Ilustrācija - Zahars Ze
 
Ar bērniem
22.06.2017

Saindētie saldumi

Komentē
0

Centrā "Dardedze" jau septiņus gadus darbojas preventīvi izglītojoša "Džimbas drošības programma", kuras mērķis ir veicināt bērnu spēju atpazīt iespējamos draudus attiecībās ar citiem cilvēkiem, kā arī mudināt bērnus patstāvīgi izdomāt, kā pareizi rīkoties, tādējādi mazinot apdraudējumu sev un citiem. Ko darīt, ja esi apmaldījies lielveikalā vai mežā? Kā rīkoties, ja svešinieks aicina sev līdzi, sakot, ka viņam ir nepieciešama palīdzība? Ikdienā tiekoties ar pirmsskolas vai jaunāko klašu skolēniem un runājot ar viņiem par personiskās drošības jautājumiem, nākas secināt, ka bērni bieži vien nezina pašas elementārākās lietas. Šajā rakstā aplūkošu izplatītākās bērnu atbildes uz jautājumiem par to, kā viņi rīkotos šķietami ikdienišķās situācijās.

To, ka no svešiem ņemt saldumus nedrīkst, pateiks jebkurš pirmās klases skolēns. Bet, ja kaimiņiene, kuru bērns pazīst, aicinās līdzi uz veikalu, solot nopirkt kaut ko garšīgu, bērns dosies viņai līdzi. Principā tas nav nepareizi, bet tikai retais bērns iedomājas, ka par to vajadzētu paziņot vecākiem vai kādam pieaugušajam, kurš tajā laikā par viņu ir atbildīgs. Neparastas atbildes tiek sniegtas uz jautājumu: "Kāpēc nevajadzētu ņemt saldumus no svešiniekiem?" Visbiežāk bērni atbild, ka saldumi var būt saindēti. Nekad nevarot zināt, kas, piemēram, ir iekšā tajā saldējumā vai konfektē. Svešinieka laipni piedāvātajos saldumos, iespējams, ir pulverītis, ko apēdot uzreiz var saindēties un aizmigt vai pat nomirt. Situācijās, kad sveši cilvēki piedāvā saldumus, uzreiz ir jāiet pie policijas vai tai jāzvana, var arī pieklājīgi atbildēt: "Nē, paldies, es esmu jau paēdis!" Vai arī: "Man konfektes, saldējums (pēc situācijas – H. T.) negaršo!"

Gandrīz katrs jaunāko klašu skolēns ir apmaldījies kādā no lielveikaliem. Bieži vien bērni šādos gadījumos apjūk, sāk raudāt vai skrien meklēt vecākus starp plauktu rindām. Daudzi turpina stāvēt vietā, kur savus vecākus ir redzējuši pēdējoreiz. Jāatzīmē, ka liels skaits bērnu dotos uz informācijas centru vai pie kasieres un lūgtu palīdzību tur. Bet ir arī gadījumi, kad bērni dotos pie kasieres, lai pajautātu, kur ir veikala izeja. Bieži bērni jautātu pēc palīdzības policistam, kādam labam cilvēkam vai paziņam, kurš atrodas veikalā. Sarežģītāk ir situācijā, ja bērns apmaldās mežā vai lielā parkā. Ja bērni pazustu mežā, viņi vispirms zvanītu vecākiem, rakstītu uz koka mizas ar nazi, ka ir pazuduši, pēc kompasa vai skaņas noteiktu, uz kuru pusi ir mājas vai šoseja. Ja bērns nonāktu līdz šosejai, viņš apstādinātu automašīnu un teiktu, ka ir pazudis. Nereti apmaldījies bērns lūgtu palīdzību meža dzīvniekiem, piemēram, vāverēm, vai arī meža saimniekam, ar to domājot mežsargu. Bērni sauktu palīgā trīs reizes: ja neviens neatsauktos, tad vairāk arī nesauktu. Lai noskaidrotu, vai tuvumā ir kāda māja, bērni kāptu kokos.

Runājot par mājām, īpaši pamestām, ļoti daudzi sākumskolas un arī jaunāki bērni tādās ir bijuši vieni, kopā draugiem vai vecākiem. Bērni atzīmē, ka pamestas mājas ir bīstamas, jo tur var ielūzt grīda vai uz galvas uzkrist ķieģelis. Ja pamestai mājai ir durvis, tās var aizkrist tā, ka pēc tam vairs nevar attaisīt. Pamestās mājās dzīvo zombiji, spoki un bezpajumtnieki jeb bomži. Kāda meitenīte pilnā nopietnībā stāstīja par pamestu māju, kurā ar saindētu eļļas krāsu bezpajumtnieki uz sienas ir uzrakstījuši vārdu. Tieši ko bezpajumtnieki tur bija uzrakstījušo, viņa neminēja, bet būtiskākais bija tas, ka vārds esot bijis saindēts. Kāds puisis savukārt atklāja: kanālā "Youtube" varot noskatīties video, kur bērni ejot pa pamestām mājām un visu filmējot. Safilmētās epizodes esot ļoti interesantas. Daži bērni norāda, ka pamestas mājas ir apmeklējuši kopā ar vecākiem, visbiežāk ar tēti. Kāds zēns pastāstīja, ka pamestās mājās kopā ar mammu lasa tukšās pudeles. Ja no neapdzīvotas mājas atskanētu palīgā sauciens, bērni (it īpaši puiši) visbiežāk uz to atsauktos un mestos saucējam palīgā. Lai palīdzētu nelaimē nonākušajam, viņi izmantotu virvi vai koka gabalu, daži paķertu pistoles, tā arī nepaskaidrojot, no kurienes tās pēkšņi uzradušās. Meitenes šajā ziņā ir daudz piesardzīgākas, viņas iekšā neietu, bet tikai palūkotos pa mājas durvīm, kas iekšā notiek, vai arī zvanītu policistiem vai ugunsdzēsējiem. Ja pie pamestas mājas stāvētu cilvēks, kurš bērnus vedinātu apskatīties mazus kaķēnus, bērni parasti visi kā viens atbild, ka iekšā neietu, skaļi korī bļaujot: "Nēē!" Kā pamatojums tiek minēts fakts, ka varbūt kaķēni ir slimi un varētu ar nagiem bērnus saskrāpēt. Nereti tiek atzīmēts – kaķi var izrādīties mākslīgi. Kāda pirmklasniece ieminējās, ka svešinieka apskatei piedāvātie kaķi varētu būt izgatavoti no kartona. Savukārt kartons, no kura kaķis ir izgatavots, varētu būt saindēts. Daudzi bērni min, ka viņiem kaķi nepatīk un uz tiem skatīties viņi neietu.

Jautāti, vai dotos līdzi tēta un mammas draugam, ja tas būtu atbraucis pakaļ uz skolu ar motociklu, bērni visbiežāk uztraucas par to, ka motocikls varētu ciest avārijā, vai arī par to, ka viņiem nav ķiveres. Salīdzinoši bieži tiek atzīmēts arī tas, ka viņi tēta vai mammas draugu nepazīstot. Nereti bērni pauž uzskatu, ka ģimenes draugs varētu tos apmānīt un patiesībā izliekas par to, kas nav, nēsājot pazīstama cilvēka masku. Arī šajā gadījumā, līdzīgi kā ar kaimiņieni, kura aicina līdzi uz veikalu, reti kurš bērns piezvanītu vecākiem vai informētu klases audzinātāju pirms došanās līdzi ģimenes draugam.

Runājot par ķermeni, tā robežām un konkrēti fizisku ietekmēšanu – šajā gadījumā sišanu –, gandrīz katrs bērns atzīst: ja kāds no ģimenes locekļiem bērnam sit, tad par to ārpus ģimenes nevienam nav jāstāsta. Par sišanu nav jāstāsta, jo tā ir ģimenes lieta. Ja pret bērnu izturētos vardarbīgi, daudzi sistu pretī, sauktu palīgā, atvainotos, skaļi raudātu vai nedarītu neko. Daudzi bērni atklāj, ka viņi jūtas bezpalīdzīgi šādās situācijās, ka tur tāpat neko nevar darīt un sitieni ir pelnīti par nepaklausību vai neveiklību, piemēram, piena glāzes izgāšanu uz paklāja. Vaicāti, kuram no pieaugušajiem viņi par šādiem sišanas gadījumiem stāstītu, bērni visbiežāk min mammu, tēti, policiju, omi vai opi, retāk skolotāju.

Bērniem būtiski ir apzināties savu ķermeni un tā robežas, lai situācijās, kad tās tiek pārkāptas, bērns spētu par to pastāstīt. Aicināti nosaukt ķermeņa intīmās vietiņas vārdos, kādos tās tiek dēvētas mājās, bērni aizsedz muti ar roku vai slēpjas, sakot, ka tas nav pieklājīgi. Nereti bērni atzīmē, ka mājās šīs ķermeņa daļas vispār netiek sauktas vārdos. Jautāti, vai ķermenī ir tādas vietas, kurām nav nosaukuma, bērni ar pilnu pārliecību atbild, ka jā. Ķermeņa intīmās vietas tiek dēvētas par: čuriņu, čožu, pincīti, krāniņu, strīpiņu, striķīti, desiņu, vāverīti, retāk par viesnīcu, ligzdu, pirkstiņu, vagīnu, peni, pežu, dzimumorgāniem. Jautāti par to, vai kāds tur bez atļaujas var pieskarties (izņemot gadījumus, ja bērnus vēl mazgā vecāki vai apskata ārsts), bērni atbild noliedzoši. Arī uz jautājumu par to, vai bērni rādītu savu dibenu svešam vai pazīstamam cilvēkam, bērni atbild noliedzoši. Bet, ja šis pats cilvēks viņiem piedraudētu par to nevienam nestāstīt, sakot, ka bērnam būs slikti, ja viņš tā izdarīs, bērni visbiežāk to paturētu noslēpumā.

Ikdienā strādājot ar bērniem, nākas secināt, ka bērni atkārto iemācītas atbildes un nedomā patstāvīgi. Bieži bērni paļaujas uz to, ka mamma vai audzinātāja pateiks priekšā, kā rīkoties. Tādējādi pašam bērnam var trūkt izpratnes par situācijas nopietnību. Būtisks ir jautājums par uzticēšanos pieaugušajiem, piemēram, saviem vecākiem. Nereti bērni kā uzticības personas min policistus. Kad bērniem pajautāju, cik bieži viņi ir runājuši ar policiju, atbilde skan: nekad. Bērnu personiskā drošība mūsdienās ir ļoti aktuāla tēma; lai sevi aizsargātu, bērniem ir jādomā patstāvīgi. Iespējams, šis ir jautājums arī par pieaugušo ticību paša bērna spējām.

Kas vispār ir personiskā drošība, un kuram par to būtu jārunā ar bērnu – vecākam vai pedagogam? Kā to izdarīt tā, lai nenobiedētu? Nav viena vienota veida, kā ar bērniem runāt par šiem jautājumiem. Bērnu audzināšana un drošība nebūt nav viegla tēma, tā ir pat ļoti strīdīga. Katram ir savs viedoklis par to, kā bērns jāaudzina un kas viņam būtu vai nebūtu jāzina. Piemēram, kāda audzinātāja, stāstot par ķermeni un tā robežām, zīmējumā, kurā bija attēlots kails cilvēks, ar baltu lapu aizklāja intīmās vietas, paskaidrojot, ka vecākiem šķitis nepieņemami par tām runāt ar bērniem. Vai audzinātājai būtu jāpārņem vecāku atbildība izskaidrot kailumu vai arī jārespektē vecāku vēlme par to nerunāt? Un kuram tad par to būtu jārunā? Ir skaidrs, ka bērns pats savā galvā diez vai ir izdomājis šīs ķermeņa daļas nosaukt par viesnīcu, pūcīti vai desiņu. Šādi apzīmējumi var radīt bērnā neskaidrību un arī nevajadzīgus pārpratumus par šo ķermeņa daļu funkcijām. Arī jautājumā par saindētajiem saldumiem bērni bieži vien nespēj atbildēt, no kurienes viņiem ir šī informācija: svešinieka dotie saldumi ir saindēti. Protams, nevar izslēgt – kāda ielās sastapta cilvēka laipni piedāvātajās konfektēs varētu būt inde. Bet būsim reāli – vislielākās bažas raisa tas, ka svešinieks par iedoto saldumu varētu vēlēties kaut ko pretī. Protams, bērni var dzīvot fantāzijās par īpašajām spējām, kuras tiem palīdzēs izglābt nelaimē nonākušos – ar lāzera aci izdedzināt sienā caurumu vai ar virves palīdzību izglābt svešinieku no sabrukušas mājas –, taču ir būtiski, ka bērns apzinās savu ķermeni un tā robežas, uzticas tuviniekiem un ir vērīgs pret svešiniekiem. Vissvarīgākais ir sniegt bērnam drošības un atbalsta sajūtu. Saruna ar bērnu, uzklausīšana ir pats efektīvākais līdzeklis, kā bērnu pasargāt no dzīvībai bīstamām situācijām, sākot jau ar pašu vienkāršāko jautājumu: "Kā tev šodien gāja?"






Helga Tormane

Helga Tormane Ikdienā strādā ar bērniem. Absolvējusi "Literāro akadēmiju", raksta prozu.  

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!