Foto - Ilmārs Šlāpins
 
Komentārs
29.12.2014

Sargeņģeļa mācības

Komentē
9

Valststiesībniekam Ginteram Frankenbergam ir tāda teorija par "mācošos suverēnu" – proti, par demokrātiju kā procesu, kura ietvaros suverēnā tauta mācās no savām kļūdām. Tieši tādēļ ir jēga rīkot brīvas un regulāras vēlēšanas, lai ļautu suverēnam pakāpeniski mācīties no savām veiksmēm un kļūdām. Savukārt tālā bērnībā mana solfedžo skolotāja katras stundas beigās lika atkārtot visu, ko esam šajā stundā iemācījušies, – kā saka, nostiprināšanai. Tādēļ, aizejot 2014. gadam, arī es apkopošu un nostiprināšu galvenās mācības, kuras, manuprāt, mūsu talantīgais, taču laiskais suverēns šogad ir apguvis. Pats būdams slikts skolnieks, es neesmu tās sarindojis nekādā prioritārā secībā – kā saka, kas pirmais iešāvās galvā, tas arī nonāca uz papīra. Tādēļ ņemiet par labu, kā nu ir.

  1. Latviešu politiķiem strādāt Latvijā nav prestiži. Turklāt tā domā arī mūsu vēlētāji. Šis gads, kā atceramies, mums sākās ar Valda Dombrovska pazīstamo "atbildības uzņemšanos" Zolitūdes traģēdijas sakarā. Detaļas neatgādināšu, bet pēc valsts budžeta glābšanas Starptautiskā Valūtas fonda un Eiropas Komisijas uzraudzībā līdz šim ilgākais Latvijas Ministru prezidents pameta amatu, lai dotos pastrādāt civilizētākos apstākļos. Turklāt tas tika darīts patētiski, aizejot no amata it kā sabrukuša lielveikala dēļ. Tādējādi tika novesti izmisumā daži ārvalstu žurnālisti, kuri pēc notikušā pilnā nopietnībā man vaicāja, vai Latvija turpmāk grasās līdzināties Japānai, kur šāda līmeņa amatpersonas atstāj amatu arī ar viņiem tieši nesaistītu notikumu dēļ. Tas, protams, izklausījās komiski. Plāns, protams, bija viltīgāks – bez dižām sāpēm pārcelties uz Briseli. Taču ne jau visiem izdevās pārcelties uz Briseli tik eleganti. Dažiem 25 tūkstošu mēnešalgas kārotājiem nācās piestrādāt krietni vairāk, lai iestāstītu vēlētājiem, kādēļ labi apmaksāta muļķa laišana Eiropas Parlamentā Latvijai ir svarīgāka par smagu, netīru darbu pašu mājās. Taču uzdevums tika lieliski izpildīts, un nu jau mūsu atraitnes dēli un meitas imitē vētrainu darbību impēriskajā metropolē. Un – kāpēc gan ne? Šķiet, Zigmunts Baumans savulaik teica, ka globalizācija cilvēkus sašķiro "tūristos", kuriem globalizācija ir šika un mūsdienīga dzīvesstila jautājums, un "klaidoņos", kuriem piespiedu dauzīšanās pa pasauli ir knapas izdzīvošanas priekšnoteikums. Arī Latvija globalizējas; tādēļ mūsu klaidoņi dodas uz Īriju lasīt sēnes, mūsu tūristi – uz Eiropas Parlamentu. Viss ir savās vietās. Īpašs prieks par partiju "Vienotība", kurai šajās EP vēlēšanās izdevās atbrīvoties no veseliem četriem pirmā ešelona politiķiem. Nepārmetīsim to nabaga kandidātiem. Dzīve ir īsa; dažam labam tieši šāds EP mandāts ir vajadzīgs, lai tā liktos izdevusies. Drīzāk padomāsim par mūsu vēlētāju, kurš sirdsšķīstā altruismā ir gatavs sūtīt savus labākos, šķietami atbildīgākos kadrus uz kādu tālu un nezināmu vietu, kurai taču pēc definīcijas ir jābūt daudz "krutākai" par mūsu pašu Sūnu ciemu.
  2. Politiķi reizēm tiešām domā to, ko runā. Maldījāmies mēs, maldījās visi, kas vēl domāja, ka Krievijas administrācijas antirietumnieciskā retorika ir tikai tukša runāšana, ar kuru aizsegt elites alkatību un cinismu. Patiesi, mēs visi bijām jau pieraduši pie džinkstēšanas par sliktajiem amerikāņiem, kas vēlas sadalīt Krieviju, par Ukrainā un Baltijā atdzimstošo nacismu, par Krievijas īpašo "garīgumu" iepretim rietumu materiālismam. Tas viss likās gluži komiski, ņemot vērā, ka pati Krievijas elite neskoloja savus bērnus Ķīnā, bet gan Oksfordā, un brauca atpūsties uz Nicu, nevis uz Phenjanu. Taču tagad tas vairs neliekas smieklīgi. Kremlis beidzot ir sācis "atbildēt par bazāru", Krievijai faktiski izlaužoties no tās kārtības, kāda amerikāņu pārraudzībā tika Eiropā iedibināta pēc Aukstā kara beigām. Lai kā arī nebeigtos krīze Ukrainā, Krievijas attiecības ar Rietumiem nekad vairs nebūs tādas, kādas tās bija līdz aizejošā gada martam. Tas raisa divējas izjūtas. No vienas puses, šie notikumi apliecina, ka tieši savlaicīga iekļaušanās Rietumu drošības struktūrās ir bijis pareizs solis – par spīti visiem mūsu "īpašā ceļa" aizstāvjiem abās politiskā flanga pusēs. Taču, no otras puses, tas vēl jo vairāk liek apzināties nākotnes riskus. Diemžēl Latvijā šodien nav tāda līmeņa politiskās refleksijas, kas ļautu saprast, ko jaunās Krievijas un Rietumu attiecības varētu reāli nozīmēt tieši mums, Latvijai. Pie mums dominē slikti informēta, patētiska moralizēšana, kuru pietiek paklausīties tieši trīsdesmit sekundes, lai tūliņ saprastu, kuru no televīzijas kanāliem – NTV vai CNN – runātājs ir tik tikko skatījies. To klausoties, bieži kļūst bail. Mēs visi šeit esam pieraduši importēt savas nacionālās intereses – atšķirība tikai debespusē, no kuras tās tiek importētas. Kas notiks, ja par kaut ko būtisku būs jālemj pašiem? Kā teica lēdija Makbeta – par tādām lietām labāk nedomā, citādi sajuksi prātā.
  3. Liberālisms pie mums nav ideoloģija, bet sekta. Šis gads mums atnesa pirmo politiķi – atklāto geju, kas Latvijā patiesi ir negaidīti. Domāju, ka pārmest Rinkēvičam, ka viņa coming-out notika tikai pēc vēlēšanām un valdības apstiprināšanas, ir mazliet liekulīgi. Ņemot vērā latentas homofobijas īpatsvaru mūsu publikā, ir tikai dabiska ministra nevēlēšanās savu orientāciju padarīt par pretinieku kampaņas elementu. Taču daudz būtiskāks ir cits jautājums – vai šis gadījums patiešām varētu mūsu "elitēs" sekmēt toleranci pret citādajiem. Skaidrs, ka mūsu politiķu aprindās, jo īpaši partijā "Vienotība", joprojām ir virkne cilvēku, kas kaut kādā izplūdušā nozīmē sevi uzskata par "liberāļiem". Tas gan nav traucējis šiem ļaudīm ar putām uz lūpām aizstāvēt nepārprotamus vārda brīvības ierobežojumus (piem., nesenos Krimināllikuma grozījumus) vai aģitēt par šogad pieņemto Satversmes preambulu, kuru būtu pagrūti nosaukt par liberālu tekstu, bet – lai nu paliek. Skaitīšanās par liberāli droši vien kādam uzlabo pašapziņu. Taču gada nogales notikumi gan apliecina, ka šie liberāļi tiek marginalizēti viņu pašu partijā, un arī Rinkēviča soli lielākā daļa viņa partijas biedru gribētu aizmirst pēc iespējas ātrāk – kā sliktu sapni. Īsi sakot, ja nebūtu spiedīgas vajadzības izskatīties daudzmaz eiropeiskiem, visas mūsu partijas būtu precīzi tikpat "liberālas" un "tolerantas" kā "Единая Россия". Liberālisms pie mums nav nepastāv nedz sabiedriski nozīmīgas ideoloģijas, nedz politiskas partijas formā, bet gan tikai un vienīgi kā sekta.
  4. Latviešu valodā vārdus "parlaments" un "elite" vienā teikumā nelieto. Citiem vārdiem – formāli jau likumdevēja locekļi skaitās pozicionālā elite ex officio, bet šobrīd viņi arvien mazāk tiek uztverti kā reāla sabiedrības elite. Tas attiecas gan uz vēlētāju, gan uz pašu deputātu uztveri par savu darbu. Skaidrs, ka aptaujās Latvijas Saeima ir bijusi nepopulāra vienmēr. Taču ir ļaunā dēmona nepopularitāte un bomža nepopularitāte. Ja līdz šim priekšstatos par parlamentu ir dominējusi pirmā veida nepopularitāte, tad tagad arvien biežāk sevi piesaka otrā. Ja pirms gadiem desmit parlaments tika uzlūkots kā elles ķēķis, kurā plosās kādi dēmoniski spēki, tad tagad tas arvien biežāk parādās kā nožēlojams haoss. Deputātu iesaistīšanās balsu pirkšanā, Veiko Spolīša braukšana dzērumā, Artusa Kaimiņa publiskā pļēgurošana, arī divu mūsu labāko "kroņa juristu" aiziešana no Saeimas Juridiskā biroja – sakiet, ko gribat, bet ir grūti šeit nesaskatīt zināmu tendenci. Vēl jaukāk, ka šis sastāvs tikko ir meties "izmeklēt" virkni sabiedriski nozīmīgu lietu (kā Zolitūdes un "Citadeles" lietas), kuras ar centīgo deputātu līdzdalību tiks novestas līdz absurdam. Parlaments mums šodien ir tāds savdabīgs ķēniņš Midass, kura pieskaršanās kādai lietai to automātiski pārvērš substancē, kas būtiski atšķiras no zelta.
  5. Vismaz 10% Latvijas pilsoņu grib iet bojā kopā ar savu valsti – un, jo ātrāk, jo labāk. Es šeit runāju vispirms par to pilsoņu korpusu, kas 12. Saeimas vēlēšanās nobalsoja par "No Sirds Latvijai" un Latvijas Reģionu apvienību. Šo rindu autors pirms vēlēšanām prognozēja, ka pie varas atgriezīsies jau esošā koalīcija – un tas precīzi piepildījās. Tomēr grūtāk izrādījās prognozēt, ka šajā Saeimas sasaukumā iekļūs veseli divi īsi pirms vēlēšanām sadiegti grupējumi ar populistiskiem lozungiem, bez jebkādas ideoloģijas. Taču, kā izrādās, bez tādiem mēs iztikt nekādi nevaram. Protams, var šīs balsis norakstīt uz "protesta balsojumu", ar kuru balsotāji gribēja izrādīt savu bezgalīgo nicinājumu pašreizējai varas elitei. Taču grūti saprast, kādu protestu var paust, balsojot par pilnīgu politisku pārpratumu. Cita skaidrojuma man šeit nav. Šajā elektorātā darbojas īsteni freidisks tanatos ­– ja reiz nespējam iznīcināt valdošo eliti, tad iznīcināsimies paši un ņemsim Latviju sev līdzi kapā.
  6. Etnisko dalījumu gaida spoža nākotne. Visādi pārgudri rietumu politologi jau kādu laiku skandina, ka etniskā dalījuma dominēšana Latvijas politikā nav ilgtspējīga, jo apgrūtina partiju ideoloģisku diferenciāciju. Ak, nabaga muļķīši, cik maz gan viņi saprot no mūsu vietējā kolorīta! Tieši pēdējais gads ir parādījis, cik ļoti ilgtspējīgs ir šis dalījums. Turklāt to simetriski uztur abas puses. "Saskaņa" šogad bija labākajā formā. Lai ko mēs runātu, nekas no sacītā nedrīkst mest kaut mazāko ēnu uz Krievijas Federāciju – pat tad, kad tiek noplēsts gabals kaimiņvalsts teritorijas. Šī dzelzsbetona pozīcija nemainīsies, un nākotnē tas tikai pastiprinās aizdomas, ka partijas galvenais "vēlētājs" patiesībā sēž Kremlī. Taču tas partijai, šķiet, nerada nedz diskomfortu, nedz bažas par nākotni. Taču arī otra puse darīja daudz, lai kāds krievs, nedod Dies', nenobalsotu par latviešu partijām – tur bija gan draudi ar skolu slēgšanu, gan runas par deportācijām, gan liela porcija latentas rusofobijas. Īsi sakot, šie partneri viens otru ir pilnībā pelnījuši un arī nākotnē turpinās uzskatīt pretējās puses vēlētājus par bezcerīgiem idiotiem. Nu, kā gan lai citādāk skaidro "Saskaņas" pieņēmumu, ka latviešu vēlētājs varētu jebkad nākotnē sākt balsot par tādu "sociāldemokrātisku" piedāvājumu, kurš slepus jūsmo par PSRS "sasniegumiem", nīst NATO un brāļojas ar Putina Krieviju. Otrā pusē attieksme ir pilnībā simetriska: arī šeit kāds šķietami cer, ka krievvalodīgais vēlētājs pēkšņi sāks balsot par partijām, kas viņu lamā par okupantu un nelaiž garām nevienu iespēju nodemonstrēt, ka viņš šeit Latvijā patiesībā ir lieks. Nebūsim naivi: patiesībā abas puses ļoti labi saprot, ka tas nekad nenotiks, – pretējā puse par mums nekad nebalsos. Vienkārši ir labi un ērti ekspluatēt etnisko dalījumu, kurš ļauj runāt tikai ar "savējiem" un biedēt ar pretiniekiem. Tā ka ar etniskā dalījuma ilgtspēju mums viss ir labākajā kārtībā. Cita lieta, ka latviešu partiju vidū tiešām pakāpeniski zūd jebkāda ideoloģiska diferenciācija. ZZS iekļaušana valdībā šā gada sākumā apliecināja, ka senais stāsts par "oligarhiem" nu ir beidzies, savukārt Nacionālajā Apvienībā ir virkne nacionālos jautājumos pragmatiskāku cilvēku, nekā tādi ir daži "Vienotības" entuziasti. Bet arī par to labāk nedomāsim.

Protams, visas šīs 2015. gada mācības varētu likties skumjas. Tās vienkārši grauj senas ilūzijas, un ilūziju sabrukums vienmēr ir nepatīkams. Taču būtu aplami domāt, ka šogad nebūtu nekādu pozitīvu mācību, kas ļautu mums ar sevi lepoties. Tādas ir, turklāt ne viena vien! Šis gads ir parādījis, ka Latvijā dzīvo fantastiski radoši cilvēki, kuri spēj ražot lietas, radīt konceptus, organizēt procesus. Paskatieties uz lieliskajiem, inovatīvajiem produktiem, kurus ražo Latvijas cilvēki – no slavenās "velosipēdu zeķes" līdz rabarberu šampanietim, no koka korpusiem "iPhone" līdz infogr.am, – un jūs atgūsiet ticību labajam Latvijā. Arī "Rīga 2014" šogad bija lieliski izdevies pasākums, kurš lieku reizi parādīja, ka latviešiem ar radošumu viss ir kārtībā, turklāt mēs protam un spējam uzņemt viesus.

Problēmas sākas tajā mirklī, kad jūs sākat kaut ko gaidīt no politikas. To nu gan nevajadzētu darīt. Varbūt citur ir citādāk, taču mūsu gadījumā politika nebūs pozitīvu pārmaiņu virzītājs; tā labākajā gadījumā tikai klibos līdzi pārmaiņām citās dzīves jomās. Un, kazi, ka tikai tā arī nav galvenā mācība, ko mums pēdējos gados cenšas sniegt senais Latvijas sargeņģelis, – valsts strādās jo labāk, jo mazāk cilvēki no tās sagaidīs. Paldies šim eņģelim, ka mūsu dzīvē šobrīd ir daudz kas vairāk par partijām, ministrijām un MK noteikumiem. Mums ir radoši cilvēki, inovatīvi uzņēmumi, gudri profesionāļi, prestiži mākslinieki un pašaizliedzīgi darba darītāji – visi tie, kas nevis kaut kā abstrakti "mīl Latviju", bet gan ikdienā rūpējas, lai reālā Latvija patiešām būtu mīlestības vērta. Par viņiem tad arī pacelsim glāzes Vecgada vakarā.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
9