Komentārs
29.12.2013

Sapnī un cietumā

Komentē
4

Gada nogale mums šogad ir sarūpējusi šo to negaidītu. Kāds, kuram vajadzēja izkļūt no cietuma uz Vāciju, tomēr palika cietumā. Turpretī kāds, kuram pēc visām ziņām vajadzēja palikt cietumā, pavisam negaidot nonāca Vācijā. Tā vien liekas, ka noteiktiem ļaudīm citu variantu nemaz nav – vai nu cietumā, vai Vācijā.

Runa, protams, ir par Jūliju Vladimirovnu Timošenko un Mihailu Borisoviču Hodorkovski. Tie ir ārkārtīgi atšķirīgi cilvēki, tomēr abiem gadījumiem ir kaut kas kopīgs. Par to arī būtu vērts uzrakstīt. Ne tik daudz par viņiem pašiem, cik par signāliem, kurus mums dod pārmaiņas abu varoņu dzīvēs, sagaidot 2014. gadu. Vispirms – par Timošenko. Jūlijas Vladimirovnas atbrīvošana no cietuma un sūtīšana ārstēties uz Vāciju bija noteikums, kuru Ukrainas vadībai izvirzīja Eiropas Savienība asociācijas līguma noslēgšanai. Kad nu pienāca novembra beigas un prezidents Janukovičs sāka stomīties par līgumu, Timošenko atbrīvošana nozuda no prasību saraksta un ES vadība bija gatava Viļņā parakstīt līgumu arī bez šā noteikuma izpildes. Turklāt Timošenko atbrīvošana nebija arī starp prasībām, kuras Eiro-Maidanā prasīja demonstranti – pat viņas pašas partijai "Batjkivščina" (šeit pie gadījuma apsveiksim ar atgriešanos politikā Jāni Straumi).

Nez kādēļ tā? Droši vien tādēļ, ka ukraiņu vairākums saprot, ka Timošenko ne ar ko būtiski neatšķiras no Janukoviča, un – ja 2010. gada vēlēšanās būtu uzvarējusi lēdija ar bizi, cietumā ar sagudrotām apsūdzībām šodien sēdētu Janukovičs. Tādēļ nav grūti saprast, kādēļ pašlaik neviens vairs tā neuztraucas par Timošenko. Cits jautājums – kādēļ ES tik ļoti gribas noslēgt ar Ukrainu līgumu, kurš kaut kad tālākā nākotnē varētu beigties ar tās pilnu dalību? Tam ir vismaz trīs iemesli. Vispirms – jebkura birokrātija neizbēgami vēlas paplašināt savu kontroles jomu. Otrkārt, Ukrainas piejaucēšana neoficiāli tiek uzlūkota kā iespēja ģeopolitiski līdzsvarot Krievijas ietekmi Austrumeiropā. Treškārt, Eiropas Savienība nav paradusi atteikt pievienoties gribošajiem. Novilcināt un piekasīties – to gan, bet tā vienkārši atteikt – noteikti ne. Cits jautājums, ka pie mums, Latvijā, kur politiķi tik kaislīgi atbalsta Ukrainas iekļaušanu, neviens nevar pateikt ne vārda par šādas iekļaušanas praktisko iespaidu uz mūsu valsti. Ukraina nav Horvātija, tā ir valsts ar 48 miljoniem iedzīvotāju, kuri ir ne tikai salīdzinoši nabadzīgi, bet arī ir lielākoties rusofoni. Vai kādam patriotam te ir viedoklis?

Tas, ka ukraiņi sapņo par Eiropu, pēdējā mēneša laikā ir kļuvis skaidrāks par skaidru. Janukovičs ir blēdīgi nozadzis tautai sapni. Tas bija tikai sapnis; taču šā sapņa vērtību ukraiņi sāk skaudrāk apzināties tieši pēc tā nozagšanas. Tas, ka Janukovičs tagad grib pārdot Ukrainu Krievijai, gan ir aplami. Viņš nav ideoloģisks eirāzists, bet gan normāls postpadomju oportūnists, kurš vēlas iztirgot no jebkuriem preciniekiem pietiekoši daudz naudas, lai 2015. gadā varētu uzvarēt vēlēšanās – vienalga, no kā. Maskava, cita starpā, Janukovičam visā šajā Eiro-Maidana kontekstā drīzāk iezāģēja, nekā palīdzēja. Vai nu aiz reālām bailēm, vai kā, bet Krievijas lielās televīzijas tajā laikā Dmitrija Kiseļova balsī stāstīja visai pasaulei sekojošu stāstu: Kijevā dumpojoties ASV valsts departamenta apmaksāti aģenti, kuri gribot pievienot viņu valsti "geju laulību impērijai" Eiropas Savienībai. Taču Krievijas televīzijas, redz, plaši skatās arī Ukrainā. Tā nu ukraiņi izdarīja no Kiseļova pilnīgi adekvātu secinājumu – vienalga, vai uz Eiropu vai šmeiropu, bet ar Krieviju nu gan nekādā gadījumā. Pat tad, ja Janukovičs pagaidām dabūs no Putina savus 15 miljardus un lētu gāzi, vidējais ukrainis neizbēgami arvien vairāk glūnēs uz Rietumiem – sev par laimi vai postu, to rādīs laiks.

Uz šo pelēcīgo viendieņu fona pēc nopietna dramatiskā varoņa izskatās Hodorkovskis, kurš pēc desmit gadu atsēdēšanas beidzot ir uz brīvām kājām. Miljardieris, kurš ir apzināti zaudējis lauvas tiesu savu īpašumu un sēdējis cietumā principa pēc, ir apbrīnošanas vērta figūra mūslaiku pērkamajā un pārdodamajā politikā. Turklāt, kā to var pārliecināties viņa pirmajās intervijās pēc atbrīvošanas, viņš joprojām ir gana šarmants un inteliģents. Domāt par viņu var daudz ko; taču uz šādu pašaizliedzību būs spējīgi tikai nedaudzie.

Tas "Hodors", kurš iesēdās cietumā pirms desmit gadiem, bija diezgan atšķirīgs cilvēks. Nevajadzētu melot sev, sakot, ka viņš tolaik bija ar kaut ko principiāli atšķirīgs no citiem 1990. gadu Krievijas oligarhiem – sākot ar Berezovski un beidzot ar Abramoviču vai Deripasku. Turklāt nevar noliegt, ka Kremļa rīcība, viņu iesēdinot cietumā, bija diezgan likumsakarīga – oligarha Hodorkovska ietekme (t.sk., arī prasti uzpērkot politiķus) uz politiku noteikti apdraudēja jebkādus Putina plānus, vienalga, konstruktīvus vai destruktīvus. Taču cietums faktiski padarīja Hodorkovski par ikonu, kura nu ir laista apgrozībā.

Noskatoties viņa pirmo interviju Jevgēņijai Albacai no "The New Times", rodas iespaids par ļoti nopietnu cilvēku. Turklāt viņš daudzos aspektos neatbilst tam, ko no viņa sagaida krievu opozīcija, kas saskaņā ar labākajām tradīcijām ir anarhiska, kašķīga un liekulīga. Vispirms – Hodorkovskis noliedz plānus doties aktīvajā politikā – un tas ir tikai saprotami. Viņš droši vien ir lielisks menedžeris, bet noteikti ne tautas tribūns. Ar viņu vidējam krievam būtu ļoti grūti identificēties – un ne tikai tādēļ, ka viņš ir ebrejs. Hodorkovskis vienkārši nav "čalis no rajona". Viņš ir daudz gudrāks, šarmantāks un, nenoliegsim, joprojām daudz bagātāks par vidusmēru. Hodorkovskis grasoties pievērsties sabiedriskajai darbībai – kas tas būs, nav īsti skaidrs. Ņemot vērā viņa inteliģenci un vērienu, viņš diez vai grasās kļūt par otru Kasparovu vai Novodvorsku, braukājot apkārt pa rietumvalstīm un par ziedojumiem lamājot Putinu. Tas noteikti būs kaut kas atjautīgāks. Kas tieši – to redzēsim.

Katrā gadījumā Hodorkovskis visdrīzāk neiekļausies Krievijas opozīcijas rindās - tās vienkārši ir pārāk bēdīgā stāvoklī. Turklāt viņam pašam ir savi, autentiski politiskie uzskati, kuri noteikti nepatiks kreisi liberālajam tusiņam. Vispirms – savā pirmajā intervijā viņš norāda, ka Krievijas opozīcijai piemīt tāds pats anti-elitisms un riebums pret autoritātēm, kāds piemīt Putinam. Tādēļ arī nav jābrīnās, ka potenciālais līderis Navaļnijs ir publiski izcūkāts, iebradāts dubļos un norakts. Otrkārt, viņš saka, ka tieši tāpat, cik neprātīga bija padomju ideoloģijas prasība "ielēkt" no feodālisma pa taisno sociālismā (apejot kapitālismu), ir aplami iedomāties, ka kāda valsts var "ielēkt" no impērijas pa taisno multikulturālismā (apejot nācijvalsti). Tā vien liekas, ka cietumā šim cilvēkam ir bijis laiks un iespēja izdomāt pašam savas domas – tā vietā, lai, līdzīgi vairumam, atkārtotu tikai sagrābstītas klišejas.

Tēmas

Ivars Ijabs

Ivars Ijabs ir latviešu politikas zinātnieks un publicists. Skeptisks liberālis ar "mūžīgā doktoranda" psiholoģiju. Izglītība: autodidakts. Partijas piederība: nav. 2019. gadā paziņojis par lēmumu kan...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!