Vairumam priekšvēlēšanu solījumu pamatā ir cerība – domāju, tā pat nav ciniski kalkulēta –, ka solījumu saturs būs svarīgāks par šo solījumu realizēšanas iespēju.
Mēģinot priekšvēlēšanu apgalvojumu un solījumu gūzmā izkristalizēt kādas kopīgas iezīmes, neizbēgami ir jānorāda uz lielo atšķirību starp Rīgu un faktiski visām pārējām pašvaldībām, kurās detalizācijas līmenis ir pavisam cits. Piemēram, ja galvaspilsētā partija x apņemas tuvāko gadu laikā savest kārtībā, teiksim, 50 km ielu seguma, tad faktiski šis solījums neko daudz nenozīmē, jo neatbildēts paliek jautājums, kurus tieši 50 kilometrus no, tēlaini izsakoties, 500 kilometriem. Savukārt mazākās pašvaldībās objektīvi detalizācija ir labāka: noasfaltēsim Puķu ielu vai Koku ielu utt.
Līdz ar to šajā tekstā runa galvenokārt būs par Rīgu.
Pirmā kopīgā iezīme – tā gan vairāk attiecas uz partijām, kas šobrīd pilsētā nav pie varas, – ir apgalvojums, ka uzvaras gadījumā darbu var sākt, kā saka, no baltas lapas. Un tas, lai cik apstrīdama būtu virkne līdzšinējo vadītāju lēmumu, patiesībā lielākoties nav iespējams. Piemēram, Rīgas pašvaldības uzņēmumiem veltītie pārmetumi var būt pamatoti, bet ir tāds bieži lietots vārdu savienojums "tiesiskā paļāvība". Ļoti iespējams, ka, teiksim, Rīgas satiksmes ūdeņraža uzpildes stacijas būvniecības projekts nav pati gaišākā doma, bet – ja ir noslēgti līgumi par tā īstenošanu, tad ar politiskās varas maiņu nepietiek, lai projektam tūlīt būtu svītra pāri.
Reāli nezinot, ar kādiem līgumiem ir apkrāvušies pašvaldības uzņēmumi, nevar solīt, ka "viss būs pilnīgi citādi".
Tas pats attiecas uz partiju programmās redzamo gatavību iesaistīties dzīvokļu tirgū, ja gatavības paudējs nevar paskaidrot, cik vispār pilsētas zemju ir palikušas pašvaldības īpašumā un kur tās atrodas. Lai cik prātīga būtu ideja par salīdzinoši lētāku mājokļu nepieciešamību, ar to, ka pašvaldības politiskā vadība ideju formulē, ir par maz – mājokļu celtniecībai (turklāt interesentiem kaut cik pieņemamā vidē, nevis kādās degradētās teritorijās) nepieciešamās zemes nav nemaz tik daudz, savukārt mēģinājumi šādos projektos iesaistīt (pārpirkt, zemes maiņa) privātos īpašniekus ir neprognozējami sarežģīti.
Nākamā iezīme ir nacionālā līmeņa varas nepamatota ignorēšana vai vismaz nespēja paskaidrot, kā tieši notiks sadarbība pašvaldības iedzīvotājiem svarīgos jautājumos ar šo varas līmeni.
Te kā piemēru var minēt visnotaļ svarīgo nekustamā īpašuma nodokļa jautājumu. Priekšvēlēšanu kampaņas ietvaros partijas faktiski runā tikai par atlaižu apmēriem un atlaižu saņēmēju loku. It kā nekā nepareiza, jo šis instruments tiešām ir pašvaldību rīcībā. Tajā pašā laikā "izkrīt" tāds pašvaldības rīcības elements kā mijiedarbība ar valdības struktūrām, piemēram, kadastrālo vērtību jautājumā. Adekvāts solījums būtu formulējams aptuveni kā "aktīvi izmantosim Lielo pilsētu asociāciju, Latvijas pašvaldību savienību, lai darba grupās Tieslietu un Finanšu ministrijai, Valsts zemes dienestam pierādītu, ka...".
Cita iecienīta tēma ir "laba pārvaldība". Te nebūtu nekas iebilstams, bet atkal jautājums ir par to, kāda ir pārvaldības uzlabošanas sazobe ar nacionālā līmenī diskutēto, piemēram, pašvaldību lobētajām lielākām tiesībām rīkoties ar saviem aktīviem. Vai kandidāts x atbalsta šo lobiju interesi, neatbalsta, vispār nav dzirdējis par to?
Ņemot vērā, cik liela nozīme pašvaldību investīciju projektos ir Eiropas Savienības (ES) fondiem, man arī liktos būtiski dzirdēt kandidātu attieksmi pret ideju panākt, lai Latvija būtu nevis viens, bet gan divi (Lielrīga un "viss pārējais") t.s. statistikas reģioni, kas būtiski mainītu fondu sadales modeli.
Citiem vārdiem sakot, kandidātu paustajā bieži neparādās izpratne par to, kā vispār politiski lēmumi tiek pieņemti Latvijā. Tāpat jāpiezīmē, ka pašvaldību tematika, protams, nav tieši saistīta (un varbūt labi, ka tā) ar ārpolitiskajiem, t.sk. ES, procesiem, tomēr šī nošķirtība, manuprāt, tiek pārspīlēta.
Trešā kopīgā iezīme ir, teiksim tā, relaksēta attieksme pret solījumu pildīšanas iespējamību konkrētā laika nogrieznī. Piemēram, vairāku partiju paustā doma, ka Rīgas centrs ir atslogojams no satiksmes, kas centru šķērso tranzītā, ir pareiza. Vienlaikus alternatīvu izveide objektīvi diez vai iespējama dažu gadu laikā. Līdz ar to rodas kārdinājums izteikt aizdomas, ka solītāji labākajā gadījumā spēs kaut ko iesākt, un attiecīgi iesākšana, tuvojoties nākamajām vēlēšanām, tiks interpretēta kā solījuma pildīšana.
Ja šie aizrādījumi lielākoties attiecas uz partijām, kas varu Rīgā vēlas iegūt, nevis saglabāt, tad diemžēl jāsaka, ka nekas kvalitatīvi būtiski labāks nav arī pašreizējās vadības piedāvājumā, jo tas izceļas ar apbrīnojamu paškritikas trūkumu. Viss ir labi, ja nu neskaita dažu centrālo ielu remontus un varbūt kādus negludumus pirmsskolas izglītības iestāžu segmentā.
Manuprāt, Rīgas pašreizējās vadības pozīcijas ir pietiekami spēcīgas, lai tā varētu atļauties uz pārmetumiem par, piemēram, iepirkumu sistēmu, atbildēt ar konstruktīvu saturu, ne tikai arogantu smīnēšanu un, kā saka, atspārdīšanos.
Ir arī pašvaldībām kopīgas (cik varu spriest pēc sarunām ar kandidātiem Daugavpilī, Liepājā, Ventspilī, Jūrmalā) iezīmes. Ja ignorējam konkrēto politisku grupu nosaukumus un mēģinām "izvilkt" kopējo tēmu, tad tā būtu: visi sola, ka pašvaldības darīs vairāk, uzņemsies vairāk. Un tas ir diezgan savdabīgi apstākļos, kad tuvākajos gados nav paredzama pašvaldību ieņēmumu daļas būtiska palielināšanās (piemēram, ar lielāku nomaksātā iedzīvotāju ieņēmuma nodokļa apjomu). Līdz ar to jāsecina, ka solījumus plānots pildīt, pārdalot citādi to pašu resursu apjomu – taisnīgāk, labāk utt.
Neesmu pārliecināts, ka tas ir iespējams: lai gan nevar apšaubīt nelietderīgu tēriņu esamību, diez vai arī šādus tēriņus mazinot, pietiks visam, kas tiek solīts. Šādā kontekstā pietrūkst atklātas sarunas (to saturs dažādās pašvaldībās, protams, atšķirtos) par to, no kādām funkcijām pašvaldība tieši varētu atteikties (piemēram, veselības aprūpes jomā). Jā, tas būtu politiski riskanti, bet ne unikāli – šādas diskusijas ir bijušas arī citās Eiropas valstīs.
Iepriekš minētais nenozīmē, ka šogad saturiskais piedāvājums pašvaldību vēlēšanās ir sliktāks nekā citreiz. Šķiet, tas sasaucas ar noskaņojumu sabiedrībā kopumā: ja tā var formulēt, labi nav, bet nav arī tik slikti, lai būtu konjunktūra radikāliem risinājumiem. Ne velti virknē pašvaldību (Rīga, Ventspils, Daugavpils) šobrīd pie varas esošo vēsts ir nepieļaut "sabojāt" tik veiksmīgi, viņuprāt, uzsākto, kas būtībā ir konservatīvs vēstījums. Nevar apgalvot, ka uz varu pretendējošie savu piedāvājumu atšķirīgumu kaut kā apzināti imitē, tomēr laikā, kad pašvaldības tuvojas nopietnu pārmaiņu periodam – izglītības un veselības aprūpes reģionālā reforma, nodokļu regulējuma un ES finansējuma nākamajā plānošanas periodā iespējamās izmaiņas –, pietrūkst plašāka skatījuma, kas sniegtos ārpus tradicionālās vietvaru tematikas.
0