Instalācija, autors nezināms
 
Recenzija
20.08.2014

Šagāls un citi Liepājas muzejā

Komentē
0

Uzturoties Liepājā vai tās apkārtnē, allaž ir vērts apmeklēt Liepājas muzeju. Tajā aplūkojamas gan vairākas aizraujošas vēsturei veltītas pastāvīgās ekspozīcijas, gan arī nozīmīgas izstādes. Piemēram, pērn Liepāja lepojās ar Salvadora Dalī izstādi, kas vēlāk bija apskatāma arī Marka Rotko centrā Daugavpilī. Šogad Liepājas muzejs piedāvā Marka Šagāla litogrāfiju izstādi "Brīnuma nojausma", kurā apskatāmas trīs litogrāfiju sērijas.

Pasaulslavenais ebreju izcelsmes modernists Marks Šagāls (1887–1985, īstajā vārdā Moiše Segals), kurš lielāko daļu sava garā mūža strādāja Francijā, bet par īstajām mājām turpināja uzskatīt dzimto Vitebsku (toreizējā Krievijas impērija, tagad Baltkrievija), ir pazīstams galvenokārt kā gleznotājs, taču darinājis arī vitrāžas, gobelēnus, scenogrāfiju, strādājis dažādās grafikas tehnikās un ilustrējis grāmatas. Litogrāfijai (sākotnēji melnbaltai) Šagāls pievērsās 1920. gados, kad jau bija kļuvis par plaši zināmu mākslinieku, – lai padarītu savus darbus cilvēkiem pieejamākus. Strādājot litogrāfijas tehnikā, pēc sākotnējās sagataves iespējams nodrukāt lielāku skaitu eksemplāru, no kuriem neviens nav dēvējams par vienīgo oriģinālu, taču par visvērtīgākajiem tradicionāli tiek uzskatīti pirmie 10–20 eksemplāri. Fakts, ka neviens no Liepājā redzamajiem paraugiem nepieder pie šiem pirmajiem eksemplāriem, nemazina izstādīto grafiku kvalitāti un skaistumu. Tām nenoliedzami raksturīga gan Šagāla īpašā, kā pieņemts domāt, Vitebskā iemantotā, krāsu izjūta – aizkustinošas un drosmīgas spožu krāsu attiecības mazliet viņpus vispārpieņemtā Rietumu gaumīguma (piemēram, zilais pret dzelteno nekaunīgās niansēs); gan arī mākslinieka neatkārtojamais, naivais grafiskais rokraksts, kas saglabājās tikpat unikāls arī radošā mūža vēlākajā posmā, kad bērnības atmiņas Šagāla darbos pamazām nomainīja mīti un fantāzijas.

Litogrāfiju sērija "Četras no Tūkstoš un vienas nakts pasakām" ir Šagāla pirmās krāsainās litogrāfijas, kas tapušas 1948. gadā kā veltījums mākslinieka pirmajai sievai Bellai Rozenfeldei-Šagālai (1895–1944). Tajā pašā gadā šīs trīspadsmit litogrāfijas, kas ilustrē četras no pasakām un vēsta par mīlestību, ir saņēmušas Venēcijas biennāles balvu grafikā un joprojām tiek uzskatītas par pasaules labākajām līdz 1950. gadam tapušajām litogrāfijām. Te ir gan erotiskas ainas sarkani oranži dzeltenā gammā, gan austrumu karaļi ar galmu (šie personāži mazliet līdzinās Vitebskas ebrejiem), gan sapņaini zilzaļos toņos risināti ceļojumi iztēlē un zemapziņā, gan Šagālam tik mīļie ēzelīši un citi dzīvnieki.

Sēriju "Dafnids un Hloja" Šagālam 1956. gadā pasūtināja grieķu izcelsmes mākslas kritiķis un mecenāts Teriāds (Tériade / Stratis Eleftheriades, 1889-–1983), un Šagāls laikā no 1956. līdz 1961. gadam radīja 42 litogrāfijas, kas ilustrē seno bukolisko romānu. Iedvesmu Šagāls smēlās, kopā ar otro sievu Valentīnu Brodsku (jeb Vavu) pavadot medusmēnesi Grieķijā. Šajā sērijā katrā litogrāfijā izmantotas 20–25 krāsas, kas prasa ļoti rūpīgu sagatavošanās darbu, taču rezultāts ir līdzvērtīgs glezniecībai. Krāsas te bieži ir maigākas, tīrākas, rotaļīgākas nekā "Tūkstoš un vienas nakts" sērijā – kā nekā medusmēnesis, nevis sēru pārvarēšana.

Litogrāfiju sērija "Divpadsmit Izraēla ciltis" tapusi 1964. gadā, strādājot pie vitrāžām Ebreju universitātes Medicīnas centra Hadassah sinagogai (netālu no Jeruzālemes). Vecās Derības tēmām Šagāls pievērsās jau 1930. gados. Dzimis ortodoksālā ebreju ģimenē, viņš visu mūžu spēcīgi izjuta ebreju identitāti. 1931. gadā Šagāls divus mēnešus uzturējās Palestīnā – kā iegansts kalpoja pasūtījums ilustrēt Veco Derību, taču patiesībā Šagāls jau sen vēlējās nonākt Svētajā zemē. Brauciens viņu spēcīgi iespaidoja, un rezultātā gadu gaitā tapa daudzi Bībeles iedvesmoti mākslas darbi. Katra no šobrīd Liepājā redzamajām litogrāfijām, pēc kurām vēlāk darinātas vitrāžas, veltīta vienai no Izraēla ciltīm, izceļot tās biblisko simboliku un vienlaikus atļaujoties bērnišķīgus grafiskus elementus tā, kā to drīkst vienīgi Šagāls.

Izstādē eksponētas arī vairākas atsevišķas Marka Šagāla litogrāfijas.

3. augustā, kad apmeklēju Liepājas muzeju, vēl pēdējo dienu bija aplūkojama Raida Kalniņa izstāde "Nelaime ciematā jeb dinozauri izēd kapus". Šķiet, neesmu vienīgā, kam tā sagādāja lērumu pozitīvu emociju, ar dzīvīgu humoru liekot paskatīties ne vien uz šausmu un nāves tēmām, bet arī uz to atspoguļojumu kultūrā un kolektīvajā apziņā. Vampīri, spoki, miroņi, zārki, trakas vecenītes un raganas – visi mīļi un smieklīgi; nosaukumi – poētiski.

Augustā apskatāma arī mazliet nopietnākā Andra Vītoliņa personālizstāde "Koki, krūmi un dzinēji". Vītoliņš ir gana pazīstams mākslinieks, Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzējs, un viņa jaunāko izstādi noteikti vērts redzēt. Vītoliņa iepriekšējos gados radītā māksla parasti saistās ar pārskumjām urbānām un rūpnieciskām ainām tīrās krāsās. Liepājas izstādē redzami koku un krūmu zarojuma pētījumi, kā arī automašīnas motora vizuāla dokumentācija, kas izraisa nostalģiju pēc aizgājušā 20. gadsimta. Rūpīgi un sirsnīgi.

Tagad par to, kas muzejā patika mazāk. Jau pērn piktojos par Dalī ekspozīcijas tekstu latviešu valodu, un arī šogad tekstiem, kas paskaidro Šagāla izstādi, būtu bijis nepieciešams gan redaktors, gan korektors. Tas radītu nopietnāku iespaidu par citādi tik vērtīgo izstādi un jauko muzeju kopumā.

Aizdomāties lika arī kāda epizode, kuras apskats, iespējams, iederētos diskusijā par muzejiem (sk. Ingas Žoludes rakstu "Muzejs bērnam vai muzejs bez bērna?"). Tālākajā no muzeja zālēm, kurās bija izstādīts Šagāls, uz paklāja atradās kāda kompozīcija – klusā daba, kas sastāvēja no austrumnieciskiem spilventiņiem un paplātes ar butaforiskiem augļiem. Nekur nebija norādīts, kas tas par eksponātu un kas ir tā autors. Sagadījās, ka izstādi apmeklēju "Satori" autoru nometnes laikā kopā ar vairākiem kolēģiem, un vienam no dzejniekiem, kuram tajā dienā mugurā bija rozā krekliņš, ienāca prātā vizuāli papildināt uzstādījumu, pašam noguļoties līdzās mākslīgā arbūza daivām. Man savukārt bija rozā kleita ar sarkanām puķēm, un šķita, ka es arī piestāvēšu, tāpēc sajūsmā gūlos līdzās. Tomēr mums neizdevās ilgi izbaudīt šķietami interaktīvo eksponātu, piedaloties performancē, jo telpā parādījās muzeja darbiniece un ar vārdiem "Jaunieši, šeit ir muzejs" norādīja, ka uz paklāja gulēt un mākslīgos augļus aiztikt nedrīkst. Nopriecājos, ka esam nosaukti par jauniešiem, un devāmies apskatīt pārējās izstādes, taču pie sevis domāju par Astridas Lindgrēnes muzeju Stokholmā, kur bariem knēveļu (un ne tikai) no sirds rotaļājas, kāpj virsū un pat mētājas ar dažādiem 20. gs. vidus Zviedrijas estētikai atbilstoši stilizētiem auduma un citu materiālu butaforiskiem priekšmetiem, kas atbilst Lindgrēnes grāmatu ilustrācijām. Apzinoties, ka pastāv atšķirība starp pirmsskolas vecuma apmeklētājiem un pieaugušiem mākslas baudītājiem un ka mūsu uzvedība, iespējams, izskatījās provocējoša, mieru tomēr nedod jautājums, kas bija neaizskaramās instalācijas autors un kāda bija tās saistība ar Marka Šagāla litogrāfijām.

Tēmas

Anna Auziņa

Anna Auziņa ir četru dzejas krājumu autore, kas raksta arī prozu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!