Kamēr Latvijā būs tik liels ēnu ekonomikas īpatsvars, apgrūtināta būs arī jebkura diskusija par izmaiņām nodokļu regulējumā.
Proti, jebkuri valsts mēģinājumi – pat pamatoti – kaut ko iekasēt vairāk no legālā (vai pat puslegālā) ekonomikā dzīvojošajiem nenovēršami uzdursies prasībai vispirms tikt galā ar ēnu sektoru, jo tad nauda atradīsies un nevajadzēs "spaidīt", kā saka, mierīgos civiliedzīvotājus.
Prasība ir pamatota, tomēr jāapzinās, ka tā neattiecas uz visām izdevumu pozīcijām. Ja valsts sasparojas un ēnu ekonomikas apkarošanas rezultātā iekasē, piemēram, 500 miljonus eiro, tad tas nozīmē, ka ir iespēja finansēt daudzus nepieciešamus ieguldījumus infrastruktūrā (piemēram, ceļi) vai šo naudu izmantot kā "spilvenu" pārejas periodam kādu reformu īstenošanā. Bet šos 500 miljonus nevar ieskaitīt sociālajā budžetā, lai, vulgarizēšu, visiem būtu lielāki pabalsti vai pensijas. Līdz ar to arī veiksmīga (un nepieciešama, protams!) ēnu ekonomikas apkarošana neatrisina problēmu, kas saistīta ar nelielu sociālo iemaksu rezultēšanos indivīdam ļoti skarbā situācijā (runājot par pabalstiem vai pensijām).
Tas pats attiecas uz nelietderīgiem publiskā sektora tēriņiem. Tie ir jānovērš, tas radīs brīvus līdzekļus jēdzīgām vajadzībām, bet ne sociālajā budžetā, ja vien šis budžets turpina veidoties, balstoties pilsoņu individuālajās iemaksās.
Bet – sajūta par to, ka vispār "lietas notiek nepareizi un netaisnīgi", bloķē mēģinājumus racionāli segmentēt problēmas un to risinājumus. Sajūta izrādās dzelžains arguments, un te lieki ironizēt vai pukoties.
Es arī diezgan labi saprotu, kā jūtas tās strādājošo grupas, kuras valdība ar savām iecerēm šobrīd "aplaimojusi". Šīs sajūtas varētu aprakstīt šādi: "Mēs uz valsti nepaļaujamies, mēs cenšamies paši tikt galā, šādā gadījumā vismaz netraucējiet mums!"
Lai gan, cik sevi atceros kā nodarbināto, esmu atradies šajā grupā, nevaru ignorēt, ka principā šī nostāja nav racionāla kaut vai tā iemesla dēļ, ka šobrīd neviens nevar būt pārliecināts pats par savām spējām un apkārtējās vides piedāvātajām iespējām pēc, teiksim, desmit vai pat pieciem gadiem.
Bet atkal – sajūta ir arguments, un to pastiprina cita sajūta. Proti, ka arī tiem pilsoņiem, kuri ar valsti nav tik distancētās attiecībās, nepieciešamības gadījumā neko dižu, maigi sakot, valsts tāpat piedāvāt nevar. Kāda jēga, atvainojiet... Arī šī sajūta nav savā būtībā racionāla, jo balstās iespaidos, ko rada, tēlaini izsakoties, ziņu virsraksti un TV sižeti, kuri pašsaprotami akcentē situācijas, kad piedāvājums ir draņķīgs, bet ne tās, kad tas ir relatīvi labs. Tomēr, ja nav pārliecības, ka relatīvi labs piedāvājums ir garantēts vairumā gadījumu, mana sajūta saka: nav pamata domāt, ka es kā indivīds būšu tas veiksmīgais. Un visu šo pieļāvumu, sajūtu un minējumu rezultātā indivīds turpina izvēlēties riskantu stratēģiju.
Šo divu piemēru, kas, kā viegli nojaust, saistīti ar jezgu ap izmaiņām mikrouzņēmumu nodokļa un sociālo iemaksu regulējumā, mērķis ir norādīt, ka sajūtas ir vērā ņemams faktors, vai tas kādam patīk vai nepatīk.
Turklāt pēc sajūtām vadās arī politisko lēmumu pieņēmēji, kuriem gan visbiežāk tiek pārmests kaut kas pretējs – savu ideju balstīšana "ar reālo dzīvi nesaistītos "ekseļa" tabulu" aprēķinos.
Piemēram, finanšu ministre aizvadītajā nedēļā, atbildot uz jautājumu, kāpēc diskusijas par izmaiņu reālajām sekām sākušās tik novēloti, minēja: ja, kā šodien moderni teikt, pretrunīgi vērtētas izmaiņas stājas spēkā nevis pēc dažiem mēnešiem, bet pēc gada, iesaistītās puses atslābstot. Tātad izrādās, ka lēmumu pieņemšanā ievērojama loma ir arī sajūtām – varbūt tēma kaut kā "uzsūksies", varbūt kaut kā pagūsim.
Tāpat "sajūtās" balstīta izrādās atsaukšanās uz "uzņēmēju viedokli". Proti, konkrētajā strīdā tas izgaismojas sevišķi krāšņi, jo abas pretējās puses politisko lēmēju nometnē atsaucas uz "uzņēmējiem". Tam, protams, ir objektīvs konteksts – nav tāda vienota "uzņēmēju" slāņa ar identiskām interesēm nodokļu regulējuma jautājumos. Bet runa ir par to, ka politiskie lēmumu pieņēmēji savu priekšstatu par biznesa interesēm veido atbilstoši sajūtai, kas radusies – vienkāršošu –, vairāk uzklausot vai nu Latvijas Darba devēju konfederāciju, vai Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru. Un rezultātā tā tiešām ir tikai sajūta.
Tiesa, atļaušos apgalvot, ka šī politisko lēmumu pieņēmēju "sajūtošanās" vairāk ir neprofesionalitātes pazīme, attiecīgi tā mazāk attaisnojama un respektējama par dažbrīd vērojamo dārgā elektorāta iracionālismu.
Loģisks ir jautājums, ko mums ar šo burvīgo situāciju darīt un vai sajūtu lielā ietekme nozīmē, ka kopsaucēji nav atrodami, jo no tā, ka sajūtas kā faktors tiek ņemts vērā, vieglāk nekļūst.
Manuprāt, politiskās varas un publikas savstarpējo attiecību specifika ir tā, ka no pirmās ir loģiski prasīt vairāk, tādēļ arī šajā gadījumā politiskajai varai ir jārīkojas, pat sevišķi necerot uz attiecību uzlabošanos.
Arī es varu vadīties tikai no sajūtām, tomēr, iespējams, būtu vērts sākt ar to – nemēģināt savus lēmumus servēt kā visiem izdevīgus. Formulēšu citādi: sajūta, ka valsts politika ir "netaisnīga", nekur nepazudīs arī turpmāk, tomēr noliegumu var mazināt, ja šo sajūtu vismaz nestiprina ar tukšvārdīgiem apgalvojumiem. Ja vara pasaka – jā, šis lēmums nav labs, bet mēs neko citu piedāvāt nevaram –, vismaz nav aizvainojuma sajūtas par to, ka tev vispār neuzskata par vajadzīgu teikt patiesību. Sakāpinot šo tēzi – ja tu kādam uzspied savu gribu, vismaz neapgalvo, ka tā ir nevis uzspiešana, bet gan abpusēja vienošanās. Mēs varam tikai minēt, cik nolieguma sajūtu proporcionāli baro kādi reāli varas lēmumi un cik melošana, tomēr gan jau pēdējās īpatsvars ir gana liels.
Kā atvasinājums no šīs tēzes būtu aicinājums politiskajai varai beigt māžoties un komunikācijā par saviem lēmumiem neslēpt, ka ikvienam lēmumam ir, tā teikt, konkrēti autori. Slēpšanās aiz t.s. kolektīvā lēmuma (koalīcijas partneri, valdība, parlaments utt.) tikai pastiprina noliegumu sajūtu, jo funkcionē kā papildu pierādījums tam, ka lēmums ir slikts, turklāt tā pieņēmēji paši to zina (ja jau neviens negrib atzīt savu "autora" statusu...). Es varu palikt savā sajūtā par lēmuma netaisnīgumu, bet vismaz nav sajūtas, ka neviens negrib būt par to vainīgs. (Galu galā šīs tēzes ņemšana vērā ir pašu lēmumu pieņēmēju interesēs, jo ar "sajūtām", ziniet, ir tā, ka "kolektīvais lēmums" ļoti viegli kļūst par "kolektīvo vainu"...)
Visbeidzot aicinu izvairīties no vispārinājumiem retorikā, jo tie apriori provocē indivīda "sajūtu". "Vidējā alga Latvijā ir palielinājusies par..." – "Nezinu nevienu, kuram tā ir palielinājusies!" – "Sabiedrība pieprasa..." – "Man neviens neko nav jautājis!" – "Tikai kopīgiem spēkiem..." Reakcija atkarīga no konkrētā indivīda rupjo vārdu krājuma, bet pamatā ir "sajūta" – "kas man ir kopīgs ar tiem...".
Man ir... nu jā, sajūta, ka indivīda un varas attiecībās sajūtām arvien ir bijusi lielāka loma nekā racionalitātei; no šī viedokļa mūsdienas nav nedz labākas, nedz sliktākas par citiem vēstures periodiem. Un tas ir ne tikai abstrakti jāatzīst, bet arī jālieto kā atskaites punkts.
2