajadzīgs, ko no tā sagaida, un kādus jaunus un interesantākus veidus cilvēkus mēģina atrast. Šajā sarunā esmu aicinājis cilvēkus, kas dažādos veidos ir saistīti ar tūrismu. Ievadam – tūrisms, kādu mēs to pazīstam un lietojam, cilvēces vēsturē ir visai nesena parādība. Agrāk ceļošana bija bīstama un grūta, bet droši vien lētāka nekā šobrīd, taču to vienalga nevarēja atļauties tik daudzi cilvēki, cik tagad. Nemelošu, ja teiktu, ka mūsdienās ir vislielākais cilvēku skaits, kas pārvietojas tieši izklaides dēļ. Vai jūs paši ceļojat – un kāpēc?

Aldis Kušķis: Darbs tāds, ka ir jāceļo. Ja cilvēks nav dārzenis, tad viņam ir jāceļo, mēs neesam iestādīti. Jau no pašiem pirmsākumiem cilvēks ir kustējies, migrējis, ceļojis, un tam ir bijuši dažādi iemesli, piemēram, izzināt pasauli vai saprast, kas tu esi. Nav viena iemesla. Tāpat arī dzīve ir skaista dažādu iemeslu dēļ, tai skaitā tāpēc, ka mēs varam ceļot.

Mārtiņš Eņģelis: Man ļoti patika, ka aprakstā tika lietots vārds "ceļošana". Nevis tūrisms, bet gan ceļošana, tāpēc ka ceļot varam mēs visi. Ja tūrisms asociējas ar kaut ko ļoti šauru, tad aizceļot var arī uz pagastmāju.

Ilmārs Šlāpins: Ir tāds vispārzināms citāts, kura autoru es nezinu: "Ceļotājs ir tas, kurš nezina, uz kurieni viņš dodas, un tūrists ir tas, kurš neatceras, no kurienes viņš ir atgriezies."

Mārtiņš Eņģelis: Nokļūt vietā, kur tu ikdienā neatrodies. Tas var būt reibums, tā var būt fiziski cita vieta.

Kitija Tigule: Varbūt tomēr koncentrēsimies uz to citu vietu.

Mārtiņš Eņģelis: Tūrists. Ja viņš ir šeit atbraucis no centra un viņam ir jauni iespaidi un jauns redzējums, tas ir tāpat kā pēc definīcijas ir cilvēks, kas dodas uz sev neparastu vietu. Ģeogrāfiski tas var būt gan pagasta ietvaros, gan kontinenta ietvaros. Ceļotājs var būt arī tas, kurš pirmoreiz ir šeit, Mazjumpravas muižas "Stropā". Tikpat labi var doties, piemēram, uz Rivjēru.

Ilmārs Šlāpins: Bet kur jūs dodaties?

Māris Olte: Pagājušonedēļ mēs visi – abi vecāki, četri bērni un suns – aizbraucām uz Ventspili, Pāvilostu un Kuldīgu. Savukārt pagājušogad, kamēr vēl bija trīs bērni, mēs braucām uz Indiju, lai bērni saprot, ko nozīmē frāze "elle un Indija".

Ilmārs Šlāpins: Es arī jūlijā biju Ventspilī un jutos pārsteigts, ka 80% cilvēki ielās bija lietuvieši vai Lietuvas krievi.

Māris Olte: Pāvilostā ir tas pats.

Kitija Tigule: Tas jau gadiem tā ir.

Mārtiņš Eņģelis: Arī Liepājā ir ļoti līdzīgi. Viņi jau gadiem pozicionē tirgu uz Lietuvu, bet tikmēr mēs esam kaut kur citur.

Aldis Kušķis: Bet tūrists nav lamuvārds. Mēs visi esam tūristi neatkarīgi no tā, ka mums gribētos sevi saukt par ceļotājiem. Un otrādāk. Mums gribētos teikt, ka mūs virza kādi augstāki mērķi, jo vārdam "tūrists" nāk klāt tāda noskaņa… Tu tāds kā tūrists.

Ilmārs Šlāpins: Tūrists ir arī lamuvārds, krievu kriminālajā žargonā par tūristu sauc neprofesionālu zagli.

Roberts Līcis: Es agrāk trenējos sporta tūrismā, mēs atšķīrāmies no parastajiem tūristiem – ja tūrists vienkārši aizgāja pastaigāt pa pilsētu, palika kādā viesnīcā, tad mēs savukārt devāmies kalnos un gulējām teltīs.

Mārtiņš Eņģelis: Padomju laikos tas arī bija īstais tūrisms. Tie, kas pārvietojās pilsētā, bija ekskursionisti. Īstais tūrisms bija saistīts ar dabu, ar izdzīvošanas māku, tam bija tāda militāra pieskaņa.

Māris Olte: Padomju laikā bija tāds žurnāls "Tūrists".

Ilmārs Šlāpins: Padomju laikos, kad valsts mīlēja teikt priekšā cilvēkiem, kā pareizi jādzīvo, tūrisms bija viens no ieteicamajiem hobijiem, tas tika raksturots kā viens no izglītojošākajiem un veselīgākajiem laika pavadīšanas veidiem.

Māris Olte: No Ērgļiem skolotāji brauca kravas automašīnas kravas kastē uz Gruziju. Tie bija tūristi.

Kitija Tigule: Šodien mēs viņus sauktu par ceļotājiem.

Māris Olte: Vai par vājprātīgajiem.

Kitija Tigule: Tas nav tik svarīgi, kādu vārdu mēs lietojam. Mēs lietojam vārdu "ceļošana" neatkarīgi no tā, vai dodamies uz Kuldīgu vai Havaju salām. Mēs nesakām, ka dodamies tūrismā. Tomēr ceļošanas mērķi ir dažādi – uzzināt, iegūt, iemācīties. Citi savukārt brauc, lai aizmirstos, cits – lai iepazītu sevi vai citas tradīcijas.

Māris Olte: Bieži vien tas ir arī kaut kāds dievišķais. Ļoti bieži kārtis saliekas tā, ka tu tiec cauri sveikā. Mājās sēžot, to nevar pārbaudīt. Tie, kas ir ceļojuši tālāk, zina, par ko es runāju.

Kitija Tigule: Tas jau atkal saistās ar sevis pārkāpšanu neplānotās situācijās, kādas vienmēr rodas. Pārkāpt pāri savai komforta zonai.

Aldis Kušķis: Ir cilvēki, kuri mērķtiecīgi vēlas izlēkt no savas komforta zonas. Es uzskatu, ka mans uzdevums no profesionālā viedokļa ir izkustināt ārā no tās zonas, nevis izgrūst. Kutinot cilvēks smejas, kad viņš smejas, tad viņš ir laimīgs. Kutināšana ir labāka nekā grūstīšana. Tāpēc svarīgākais jautājums, dodoties ceļā, ir jautājums – kāpēc? Kāpēc tu gribi pamest savu vietu, izkļūt no savas zonas?

Mārtiņš Eņģelis: Jāņem vērā arī otrs gadījums – kad cilvēki ceļo, bet nevēlas vispār izkāpt no savas komforta zonas, piemēram, 50., 60. gadu amerikāņu ceļotāji, kuri gribēja nonākt tropiskā vietā, kura neatšķirtos no tās, kas ir mājās. Lai nebūtu nekādu pārsteigumu.

Ilmārs Šlāpins: Vēl jau ir tā, ka mūsdienu tūristi, īpaši tie organizētie, kas izmanto tūrisma aģentūru pakalpojumus…

Kitija Tigule: Šeit es gribētu jūs apturēt un nocirst mītu saknē. Jūs minējāt, ka tūrisma aģentūras izmanto organizētos ceļojumos. Tomēr arī tad, kad jūs internetā it kā pats organizējat, aiz tā stāv ceļojuma aģentūras, piemēram, RB & B, lonelyplanet.com, skyscanner.net un booking.com. Nevajadzētu asociēt aģentūru ar organizētiem ceļojumiem.

Ilmārs Šlāpins: Es gribēju pieminēt to tūristu kategoriju, kas visu gadu krāj naudu, lai dotos vienā komfortablā ceļojumā un dzīvotu tādos apstākļos, kādus viņš ikdienā nevar atļauties. Lai var dzīvot kā kundziņš vismaz īsu brīdi. Mēģinot atbildēt uz jautājumu, kāpēc cilvēki dodas prom no mājām, manuprāt, pamatiemesls ir tāds, ka mēs bieži esam nelaimīgi par savu dzīvi, un tūrisms ir mēģinājums vai sapnis, ka varbūt tur būs labāk.

Kitija Tigule: Es gribētu oponēt. Būšana nelaimīgam ir tikai viens no vairākiem iemesliem. Tikpat labi cilvēki var būt laimīgi un ceļošana ir svinības.

Māris Olte: Viena lieta, ko es esmu uzķēris par ceļošanu, ir tā, ka visiem ļoti gribas doties ekspedīcijās. Pats esmu pusotru mēnesi braucis pa upi, airējis un gulējis visādās pozīcijās un bīstamās vietās, un tad, atbraucot mājās, skatos pa TV, ka džeki ar landkruzieriem dodas pa Ungārijas un Rumānijas mežiem. Un tad man zvana cilvēki, prasīdami, lai izvedu viņus pa Ogres upes krastiem mazā ekspedīcijā. Man liekas, ka šis vārds jau ir kļuvis smieklīgs, ja salīdzina ar to, kas ir īsta ekspedīcija.

Roberts Līcis: Bet tā ir reklāma. Cilvēkam liekas, ka tā ir ekspedīcija, ja viņš ir nobraucis pa Ogres upi, tas ir kaut kas wow!, teju vai iespaidīgākais dzīves notikums.

Mārtiņš Eņģelis: Jāskatās uz ceļošanu saistībā ar attiecīgo laiku. Piemēram, runāt par ekspedīcijām vai ceļošanu tāpēc, ka cilvēks ir nelaimīgs, saistībā ar laiku pirms 200 gadiem ir diezgan absurdi. Piemēram, pirms 50 gadiem tas, iespējams, notika, lai pierādītu savu statusu. Mūsdienās varbūt tas tiešām ir tāpēc, ka cilvēki ir nelaimīgi, un viņi ar savu feisbuka postu mēģina pierādīt pretējo. Ja runājam par, piemēram, milleniāļiem, tie ar savu feisbuka postu grib parādīt, ka, aizbraucot uz Parīzi un nobildējoties, viņi var justies labi, bet izrādās, ka nejūtas gan.

Kitija Tigule: Skatoties uz šī brīža trendu pasaulē – ceļotāju blogiem un instagramu –, tas ir arī naudas pelnīšanas veids.

Aldis Kušķis: Bet kurā brīdī ekshibicionists kļūst laimīgs? Tikai tad, kad viņu redz. Šī gadsimta vēlme ekshibicionēties ir sasniedzama tikai tad, kad cilvēk ir nelaimīgs. Kamēr cilvēks ir šeit, viņš nevar ielikt bildi par to, cik skaistā vietā viņš atrodas, jo vieta ir tāda, kāda tā ir. Kā esmu sapratis no sarunām ar ceļotājiem, neviens no viņiem nevar atļauties visu, un tad ir jāizvēlas, vai tu dzīvo labākā gultā vai ar labāku ēdienu. Ja man ir jāizvēlas – neceļot vispār vai ceļot ar "Ryanair" un gulēt hosteļos vai teltīs, tad es izvēlētos ceļot. Bet visiem, kuri izvēlas investēt viesnīcā vai restorānā, vai muzejā, vai operā, vai upes pārvarēšanā, vai izpletņlēkšanā virs Himalajiem, vai nedēļā ar jahtu gar Horna ragu uz Antarktīdu, ir savas nepieciešamības. Daži ir laimīgi, vienkārši esot šajā procesā, bet daži nekļūst laimīgi, ja nav ekshibicionējušies. Un nevar pārmest ne vieniem, ne otriem, jo pēdējo gadu sociālo tīklu revolūcija cilvēkus spiež izrādīties.

Ilmārs Šlāpins: Instagrama kultūra varētu novest līdz tam, ka cilvēki iekārto mājās vienu glītu stūrīti, kurā mainīt fonus.

Aldis Kušķis: Bet tā jau ir pašapmierināšanās ar pašapmāna elementiem.

Ilmārs Šlāpins: Pašapmāns ir arī sakārtot savu ēdienu glīti uz šķīvja, lai to nofotografētu pirms ēšanas. Ja tev nebūtu instagrama, tu to ēstu, kāds tas ir. Bet arī pirms sociālajiem tīkliem cilvēki ceļoja un stāstīja par to, atgriežoties mājās. Reiz ceļojot, kad vēl nebija mobilo telefonu, es pieķēru sevi skatāmies uz lietām un domājam par to, kā to labāk nofotografēt, kā es to mājās labāk parādīšu vai izstāstīšu.

Māris Olte: Senāk cilvēki kārtīgi ceļoja. Jurģos bija jāpaņem savas pekeles un jāplēš tālāk, uz kurieni acis rāda.

Ilmārs Šlāpins: Bet tas nebija ceļojums.

Māris Olte: Tur bija jāplāno, uz kurieni tu tālāk dosies. Visu gadu domāja. Kad Reinis un Matīss Kaudzītes nāca no Piebalga uz Rīgu, tas bija četru dienu ceļojums. Gar visu Rīgas–Ērgļu ceļu ir krogi, krogi, krogi. Kad prece bija aizvesta uz Rīgu, pilnas kabatas ar naudu, tad bija riktīgs ceļojums ar visiem kultūras elementiem.

Aldis Kušķis: No Etiopijas uz Ēģipti, no Ēģiptes Mozus un viss pārējais, visa mūsu cilvēces attīstība – tas viss ir viens liels ceļojums. Pēdējie ir maori, tā ir tikai 400 gadus veca kultūra. Līdz ar to arī civilizācijas kultūras ceļojums ir ceļojums, tikai to es nesauktu par tūrismu. No vēsturiskā viedokļa – tūrisms radās tad, kad parādījās dzelzceļš.

Ilmārs Šlāpins: Viens no dārgākajiem ceļojumiem cilvēces vēsturē, kuru gan arī ir paveicis viens no bagātākajiem cilvēkiem vēsturē – Mali imperators –, notika ap 1500. gadu, kad viņš devās pāri Āfrikai uz Meku. Viņš bija tik bagāts, ka nauda, kas viņam bija līdzi, izraisīja finanšu krīzi Ēģiptē.

Aldis Kušķis: Mali valdnieka gadījums tomēr ir klasisks reliģiskais tūrisms – viņš devās uz Meku, tāpat kā cilvēki dodas, piemēram, uz Aglonu. Mēs gan to nesaucam par tūrismu, bet to varētu definēt arī tā. Ceļošana, pārgājiens. Braucot šurp, es mēģināju noformulēt, kas ir alternatīvais tūrisms. Var teikt, ka šobrīd mēs atrodamies alternatīvā galamērķī. Konteinerā, kurš saucas "Strops", kas atrodas aiz Ķengaraga, pašā jūras malā.

Mārtiņš Eņģelis: Tas tomēr neatbild uz jautājumu, kāpēc mēs ceļojam.

Kitija Tigule: Es domāju, ka ir saraksts ar iemesliem un katram tie ir savi. Ja mēs skatāmies pēc Maslova piramīdas, tad skaidrs, ka ceļošana nav prioritāte, bet, kad mums ir nodrošinātas pamatlietas, mēs vienmēr cenšamies kaut kur aizbraukt, kaut vai tepat Latvijā, tad kaimiņos un tad jau tālāk.

Māris Olte: Varbūt tas ir terapeitisks pasākums. Mums intuitīvi gribas kaut ko, bet mēs skaidri nevaram pateikt, kas tas ir.

Mārtiņš Eņģelis: Mēs mēģinām piepildīt savu Maslova piramīdu, meklējot to Leiputriju kādā citā vietā, kas nav šeit.

Kitija Tigule: Skatoties uz mūsdienu dzīves tempu, tā var būt arī iespēja ģimenei beidzot būt vienā vietā un laikā kopā.

Aldis Kušķis: Un arī pārbaudīt vienam otru. Pirmais ceļojums jaunajam pārim – medusmēnesis – ir riskants pasākums, ja iepriekš nav būts vismaz vienā kopīgā ceļojumā vai pārgājienā. Divi jauni cilvēki pirmoreiz mūžā atrodas divatā kopā vairākas dienas. Un, ja tā ir laiva vai aukstums… Arī Ēģiptes vai Turcijas atpūtā parādās citi izaicinājumi. Ceļojums ir perfekta sevis un apkārtējo pārbaude.

Roberts Līcis: Bet ļoti daudzi cilvēki to apzināti nedara, piemēram, kad mazi bērni nolemj doties pārgājienā kaut vai tepat pa pilsētu, viņiem nav prātā doma par sava brāļa labāku iepazīšanu. Tā drīzāk ir kāda dziņa pārvietoties, apskatīties, kas notiek aiz stūra. Tas ir līdzīgi kā ar pasakām un stāstu stāstīšanu. Ceļojums arī ir šāds stāsts, kuru tu vēlies izstāstīt vai kuru citi vēlas no tevis dzirdēt.

Aldis Kušķis: Ja šādas dziņas nebūtu, tad mēs būtu ļoti maz un Etiopijā.

Roberts Līcis: Tas ir tas ataviskais nomadisms, kas mūs dzen atpakaļ uz dzīvnieku pasauli, – visu laiku būt kaut kādā kustībā un pārvietoties.

Kitija Tigule: Man ienāca prātā interesants fakts, ka mēs visu laiku salīdzinām ceļotājus vispār, bet vai mēs varam salīdzināt ceļotājus starp valstīm? Piemēram, saka, ka mēs ļoti atšķiramies no vācu vai angļu ceļotājiem. Saka, ka mēs neesam pludmalēs gulētāji, mēs gribam ieraudzīt vēl kaut ko. Par vāciešiem mēdz teikt, ka viņi aizbrauks, nogulsies pludmalē un pēc septiņām dienām piecelsies.

Māris Olte: 15. ceļošanas gadā tu arī sēdēsi un teiksi, ka viss jau ir redzēts.

Kitija Tigule: Nē, es nesēžu.

Mārtiņš Eņģelis: Varbūt tas ir saistīts ar 50. un 60. gadu japāņu, vāciešu, amerikāņu – visu smago strādātāju – tendenci, dodoties ceļojumā, neapzināti ņemt līdzi kameru. Nedrīkst taču doties ceļojumā, neko nedarot, ir jāzipina. Tie, kas visu mūžu ir nodarbojušies ar gulšņāšanu, turpina gulšņāt arī ceļojumā, bet tie, kas visu mūžu ir darbojušies, mierīgi nevar nosēdēt arī ceļojumā.

Aldis Kušķis: Es gribētu viņus aizstāvēt – tā ir leģitīma cilvēku vēlme. Ja viņi ir strādājuši rūpnīcā, tad tās ir viņu tiesības nedēļu tikai gulēt.

Māris Olte: Bet kāpēc viņiem tāda vēlme rodas? Mūsdienu uzstādījums, ka piecas dienas es smagi darbojos un divas dienas atpūšos, beidzas ar tām galējām izpausmēm, ka cilvēkam ir jālec salto ar moci un jādara citi ekstrēmi brīnumi. Ekstrēmā vēlēšanās: "Divas dienas es dzīvošu!" Tātad kaut kas tiek darīts nepareizi. Tas ir tāds kā mazohisms, ja ir sajūta, ka piecas dienas kādam jākalpo vai jādara sev pāri un tad beidzot divas dienas varēs dzīvot. Neko nevajag atlikt, labāk uzreiz pamainīt. Ir vajadzīgs balanss.

Ilmārs Šlāpins: Bet tūrisms kā piedzīvojums? Robert, tu nodarbojies ar piedzīvojumu organizēšanu.

Roberts Līcis: Kā jau es pirms tam minēju, citiem piedzīvojums ir, piemēram, braukt pa nelielu Latvijas upi ar SUP dēļiem. Rīt man būs tāda 40 cilvēku grupa, cilvēki zvana un jautā, vai nebūs bīstami, vai līs lietus.

Ilmārs Šlāpins: Viņi grib vai negrib risku?

Roberts Līcis: Viņi grib apzinātu risku, kā mēs iepriekš runājām par kutināšanu un komforta zonām. Man un maniem kolēģiem, kuri brauc jau kārtējo reizi, tas vairs nav piedzīvojums, jo neliekas bīstami. Mums tas ir darbs.

Māris Olte: Esmu ievērojis, ka jums, piedzīvojumu taisītājiem, ir sadaļa "Vecpuišu ballītes". Acīmredzot tas arī ir kaut kas līdzīgs tam "es šodien gribu būt laimīgs". Atnāk džeki uniformās un izdara tev kaut ko, lai tu būtu laimīgs.

Ilmārs Šlāpins: Tu domā nevis pirms kāzām, bet vienkārši ikdienā uztaisīt vecpuišu ballīti?

Māris Olte: Es nezinu, kas tas ir, bet jēdziens "vecpuišu ballīte" varētu būt dzīvesveids. Tas ir nosaukums, ar kuru tu cilvēkos pamodini zvēru, kurš noteikti gribēs doties piedzīvojumos. Ar vecpuišu ballītēm nedrīkst būt tā vienkārši. Mākslīgi radīts jēdziens, lai attaisnotu savas vājības.

Ilmārs Šlāpins: Tas ir leģitīms attaisnojums visādām dullībām, kuras tu nevarētu atļauties mājās un ikdienā.

Aldis Kušķis: Kāpēc mēs domājam, ka piedzīvojums ir darbība, kuras pamatā ir risks, piemēram, salauzt kāju? Piedzīvojums var būt emocionāls, tas var būt arī satikt slavenu filozofu, kuru intervijas mēs lasām "Rīgas Laikā".

Mārtiņš Eņģelis: Man piedzīvojums saistās tikai ar emocijām, kuras var rasties kaut no parastas tūres pilsētā. Ja tu sajūti kādu emociju, tas savā ziņā ir piedzīvojums. Tikai pēdējo 50 gadu laikā mums bieži vien piedzīvojums, iespējams, "National Geographic" dēļ, asociējas ar savu robežu pārkāpšanu.

Ilmārs Šlāpins: Atgriežoties pie vecpuišu ballītēm, es gribēju pieminēt britus, kas brauc uz Latviju tās rīkot. Vai viņi to dara tāpēc, ka savā pilsētā nevar atļauties tā uzvesties?

Kitija Tigule: Citas tautas to tā īsti nedara, bet ar britiem ir ļoti interesanti. Es vairākiem esmu jautājusi par šo, un viņu atbilde ir tāda – katrs brits kaut kur dziļi sirdī ir aktieris, viņš mazliet grib spēlēt teātri, un tas ir pirmais veids, kā vismaz nedaudz pievērst sev uzmanību.

Ilmārs Šlāpins: Iespējams, instinktu līmenī tas tā arī ir – tu parādi, ka esi iekarojis šo teritoriju.

Mārtiņš Eņģelis: Problēma ir arī tūrisma infrastruktūra – nav tualešu.

Ilmārs Šlāpins: Vai nav tā, ka jebkurš ceļojums mums dod iespēju uzvesties tā, kā mēs mājās gribam, bet nevaram atļauties? Valkāt citas drēbes.

Kitija Tigule: Es nepiekrītu, jo tas nozīmētu, ka esam pastāvīgā diskomfortā ar sevi un vienīgā iespēja būt brīvam ir kaut kur aizbraukt.

Māris Olte: Es tikai vēlāk sapratu – tad, kad dzīvoju Rīgā, visu laiku ģērbos tādās kā tūrisma drēbēs. Kā Ilmārs teica, ir tādas drēbes, kuras uzvelkot tu jūties kā ceļā. Tāds apģērbs, kurš signalizē, ka pēc 15 minūtēm varam izbraukt, vienalga, uz kurieni. Tā ir sava veida brīvība. Esmu ievērojis, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā daudzi staigā safari vestītēs ar daudzām kabatām, un es nevaru saprast, kāda velna pēc viņi to dara.

Aldis Kušķis: Es gan domāju, ka ir taisnība par tām maskām. Mums dažreiz ir vēlme vai nu nomest savējās, vai piemērīt svešas. Lai sajustos kā – kam? Skotu hailanderim. Ir dažādas metodes. Ir tūristiska metode – tu nopērc pakalpojumu, kur tevi saģērbj kā skotu hailanderi, noliek pret kalnu un nofotografē. Tas ir tūrisms. Ceļotāja versija būtu atrast kādu foršu cilvēku, vai tas būtu labs gids, kurš ir no pareizā klana, un aizbrauc ar tevi Skotijas kalnos uz trim dienām. Jūs kopā ejat kalnos un pētat Skotijas vēsturi, jūs lēnām saprotat, no kurienes kilti ir radušies. Tādā veidā tas varbūt vairs nav tūrisms, lai gan tu esi to apmaksājis un tas ir komerciāls pasākums. Trīs dienu laikā tu uzzini, kas ir skotu klanu vēsture. Trešā versija ir – tu ieprecies skotu klanā, un tad tu vairs neesi ne tūrists, ne ceļotājs. Tad tu esi imigrants.

Ilmārs Šlāpins: Man nesen izstāstīja vienu leģendu par kādu vietu, kur ir kalns, uz kuru dodas visādi tūristi, jo grib tajā uzkāpt, bet tur ir tikai viens cilvēks, kurš zina, kā uzvest, – vietējais gids. Viņš cilvēkus ved pa vienam, uzved kalnā augšā un uzdod atjautības uzdevumu, mīklu. Ja cilvēki atbild pareizi, tad viņš tos ved lejā. Ja atbild nepareizi, tad atstāj.

Aldis Kušķis: Tas ir pirms feisbuka un pirms "Google Maps".

Ilmārs Šlāpins: Bet gids ir vajadzīgs?

Aldis Kušķis: Gids, pavadonis? Vai, teiksim tā, kāds cilvēks, kurš interesētos par alternatīvu tūrismu, uzskatītu Ilmāru Šlāpinu par gidu? Ja tu piekristu kādu amerikāņu andergraunda filozofu…

Ilmārs Šlāpins: …aizvest uz Ķengaragu.

Aldis Kušķis: …aizvest uz Ķengaragu – tu esi gids vai neesi gids? Tu esi tūres direktors vai vienkārši cilvēks, kas sniedz papildu informāciju? Pēdējo gadu slavenākie jaunie projekti ir saistīti ar… Kā sauc latviski, shared economy?

Kitija Tigule: Dalīšanos.

Aldis Kušķis: "Airbnb" vai "Uber" – kas kaut kad varbūt bija dalīšanās ekonomika, bet tagad tā ir licenzēta, nodokļus nemaksājoša uzņēmējdarbība, par ko visi saka, ka tas taču ir tik labi: var aizbraukt uz Barselonu un noīrēt dzīvokli no kāda vietējā. Taču pusē gadījumu tas vietējais ir ķīniešu students, kas dzīvo Barselonā un pārvalda piecus dzīvokļus, kurus nopircis kāds ķīniešu investors. Šobrīd daudzu pilsētu vecpilsētas tiek tādā veidā izpirktas, no tām tiek izgrūsti vietējie iedzīvotāji, jo "Airbnb" un shared economy attīstās tajā virzienā. Tas nav ne gidu, ne vietējo, bet ir patīkami, ka ir kāds, kuram var pajautāt un kura padomam var klausīt un neklausīt. Manuprāt, ir svarīgi, ja ceļojumā ir kāds, kam var pajautāt.

Mārtiņš Eņģelis: Cilvēkam ir vajadzīgs kāds, kurš var izstāstīt to, kas notiek. Nevis vienkārši kaut ko stāstīt, bet lai tas rada ainu. Lai tu, aizbraucot uz kādu vietu, saņem šo atgriezenisko saiti. Tāpēc audiogids nav labākais, ir vajadzīgs īsts gids. Gids, kurš tevi vada, nevis izstāsta stāstu un iet tālāk.

Māris Olte: Tad tas ir viesmīlis.

Kitija Tigule: Jebkurā profesijā ir labi, ir slikti un ir viduvēji. Ja mēs koncentrējamies uz labiem savas profesijas darītājiem, tad labs gids ir zelta vērts.

Aldis Kušķis: Pēdējo divdesmit piecu gadu laikā esmu saticis 2500 gidu, un no tiem man atmiņā palikuši divdesmit pieci. No 2500 gidiem divdesmit pieci ir bijuši labi. Es esmu no pirmās ģimnāzijas, pareizāk sakot, no pirmās vidusskolas, un cipari man ir okei, bet, ja viņus man iedod kopskaitā 749, kuri visu laiku stāsta "šajā gadā, tajā gadā"... kas, es esmu atbraucis te gadskaitļus sakārtot smadzeņu ekselī? Nē taču, man ir vajadzīga kopsakarība par to, kāpēc šajā valstī, šajā pilsētā, šeit redzam šādu attīstību, kustību, vēsturi, kultūru, mākslu, filozofiju, valodu. Kāda jēga zināt, kurā gadā Gaudi ir sācis celt to baznīcu?

 

Mārtiņš Eņģelis: Tas jādara ar pasaku stāstīšanas veidiem.

Aldis Kušķis: Ar stāstiem, nevis ar gadiem.

Mārtiņš Eņģelis: Es esmu bijis ekspedīcijā Islandē, kur gids pastāsta vienu teikumu, bet tas, ko viņš dara, ir ārkārtīgi brīnumains darbs, jo viņš stāsta ejot. Viņš stāsta, viņš rāda, tur klāt visu laiku ir kaut kāda kinematogrāfija. Tu vari stāstīt pasakot kaut ko, tu vari stāstīt to, ko tu redzi. Ja gids spēj izmantot visas maņas, lai izstāstītu un uzliktu to punktu uz i, viņš pavisam noteikti ir vajadzīgs. Ja viņš to nespēj, to var izdarīt arī pats.

Aldis Kušķis: Angliski to sauc par fully escorted travel, kad tu nolaidies Etiopijā, Adisabebā, tevi paņem, un pēc divām nedēļām tas gids vai pavadonis noliek tevi atpakaļ lidmašīnā.

Roberts Līcis: Kā Ziemeļkorejā.

Aldis Kušķis: Profesionālā gadījumā cilvēks ir laimīgs par to, ka ar viņu tā notiek, viņš nevēlas izkāpt no savas komforta zonas – tā ir viena galējība. Otra galējība ir tāda, kad kāds paziņo, ka ir neatkarīgais ceļotājs, viņam visi gidi ir pie mugurkaula aizmugurējās, apakšējās daļas. Visticamāk, gan viens, gan otrs ir ekstrēms. Es domāju, katrs pats neatkarīgākais ceļotājs būtu priecīgs satikties ar profesoru Spārīti, lai uzzinātu par Rīgas centra vēsturi un arhitektūru. Bet viņu nevar nosaukt par gidu, Zinātņu akadēmijas prezidents nav gids, tas ir cilvēks, no kura smelties zināšanas. Kāpēc mēs braucam, lai izzinātu pasauli? Kas mums palīdz to darīt? Tu vari pats rakt, nav problēmu, bet apgalvot, ka gids ir pēdējā lieta, ir tikpat ekstrēmi kā fully escorted travel.

Māris Olte: Ruma ceļojumi arī – kad rums ir gids.

Aldis Kušķis: Vai nedaudz kulturālāk – vīns. Atveru vīnu un sajūtu travel smaržu.

Mārtiņš Eņģelis: Tajā pašā situācijā, kāda ir atšķirība starp to gidu, kas ir miesa un kauli, un gidu, kas ir grāmata? Tūrisma gids, "Lonely Planet" gids.

Aldis Kušķis: Vai kāda laba grāmata, kas nav pat gids.

Mārtiņš Eņģelis: Bet vai laba grāmata var būt tas pats labais cilvēks? Vai audiogids var aizstāt īstu gidu? Manuprāt, ne, cilvēkam tur ir jābūt. Ja mēs runājam par kādu, kas tevi vada, kāds cilvēks, kas attiecīgi ir pie varas tajā, ko tu redzi vai kā tu redzi.

Aldis Kušķis: Grāmata ir labāka par neko, cilvēks ir labāks par grāmatu, bet vislabāk ir grāmata un cilvēks. Tu esi kaut ko lasījis, tev ir kaut kāda bāze, neviens gids tev nevar iedot bāzi.

Ilmārs Šlāpins: Visbriesmīgākais tūrists vispirms izlasīs grāmatu un pēc tam sāks strīdēties ar gidu.

Aldis Kušķis: Bet tā jau ir šī cilvēka specifiskā īpašība.

Roberts Līcis: Vai arī sūdīgs gids.

Aldis Kušķis: Vai arī sūdīgs gids, kurš vispār ļaujas šādai diskusijai.

Māris Olte: Gidam rodas iespēja improvizēt, ja ir kāds zinītis, kurš zina labāk par viņu. Es, piemēram, nostātos otrā pusē un paklausītos, ko stāsta. Dažreiz ir tā, ka pavadā mūs pa Ērgļiem, kur Rūdolfs Blaumanis ir savulaik dzīvojis un, varu saderēt, ar jaunajiem literātiem uzkūlies Ērgļos, apskatījies, kas tur notiek, aizbraucis uz "Brakiem" un rakstījis augšā, viss viens pret vienu. Labākais novadnieka apskats, ko es esmu redzējis, jo tie tēli dzīvo joprojām, viņi vienmēr tur ir. Ja tu man jautātu, kas ir interesantāk, kad "Impro" autobuss brauc ar mani dabā, man daudz interesantāk ir stāstīt par tiem cilvēkiem, kas staigā pa ielām, zinot, ka tos cilvēkus viņi tāpat nesatiks. Es varu kaut ko pastāstīt, un viņiem rodas priekšstats, kas ir daudz interesantāks par to, kurā gadā tas pilskalns radās. Rodas dzīvā saikne, tu jūti iesakņotību.

Kitija Tigule: Ir labs gids.

Māris Olte: Iespējams.

Ilmārs Šlāpins: Kādas ir iespējas, šobrīd ceļojot pa Latviju?

Māris Olte: Tik, cik ir, un vairāk nav – cilvēkam tas ir uzmanības daudzums. Latvija ir unikāla ar to, ka cilvēki ir gatavi veltīt to viens otram, ja tu viņu dabū. Citur pasaulē nevar no cita cilvēka saņemt tik daudz uzmanības kā Latvijā – ja tu viņu uzrunā.

Mārtiņš Eņģelis: Bet vai mēs to darām? Vai mums mentalitāte un ieaudzinātība ir bijusi tāda? Kopenhāgenā tagad ļoti veiksmīgi ir pieņemta tūrisma politika, kurā mēģina veicināt vietējo kontaktu ar tūristiem, veidojot sajūtu, ka tūrists ir lokālais, tikai viņš runā citā valodā. Ar viņu var parunāt ne tikai par laikapstākļiem vai "hi, how are you?", bet tu tiešām vari justies, it kā viņš dzīvotu tepat netālu. Viņš atnāk uz bāru, jūs parunājat par dzīvi, viņš izstāsta savu stāstu, iespējams, tu viņu nekad vairs neredzēsi, un viņš var doties. Es kā gids zinu, ka varu atdot sevi tam vienam vai pieciem tūristiem.

Aldis Kušķis: Tas, ko tu mini, ir pilnīgi mākslīga konstrukcija, kura vienkārši ir konstruēta. Latvietis ir spējīgs atdoties viesim daudz vairāk, nekā mums pašiem liekas. Kad mēs veidojām "Best enjoyed slowly" kampaņu un visu to stratēģiju, viens no secinājumiem bija tāds, ka latvietim nepatīk vienas nakts sakari. Viņš meklē stabilu, gruntīgu cilvēku. Ne tikai tāpēc, ka viņš te ir ieskrējis nopirkt kotleti, bet, ja šis cilvēks kļūst par manu draugu uz ilgiem laikiem, es pie viņa, viņš pie manis, tad atveras daudz vairāk.

Mārtiņš Eņģelis: Latvietim ir kaut kādi priekšnoteikumi par cilvēku, kas viņam ir pretī. Ja tas ir tūrists, kas atbrauc uz trim stundām un pēc tam lec iekšā kruīza kuģī, tā ir pretēja reakcija, atgrūšana, tas ir tūrists, kurš man nepatīk. Bet, ja tu zini, ka tas cilvēks te jau nedēļu dzīvo, latvietim uzreiz ir interese uzzināt, ko viņš te ir noskaidrojis, un viņš grib draudzēties. Pavisam pretējais, globāli runājot, ir kaučsērfings – nezinu, kā viņiem tagad iet, tā ir jau daudziem aizmirsta lieta. Bet tur vienas nakts sakars ir ārkārtīgi svarīgs. Mēs nerunājam par tiešu vienas nakts sakaru, bet tas nozīmē, ka tu paliec pie kāda to vienu nakti uz dīvāna un dažreiz tu esi gatavs izstāstīt tādas lietas, ko nekad nestāstītu nevienam citam. Tu to cilvēku nekad vairs neredzēsi, un rodas ļoti tuva saikne.

Māris Olte: Ja tu gribi satikt cilvēkus, vari visu dienu skriet apkārt pa pūli un skaitīt, cik tu satiec, vari nolikt sev krēslu un paskatīties, cik cilvēku tev paiet garām, un būs ļoti līdzīgs skaitlis. Ar to staciju, ko es tagad būvēju simts kilometrus no Rīgas, es ļoti ceru, ka tas, kā es nolikšu to māju un to visu kluba sajūtu, aicinās cilvēkus, kas ir man radniecīgi, un es dabūšu daudz draugu. Cita mērķa man nav. Gribas, lai būtu interesanti gan pašam, gan viņiem. Dabūt to improvizējošo saspēli ar cilvēkiem – kas tagad būs?

Mārtiņš Eņģelis: Latvietim ir baigi svarīgi aizbraukt kaut kur tā, lai varētu satikt kādu radu. Man pirms trim mēnešiem uzrakstīja feisbukā – man dažādu iemeslu dēļ vajadzēja noskaidrot, kāda ir latviešu ceļotāju mentalitāte un kāpēc mēs ceļojam pa Latviju. Viena no atbildēm bija – "mēs jau kaut kur braucam, kaut ko apceļojam, braucam uz laukiem", tā tāda mūsu ceļošana, un tad kaut ko pievelkam klāt. Un tā valsts ir tik maza, ka kaut kur kāds radinieks dzīvo, un reizē to apvienojam. Augoša auditorija ir cilvēki, kas ir gatavi doties ceļā uz vietu, kur nekad nav būts, brauc uz Kolkas ragu, kur viņiem nav neviena radinieka. Bet sākotnēji tā drošā tradīcija ir doties pie tantes vai vecmāmiņas uz Latgali un apbraukāt, vienalga, vai tev ir desmit gadu un vasaras brīvlaiks vai arī tu esi pieaudzis cilvēks. Pārsvarā tā ir radu būšana.

Kitija Tigule: Būtu jāceļo vairāk. Ir vairākas kampaņas, gan "Best enjoyed slowly", gan…

Aldis Kušķis: Latvijas laikā – "Apceļo dzimto zemi".

Kitija Tigule: Arī tiem tūristiem, kas atbrauc pie mums, – ja mēs neceļosim paši, arī viņiem nav intereses.

Mārtiņš Eņģelis: Mēs jau nevaram neko ieteikt.

Māris Olte: Tas mums ir ļoti raksturīgi. Lielā mērā mūsu ceļojumu izsvaidītība ir postsovjetiskā trauma, ka mums gribās aizceļot. Mēs varbūt nezinām, kur ir Malta Latvijā, bet mēs zinām, kur ir Malta siltajās zemēs. Esam izmaukuši visur kur, bet savu Latviju neesam. Man liekas, šobrīd ir ļoti aktuāli apceļot dzimto zemi.

Mārtiņš Eņģelis: Tas mainās un arī šobrīd Latvijas simtgades notikumu sērijā sāk strādāt. Man saistībā ar to jāveido dažādas akcijas un koncepti, kā mēs varētu veicināt tūrismu Latvijā. Jaunā paaudze mainās, un arī viena no atbildēm aptaujā bija, kā jau tu teici, "esmu apceļojis pusi Eiropas, pusi pasaules, bet neesmu apceļojis dzimto zemi divdesmit deviņu gadu vecumā". Laiks to mainīt.

Aldis Kušķis: Kitija precīzi pateica – mums ir jāceļo, jo citādi pareizie tūristi un ceļotāji zaudēs interesi par Latviju. Mēs paņemam jebkuru vietu, kur satiekas iebraucējs, tūrists, ceļotājs ar latvieti. Tajā mirklī, ja viņi ir piecdesmit un mēs esam viens, viņš jūtas kā tūrists komerciāli nevietā. Ja viņi ir pieci pret pieci, ir okei. Nebiju līdz šim iedomājies, ka jebkurā vietā pasaulē es jūtos tā kā tāds masu tūrists, kur nav vietējo. Tā proporcija ir nojukusi, vai tā būtu vecpilsēta vai krogs, vai bārs, vai pludmale, vai kalns, vai jebkura vieta. Piemēram, Alpos, kalnos, paldies dievam, vēl joprojām ir reāla dzīve, un, Alpos kāpjot, tu satiec arī reālus cilvēkus, ne tikai pārējos piecdesmit deviņus amerikāņus, ar kuriem tu sasveicinies. Okei, kāpjot Kilimandžaro, visticamāk tu satiec tikai vācu pensionārus.

Ilmārs Šlāpins: Tad mums ir jābrauc uz Ventspili ekskursijās, lai lietuviešiem nerastos sajūta…

Kitija Tigule: Lietuvieši jau tur jūtas kā vietējie.

Māris Olte: Tur govis ir vietējās.

Aldis Kušķis: Lai es uztrauktos par lietuviešu pašsajūtu, tas ir mans personīgais jautājums.

Ilmārs Šlāpins: Tu teici par pareizajiem tūristiem.

Aldis Kušķis: Lai pareizi tā būtu – vai tā ir Liepāja vai Ventspils, būtu labi, ja mēs būtu vairāk nekā viņi. Tas, starp citu, attiecas arī uz Rīgu.

Ilmārs Šlāpins: Jāiet uz Vecrīgu.

Aldis Kušķis: Jāiet uz Vecrīgu apzināti, nekādas Miera ielas. Tikai, protams, brīvprātīgi un ar domu, ka mani kāds tur gaida.

Mārtiņš Eņģelis: Varbūt pretēji – mums ir jāatšķaida tūristi pa dažādiem reģioniem. Mēs nedrīkstam teikt, ka Vecrīga un Alberta iela ir vienīgais. Es izstrādāju ļoti interesantu lietu, ko sauc par landmark rose, tāpat kā vēja roze, tikai tu paņem Top 20 Latvijas vai, šajā gadījumā, Rīgas objektus, saliec uz kartes un uztaisi lielāko teritoriju, ko šie objekti noklāj. Šī ir Rīga, un šis sarkanais laukumiņš ir Vecrīga, visas iespējamās ēkas, bāri, Kalnciema kvartāls un nedaudz Albertas ielas. Tā ir tā Rīga, ko pozicionē gan tūrisma informācijas centros, gan tā ir tā Rīga, kuru liek informācijas bukletos, ko viņi atrod mājaslapā, viņi tur, protams, iet, un mēs gribēdami nevaram ar viņiem cīnīties un šķīdināt. Tur ir arī ekonomiskais un kultūrsociālais pamatojums, ja mēs pašķīdinām iebraucējus uz visām pusēm, pasakām, ka ir Avotu ielas apkaime, Āgenskalns, Ķīpsala, tādas apkaimes, kuras apmeklēt, tad viņi satiek nedaudz vairāk vietējo. Vietējiem nav jāpūlas, ar savu klātbūtni var veicināt ekonomisko attīstību, piemēram, parādās kafejnīca. Kā Āgenskalnā tagad ir Kalnciema ielas kvartāls, ļoti populārs tūristu vidū, Miera iela un Avotu iela, tur ir pilns ar "Airbnb". Tu saproti, ka šķīdināšana ir daudz labāka par cīnīšanos pretī.

Kitija Tigule: Te ir līdzīga tā atbilde, ka mēs jau kā vietējie sākām tās vietas iemīļot. Līdzīgi tā būtu ar jebkuru pilsētu Latvijā, mēs varam aicināt ceļotājus uz turieni braukt, bet, ja tā būs absolūti tukša vieta, kur nevarēs iedzert ne kafiju, ne ko apēst, mēs jau paši tur neiesim.

Mārtiņš Eņģelis: Mums ir jābūt vēstniekiem.

Kitija Tigule: Tāpēc mums vajadzētu vairāk ceļot, lai veicinātu tūrismu Latvijā.

Aldis Kušķis: Tos garšīgos tūristus, kas grib uz Miera ielu, uz Ropažiem, uz baltezeriem, ne tikai uz Siguldu, bet arī Ogres upi. Tas ir jautājums par garšīgo ceļotāju un kā viņu vispār noķert. Sešas dienas, trīs Baltijas valstis, Viļņa, Rīga, Tallina – absolūta klasika. Un nevar pārmest šiem cilvēkiem, ja viņam ir sešas dienas un trīs Baltijas valstis, ka viņš nekādi nevar nonākt Daugavpilī.

Roberts Līcis: Man īsti nav nekādas sajēgas par klasisko tūristu, kas pa Rīgu staigā, es viņus laižu gar ausīm. Bet vai gadījumā tiem tūristiem nevajag pašu esenci pēc iespējas īsākā laikā – un, hops, viņi izskrien cauri Vecrīgai, viņi ir sapratuši visu vēsturi, viņi ir redzējuši Top 20 objektus, un viņi var laimīgi šaut mājās, jo ir dabūjuši to esenci. Viņiem īsti nav laika aizbraukt līdz Daugavpilij.

Mārtiņš Eņģelis: Man arī ir bijusi tāda iespēja vairākās Eiropas valstīs, kad tu uztaisi kaut kādu maratontripu un ātri izskrien cauri. Bet vai ir tādi dati, ka mēs varētu tiešām pateikt, ka mainās tā tradīcija un cilvēki tiešām grib uzturēties vietās ilgāk vai arī grib skriet cauri.

Māris Olte: Dati ir tādi, ka mēs paliekam vecāki.

Mārtiņš Eņģelis: Varbūt tad tas ir vecums – jābrauc uz savām dzimtas mājām.

Māris Olte: Ne uz dzimtas mājām, bet samazinās ātrums. Nevajag vairs test kaut kur, tu saproti, ka, apsēžoties kaut kur un mierīgi parunājoties, vari iegūt daudz vairāk nekā tad, ja been there, been there, been there, been there.

Mārtiņš Eņģelis: Bet tev kā latviešu ceļotājam tāds ātrums bijis nebijis. Trīs stundas turp un atpakaļ, četras maksimums, neko nevar nokavēt Latvijas kontekstā vai arī aizskriet kaut kam garām.

Māris Olte: Manuprāt, Latvija ir izpletusies milzīga. Man jau skumji no tā, cik daudz es nevaru pagūt.

Mārtiņš Eņģelis: Protams, katru stūrīti mēs nevaram redzēt. Bet pēdējo desmit divdesmit gadu laikā tie simts kilometri Rīga–Ērgļi ir palikuši īsāki, jo palielinājusies mobilitāte. Mēs lēnāk domājam, lēnāk uztveram lietas un lēnāk tās sagremojam.

Māris Olte: Tas ir vecums.

Kitija Tigule: Runājot par to, kas ir bijis vai kas ir tagad, ja mēs paskatāmies mazliet uz nākotni, man ir sajūta – kaut kas noteikti mainīsies. Visi notikumi pasaulē šobrīd, tur var būt dažādi scenāriji, kā mēs ejam tālāk. Cilvēki kļūst arvien nacionālāk noskaņoti, visādas lietas, kas notiek pasaulē, terorisms, viss ietekmē to, kā turpmāk ceļotājs pārvietosies vai nepārvietosies. Viens scenārijs – visa Āzija aizvien straujāk sāk ceļot un ceļot. Ja mēs paskatāmies uz Eiropu, vecā Eiropa kļūst arvien vecāka, viss arvien lēnāks, kaut kas apstājas. Tādi faktori ļoti ietekmē ceļotāju. Vēl pirms pārdesmit gadiem ceļošana bija diezgan luxury. Mēs nevarējām aizlidot, nevarējām nopirkt biļeti. Gribu rīt – atrodu, noķeru lidojumu. Daudz nekas nav šodien jādara, lai jau rīt iekāptu lidmašīnā. Kādreiz tādas iespējas vispār nebija. Varbūt bija, bet ļoti mazam, izredzētam segmentam, kas to varēja atļauties.

Mārtiņš Eņģelis: Luxury, manuprāt, mūsdienās vairāk saistās ar to, ka tu vari atļauties ceļot uz vietu, kur ir droši. Latvija var kļūt par slavenu, svarīgu galamērķi, jo atbraucot uz šejieni, gan vietējie, gan citu valstu iedzīvotāji saka: "Nu, uz kurieni jūs braucāt? Uz Latviju. Kāpēc? Jo tur vienkārši var mierīgi pabūt un neuzbruks neviens."

Aldis Kušķis: Best enjoyed slowly.

Mārtiņš Eņģelis: Tikmēr par to, ka nākotnē tie ķīnieši un Āzijas tirgus ierodas Eiropā arvien straujāk, tas, protams, ir nenovēršams.

Māris Olte: Nav jau zvanīts, ka viņiem vajadzēs visu laiku galda tenisu spēlēt, viņi arī var mierīgi kaut ko darīt.

Aldis Kušķis: Tā visa pasaule iziet cauri dažādiem konceptiem. Viens ir skolas ceļojums ar klasesbiedriem un skolotājiem. Tas ir viens koncepts, vienkārši viņi nemēdz būt tādi paši kā tad, kad puisis skatās uz to meiteni un viņam vajag viņu iekarot. Pēc tam viņš viņu iekarojis, kāds brīnums! Budžeti uz pusi mazāki, kāpēc? Tāpēc, ka meitene sāk sargāt maku. Pirms tam viņa to nesargāja. Tiek sargāts maks, lai būtu māja, lai būtu bērni, lai būtu izglītība. Tad ir process, kurā tu ceļo kopā ar maziem bērniem. Tad ir process, kad tu ceļo bez bērniem, jo tu jau vari atļauties viņus kaut kur atstāt, vai ar tādiem, kas ir pusaudži. Ceļojumi kopā ar bērniem, kas jau ir pieauguši bērni, ir jūsu, pieaugušu cilvēku, kopā bagātināšanās pieredze. Kad tev ir piecdesmit sešdesmit – starp citu, pārāk daudz divdesmitgadīgo vai trīsdesmitgadīgo nezin kāpēc neceļo pa pasauli uz operu. Nezin kāpēc, tas pēc četrdesmit pieciem ir novērojams. Tie ir koncepti, kuriem mēs kā cilvēki izejam cauri paši. Strādājot desmit un divdesmit gadus industrijā, mūsu pieredzējušākie kolēģi jau redz, kā latvietis, kurš sāka ceļot tikai 1991. un 1992. gadā, skatās uz to globusu un domā – cita jums nav?

Ilmārs Šlāpins: Tu runā par vecumposmiem, kuriem cilvēki iziet cauri, bet ir taču kaut kādas tūrisma vai ceļošanas formas, kas ir pagājušais gadsimts, tādā nozīmē…

Aldis Kušķis: Izmirstošas?

Ilmārs Šlāpins: Man liekas, ka tās piesauktās skolēnu autobusu ekskursijas jau arī ir beigušās.

Kitija Tigule: Nav gan. Manai māsasmeitai ir piecpadsmit gadu, viņa tikko atgriezās no Maķedonijas ar autobusu.

Māris Olte: Briesmīgākie, kas uz laukiem atbrauc ar autobusu apēst savas sviestmaizes un aizbrauc prom ar autobusu, ir pensionāri.

Kitija Tigule: Jā, bet tā viņiem ir iespēja iesākt kaut ko kolektīvi, viņiem ir nepieciešama socializēšanās. Viņi var kaut kur aizbraukt, viņiem ir tusiņš ar saviem domubiedriem un pagasta biedriem, un tas ir forši, tā ir viņu iespēja. Varbūt vēl pēc desmit gadiem viņi sēdēs tajā krodziņā un ēdīs. Jācer, ka mūsu pensionāri varēs to atļauties, jo šobrīd nevar.

Māris Olte: Atļaušanās jau ir prioritātes jautājums. Tajā brīdī, kad tu sasit kāju, tu aiziesi pie daktera. Kamēr kāja nesāp, dakterim neatrodas ne laika, ne līdzekļu. Man vispār šķiet, ka tā ir ģimenes sajūta, mēs esam tik maz, ka varētu bez radniecības viens otru par ģimeni uzskatīt. Labāk atdot naudu savai ģimenei, bet nevar iedomāties, ka otrs Latvijā dzīvojošs cilvēks varētu tikt uzskatīts kā ģimene. Poļiem tādi kompleksi stāv tikai un vienīgi uz poļu auditoriju, jo viņi zina, ka brauc pie savējiem, tāpēc savējos attīsta, dod savējiem darbu. Tādu izpratni es tūrisma jomā pagaidām daudz neredzu. Iespējams, ja cilvēki par to domātu mazliet plašāk, tad arī citādi plānotu savus ceļojumus.

Kitija Tigule: Ir kaut kāda viena paaudze, runājot par pensionāriem, kas principā ļoti neomulīgi jūtas ieejot restorānā vai krodziņā ēst, jo tas ir kaut kas nebijis, ko viņi savā pagastā ikdienā nedara. Es nedomāju, ka tā ir lieta, ko atļaut sev, bet gan neziņa. Es kaut kur lasīju par restorāniem, kas bija iesākuši akciju "Atved savu ģimeni uz restorānu", jo vēl joprojām ir ļoti daudz cilvēku, kas nav bijuši restorānā. Kas tas ir, un kāpēc man tur jāiet?

Mārtiņš Eņģelis: Es esmu pavadījis daudz laika Āgenskalnā un redzējis arvien vairāk pensionāru, kas pārvietojas trekinga zābakos, "Mammoth" jakās. Nevar zināt, varbūt viņiem ir bagāti bērni, bet viņi vairs neģērbjas kā no "Titānika" Prāgas ielā, tajās dermantīna jakās un briesmīgajos apavos.

Māris Olte: Mēs te smējāmies par lietuviešiem, bet pagājušajā nedēļā Pāvilostā viens lietuvietis, tāds uz trīsdesmit pieciem gadiem, veda savu mammu. Vispirms vienā pusē pludmalei viņš bija, pēc tam jau aizvilka arī uz otru pusi. Tantei nebija viegli iet, bet viņa gāja. Es dzirdēju, viņš stāstīja, ka Kolkā nez kāpēc neesot nekādas mājas, kuru mēs varētu apmeklēt. Es nevaru atrast motīvu, kāpēc man savu māti vajadzētu uz Pāvilostu aizvest, bet viņš bija atradis motīvu no Lietuvas uz Latvijas Pāvilostu aizvest un stāstīja, ka vispār gribējis Kolku.

Kitija Tigule: Varbūt viņš domāja, ka nav kur palikt.

Aldis Kušķis: Pensionāri ir visbagātākie cilvēki, arī mūsējie. Viņiem ir vislielākā bagātība. Mums tās nav. Viņiem ir laiks. Brīvs laiks. Mums ir nedēļa vai četras, privātbiznesā – cik gribi, bet vienalga daudz mazāk kā tam pensionāram, kuram brīvais laiks ir absolūts. Un viņš to var ieguldīt, gatavojot sev ceļojumu.

Māris Olte: Kad es biju bērns, man sacīja: "Jūs, bērni, esat laimīgi, jo jums nav par ko domāt," – bet man nelikās, ka man nav par ko domāt, ka nav nekādu rūpju. Ja tu uzprasītu pensionāram, vai viņam tiešām ir daudz brīva laika, viņš tev visdrīzāk atbildētu noraidoši. Viņam ir kāpostiņš jāaprušina, tomātam kreisā puse jānoglauda.

Aldis Kušķis: Viņš ir radījis sistēmu, kā būt derīgs sev un apkārtējai pasaulei, bet viņam arī ir brīvs laiks. Un viņš to var investēt – grāmatās, kāpostā, kino…

Māris Olte: Mazbērnos.

Aldis Kušķis: Mazbērnos vai ceļojumā ar mazbērniem, ja vidējā paaudze apmaksā.

Mārtiņš Eņģelis: Vienā no tām atbildēm, kas bija manā mazajā aptaujā, apmēram trīsdesmit gadus veca sieviete teica, ka skolas laikos visa Latvija jau bija izbraukāta, tagad galīgi vairs negribas. Atceros arī savu bērnību un savu vidusskolu, mums bija skolotāji, kas visu laiku mūs dzina uz visādiem muzejiem utt., tas notiek arī šobrīd, bet arī šobrīd visi tie jaunieši piecpadsmitgadnieki brauc uz to Maķedoniju. Viņi tagad jau Eiropas kontekstā ceļo. Arī manam draugam ir trīspadsmit četrpadsmit gadus veca meita, kas saka, ka viņa negrib braukt uz to Angliju autobusa ceļojumā, jo katru gadu viņi tur brauc. Katru gadu ir šī tradīcija doties ar autobusu uz kādu valsti. Latvijas kontekstā viņi to vairs nedara tik daudz, Latvija ir īsāks galamērķis. Bet skolēni un vidusskolēni noteikti ceļo, arī augstskolās ir kaut kādas grupas, kas ar to nodarbojas.

Ilmārs Šlāpins: Vēl ir vērtīgi veicināt vietējo tūrismu un ceļošanu pa Latviju, jo tas ir vienkāršs un iedarbīgs veselīga patriotisma instruments. Es bieži vien dzirdu cilvēkus, kas braukuši ar mašīnu vai autobusu uz Liepāju no Rīgas, atgriežoties sakām: "Cik tā Latvija tomēr skaista!" Sēdējis autobusā pie loga, skatījies uz to ainavu, un tas kaut kā nostrādā.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2