Raganu prāva Salemā, Džozefa Beikera litogrāfija, 1892
 
Komentārs
29.03.2016

Runāt visu, kas ienāk prātā

Komentē
1

Ziņa aizvadītās nedēļas nogalē: ""Daesh" atbalstītāji internetā balso par nākamo uzbrukumu mērķi." Vai tā arī ir aizsargājama viedokļa un izteikšanās brīvība? Izsakoties ikdienas valodā – vai tas jau nav par traku?

Pirms tālāka pārdomu izklāsta nepieciešamas divas piezīmes.

Pirmkārt, spriedumus par izteikšanās brīvību ietekmē spriedumu izteicēja specifiskā situācija. Mazliet vulgarizējot – man, dzīvojot Rīgā, iespējama distancēti mierīgāka attieksme pret islāma radikāļu izpaudumiem nekā, piemēram, Parīzes iedzīvotājam, kurš savukārt, iespējams, vienaldzīgāk par mani izturēsies pret Baltijā tik populāro Kremļa propagandas ierobežošanas tematu. Prioritātes var atšķirties, līdz ar to var atšķirties viedokļi par to, kas tieši ir "bloķējams" (ja vispār bloķējams).

Otrkārt, autora interese par tematu saistīta ne tik daudz ar konkrētiem rosinājumiem regulējuma maiņā (vai jau notikušām izmaiņām), cik ar to, kā mēs vispār funkcionējam mūsdienu informatīvajā okeānā.

Ja runā par izpausmes ierobežojumiem, vispirms jāmēģina formulēt, cik lielā mērā kāda viedokļa izpausme ir saistīta ar reālu darbību, piemēram, vardarbību.

Ir ļaudis, kuri šo saikni uzskata par vāju. Viņuprāt, sociālie tīkli ir veicinājuši "dīvāna radikāļu", "dīvāna aktīvistu" slāņa izveidošanos, kurā darbošanās ar vēstījumiem, ar informāciju (retvītošana, "laikošana" utt.) aizstāj reālu rīcību. No šī viedokļa nebūtu pārāk jāsatraucas, ja indivīds X interneta vidē ņemas ar vārdu savienojumu "10 veidi, kā izgatavot bumbu mājas apstākļos", jo, ļoti iespējams, tā ir dīka ziņkāre un dažas stundas vēlāk X ņemsies ar vārdu savienojumu "10 veidi, kā uzlabot jūsu seksuālo dzīvi". Respektīvi, šis skatījums saka, ka ir pamatīgs nošķīrums starp indivīdu kā informācijas lietotāju un viņa reālo rīcību, attiecīgi mēģinājumi kaut kā monitorēt vai ierobežot darbošanos ar informāciju ir lieka ķēpa.

Un pastāv viedoklis, ka tik nevainīgi tas tomēr nav. Informatīvā trokšņa apstākļos ir no svara, kāda rakstura viedoklis, indivīdam pievēršoties kādai tēmai, "izlec" pirmais (pirmie). Varu spriest pēc paša pieredzes, meklējot videoilustrācijas televīzijas raidījuma vajadzībām, – ja, meklējot "islāma radikāļus", pirmie "izlec" izteikti ksenofobiski materiāli, var gadīties, ka tie arī veido manu priekšstatu par tēmu, jo man nav laika meklēt citus. Šis piemērs varbūt nav īsti adekvāts, jo manā dienaskārtībā īsti nav jautājuma "kā izturēties pret musulmaņiem", tomēr spekulatīvi es varu pieņemt, ka "pielādēti" viedokļi par "krustnešiem" ar savu emocionālo lādiņu var noteikt musulmaņa attieksmi pret Eiropu, un būtu lieki sagaidīt, ka šis iztēlotais cilvēks vēl noskatīsies par "tematu" arī kādu "National Geographic" vai "History Channel" filmu (improvizēju, protams). Viņa attieksme, visticamāk, neradikalizēsies līdz tūlītējai vardarbībai, tomēr tā var veicināt specifiskas augsnes veidošanos. Tātad šis skatījums saka, ka informācijas saturam ir nozīme, tātad, ja vismaz runa ir par vardarbības novēršanu, mēģinājumi informācijas saturu ietekmēt ir pamatoti.

Visticamāk, noteiktu atbilžu par to, vai un kā informācija, ko saņem cilvēks, ietekmē šī cilvēka rīcību, nav. Starp citu, līdzīgi secinājumi izlasāmi arī žurnāla "The Economist" šīs nedēļas tematiskajā pielikumā "On Big Data, Social Media and Politics". Tātad paliekam diezgan neskaidrā situācijā – informācijas saturu ignorēt nevajadzētu, tomēr pārspīlēt arī ne.

Vēl ir apsvērums, ka labāk lai indivīda ekstrēmie viedokļi ir redzami un dzirdami informatīvajā buljonā, jo tad potenciālas riska situācijas vieglāk pamanīt un novērst. Kopumā apsvērums liekas pareizs, jo, teiksim, lai vīrietis X iespēju lēti nopirkt lielu daudzumu nagu lakas noņēmēja un matu balinātāja labāk meklē sociālo tīklu vidē, nekā to dara, apjautājoties paziņu un paziņu paziņu lokā. Tiesa, te jautājums ir par dienestu spējām tik lielus datu apjomus "filtrēt". Pašsaprotamu iemeslu dēļ par šīm spējām neko nezinu, tikai jāpiebilst, ka fokusi, kādos vispār attīstās liela datu apjoma apstrāde, dažbrīd man neliekas uzjautrinoši. Piemēram, šī mēneša ziņa par datorsistēmas izstrādi, kas ļaujot pēc ierakstiem tviterī noteikt, vai tikai indivīds A nav nostājies uz piedzeršanās takas un kur potenciāli noreibušais A atrodas (par šo jaunumu sīkāk te). Lai kā arī būtu, var secināt, ka a) tehnoloģiski lokalizēt potenciāli vardarbīgu indivīdu, ja viņš attiecīgi izpaužas publiski, var; b) man liktos jēdzīgāk, ja tehnoloģiskās iespējas vairāk tiktu centrētas tieši uz šādiem indivīdiem, nevis indivīdu privātās dzīves līkločiem. Visticamāk, ja mēs gribam vienu, nāksies sadzīvot arī ar otru tehnoloģiju attīstību virzienu.

Tātad pagaidām ir divi apsvērumi par labu izpaušanās brīvības neierobežošanai. Nav skaidra "vārda" saistība ar "darbību", bet, ja nu tāda tomēr pastāv, ir parocīgāk, ja "vārdu" var nofiksēt. Labi.

Ir vēl viens apsvērums. Nevar prognozēt, kā indivīds vispār interpretē kādu informāciju (un potenciāli tālāk rīkojas). Piemēram, ja informācija ir aicinājums kaut kam uzbrukt, nogalināt, atriebties utt., tad tā "nolasās" pietiekami skaidri. Tikpat labi informācija var būt tikai citāts no, teiksim, kāda gadsimtiem sena reliģiska teksta, kas par šodienu neko nesaka, tomēr strikti nosaka, ka pret "citādajiem" ir jāvēršas bez lieka sentimenta. Ko tad? Viens to interpretēs kā aicinājumu rīkoties "šeit un tagad", cits – tikai kā konkrēta teksta, kas radies konkrētā kontekstā, sastāvdaļu. Respektīvi, ir grūti prognozēt, kas var būt impulss. Ja kāds paziņo, ka Latvijas Republika ir nelikumīgs veidojums, pret kuru jāvēršas, tad, tā teikt, viss skaidrs. Bet kādam citam secinājums, ka šai valstij nav tiesību pastāvēt, izrietēs no pavisam cita, ne tik "plakana" teksta.

Citiem vārdiem sakot, arī tad, ja idejai kaut kā ierobežot sabiedrībai potenciāli bīstamus viedokļus ir vislabākie nodomi, tā problēmu neatrisinās, jo neviens "algoritms" neļauj prognozēt, kā indivīds specifiski sev interpretē pasauli.

Turklāt tā tas ir bijis vienmēr. Protams, vēsturē netrūkst piemēru, kad vardarbība ir veicināti apzināti ar attiecīgu propagandu. Tomēr netrūkst arī tādu, kad vardarbības uzliesmojumus izraisa ziņa, viedoklis utt., kuriem it kā tik nepastarpināti iedarboties nevajadzētu. Tēlaini izsakoties, 13. gadsimta ciematā mācītājs ļaudīm skaidro, ka neraža saistīta ar cilvēku grēcīgumu, savukārt ļaudis pamanās garīdznieka teikto fokusēt uz dažiem grēkāžiem, kas tiek pasludināti par raganām, burvjiem un braši iznīdēti.

Tātad, ja mēs identificējam problēmu (vienalga, terorismu, hibrīdkaru), pareizāk, manuprāt, ir koncentrēties uz "piezemētiem" risinājumiem (sākot ar specdienestu spēju pilnveidošanu, beidzot ar nopietnāku attieksmi pret valsts robežu), bet nekrāmēties ar "viedokļiem". Mēs varam kādus no tiem ar pilnām tiesībām uzskatīt par nepieņemamiem, mēs varam stundām diskutēt par tēmu "brīvība nav visatļautība", tomēr pragmatiskāk ir a) vairāk koncentrēties uz citām vardarbības un draudu novēršanas metodēm, b) sekot, lai Lielais Brālis jau pastāvošās un nākotnē sagaidāmās tehnoloģiskās iespējas izmantotu jēdzīgi.

Tēmas

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1