Kultūra
13.04.2016

Rūdolfs Pinnis

Komentē
0

http://makslaivajagtelpu.lv/Fonda "Mākslai vajag telpu" rakstu sērija sadarbībā ar portālu "Satori" un Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas studentiem.

Topošo mākslas teorētiķu veidotā rakstu sērija veltīta latviešu pēckara mākslas periodam ar mērķi izcelt 20. gs. otrās puses spilgtākās personības – gan redzamāko un nu jau kanonizēto mākslinieku vārdus, gan to, kuru darbība bijusi salīdzinoši margināla vai perifēra.

Pirmais rakstu sērijas ietvaros aplūkots 1902. gadā Madonas novadā dzimušais gleznotājs Rūdolfs Pinnis. Viņš mācījies glezniecības studijā pie Valdemāra Tones, neilgu brīdi studējis Latvijas Mākslas akadēmijā, kā arī privātajā Grandšomjēras akadēmijā Parīzē. Izstādēs piedalījies kopš 1932. gada.

Latviešu mākslā augsti individuālais un vienmēr mainīgais Rūdolfa Piņņa (1902–1992) rokraksts kopš 30. gadiem tika aktīvi pakļauts Eiropā, jo īpaši – Parīzē, sastopamajām mākslas tendencēm. 20. gadu nogalē Pinnis pārcēlās uz Parīzi, pavadot tur 10 gadus un dibinot personīgas draudzības un profesionālas attiecības ar Eiropas sabiedrībā ievērojamām personībām, piemēram, beļģu novelistu Žoržu Simenonu, katalāņu mākslinieku Antoni Klavē [1], igauņu mākslinieku Eduardu Vīraltu [2], ar kuriem Pinnis uzturēja arī korespondenci. Pats Pinnis teicis: "Parīze  – debesis un elle… (..) Nebeidzas mākslas problēmu diskusijas. Diskusijas un iepazīšanās "Cafe le Dome". Šķīstīšanās. Visu vārdus nav iespējams atcerēties, bet draudzība ar daudziem palikusi – Albērs Markē, Brianšons, Šaplēns-Midī, Ležē u.c." [3] Šķiet, ka Pinnis vienmēr juties komfortabli, atrazdamies kustībā – dinamiskā izziņā, kas atspoguļojusies viņa uzskatos un mākslā. Ceļojumos iepazītas ne vien klasiskās Eiropas mākslas metropoles Vīne, Venēcija, Milāna, Florence un Roma, bet arī toreiz par eksotiskiem galamērķiem uzskatītās Konstantinopole, Kaira un Aleksandrija. [4] Runājot par iespaidu daudzveidības meklējumiem, Pinnis mīlēja citēt Ernestu Hemingveju: ""Patiesība ir process, kas nekad nebeidzas." (..) Šo atziņu esmu ieguvis pats savā glezniecības praksē." [5] Pēc trīs gadiem noslēdzot 1926. gadā iesāktos ceļojumus Parīzē,  Pinnis drīzumā kļuva par aktīvu šīs pilsētas radošās vides dalībnieku.

Diemžēl nav iespējams gūt plašu ieskatu par Piņņa glezniecību šajā laikā, jo lielākā daļa attiecīgā perioda darbu ir zudusi, taču 1936. gadā Rīgā notikušās personālizstādes katalogā Jānis Veselis minējis, ka "iemīļotās krāsas, saskaņā ar gleznotāja drūmo, pesimistisko gara jūtoņu, ir tumšzils ("prūšu zilais"), pelēkbrūns, svinaini blāvs". [6] Domājams, šādi koloristiskie risinājumi Pinnim nebija aktuāli 20. un 30. gados – dažas no pieejamajām gleznām, kurās atainota Parīzes pilsētvide, liecina par tiešām ietekmēm no spilgtā fovisma kolorīta. Veseļa apraksts drīzāk būtu attiecināms uz īslaicīgo posmu 30. gadu vidū [7], kurā Pinnis uzturējās Latvijā, un iespējamu iespaidošanos no vietējo latviešu gleznotāju daiļrades, kas tolaik bija balstīta ietekmēs no triepienā un faktūrā ekspresīvās un kolorītā dominējoši tumšās beļģu laikmetīgās glezniecības. Šādas asociācijas rodas, salīdzinot Veseļa sniegto vispārināto gleznu aprakstu ar vairāku starpkaru posma beļģu ainavistu glezniecību: "(..) visur liktenīgi un tumši blīvējas drūmas krāsas, un tikai pašā gleznas centrā ir kāda gaiša līgsma švīka, kāds koši sarkans jumts vai norieta sārti apspīdēts mākonītis (..)." [8]

Lai Rūdolfs Pinnis varētu netraucēti dzīvot Parīzē kopā ar sievu Elvīru, ceļot un iegūt gleznošanai nepieciešamo laiku, kas netiktu traucēts ar nemitīgām rūpēm par iztiku, viņš centās iegūt labi apmaksātus gabaldarbus, piemēram, strādājot par mākslinieku filmu uzņemšanas laukumos, iekārtojot interjerus – "marķīzs de Santī viņam uztic savas atsevišķās mājas izdaiļošanu (..)" [9] – u.tml. Pinnis bija aktīvs mākslinieks Parīzes radošās dzīves apritē, nemitīgi gūstot no tās tiešus iespaidus. Jau 1934. gadā Rudens salonā izstādīti Piņņa oforti, bet četrus gadus vēlāk – pāris ainavu.

1937. gadā, kad Parīzē notika Vispasaules izstāde, Pinnis iesaistījās Padomju Savienības paviljona iekārtošanā [10], savukārt pēcāk viņš piedalījās izstādē Tilerī salonā. [11]

1939. gadā Pinni uz Rīgu atveda otrās personālizstādes rīkošana, un drīzumā, sākoties Otrajam pasaules karam, Parīzē atgriezties vairs nebija iespējams. [12] Taču arī pēc padomju okupācijas viņš nenokļuva varas neieredzēto mākslinieku lokā un tika aicināts kļūt par Mākslinieku savienības Tēlotājmākslas daļas vadītāju [13] – tas varētu būt skaidrojams ar adekvātu reputāciju, proti, dalību minētā Padomju Savienības paviljona iekārtošanā. [14] Pēckara gados mākslinieks amatā netika atjaunots, un drīzumā padomju varas uzsāktā cīņa ar sociālistiskā reālisma prasībām neatbilstošu jeb formālistisku mākslu degradēja arī Piņņa ierasti dinamiskā attīstībā esošo rokrakstu. Taču, kā liecina 1959. gada izstādes katalogā skatāmās shematiskās Latvijas lauku ainavu un ūdensmalu kompozīcijas, laikmeta izvirzītās prasības autoram sagādājušas ievērojamas radošās grūtības.

Vairumā 50. gados tapušo gleznu viņa izmantoto kolorītu nav iespējams dēvēt par sociālistiskā reālisma prasībām atbilstošu. Kādā gleznā ēnas vasaras dienas ainavā izskatās melnas, veidojot ievērojamu kontrastu, bet citās – koku lapotne izgleznota dominējoši zilā kolorītā un rudo Gaujmalas smilšakmens klinšu priedes izskatās violetas kā gaišie ceriņi.

Mazinoties cīņai ar formālistisku mākslu, 60. gadu sākumā agrāko vitalitāti atguva Piņņa ainavas un klusās dabas, kuras, pretēji līdzsvarotajām 50. gadu kompozīcijām, no jauna ieguva kompozicionālu fragmentārismu, kādreiz iecienītajai fovisma stilistikai raksturīgu spilgtu un kontrastējošu kolorītu, kā arī pastozu triepienu, kas varēja tikt ekspresīvi kāpināts ar paletes nazi, ar otas otru galu ievilktu lineāru, asu švīkojumu – vai ar apzināti atstātiem baltiem laukumiem, kas vietu vietām atsedza gleznas gaišo pamatni. Taču, uzsverot kolorīta nozīmību, Pinnis teicis: "Kāda tad ir manu darbu koncepcija? Tā ir krāsu suverenitāte." [15]

Savukārt izraudzītie motīvi arvien vairāk tika pakļauti abstrahējošai formu nosacītībai, klājot krāsu plašos laukumos un izvairoties no sīkām detaļām, kas sadrumstalotu kompozīciju, kā arī – veidojot gaiši tumšā attiecības un plastiku, kas izceļ kopapjomus. "Daba neļauj sev noraut plīvuru pat gaišā un saulainā dienā, bet ar spēku, ko mēdz dēvēt par abstrahēšanos, var atklāt jaunu noslēpumu. Abstrahēšana ir līdzeklis dabas iekšējo noslēpumu atvēršanai." [16]

Jau sākot ar 70. gadu pirmo pusi, autors mēģināja balansēt starp dekorativitāti, abstrakciju, faktūras ekspresiju un trauslu lineārismu, šādu tendenci saglabājot līdz pat aiziešanai mūžībā 1992. gadā. Šajā periodā Piņņa kompozīcijās saskatāma ievērojama līdzība ar drauga un katalāņu gleznotāja, kostīmu mākslinieka un Kinoakadēmijas balvas "Oskars" laureāta Antoni Klavē glezniecību. Ietekmju aizgūšanu atzinis arī pats Pinnis. [17] Mākslinieki sazinājās ar vēstuļu palīdzību, un kādā no daudzajām vēstulēm Klavē Pinnim rakstījis: "(..) pateicoties dokumentiem, kurus Jūs tik laipni man regulāri sūtījāt, – katalogiem, fotogrāfijām utt. –, es sekoju Jūsu mākslas nemitīgai izaugsmei." [18] Abi divi formālajā valodā izmantojuši kolāžai raksturīgo fragmentārismu, taču, atšķirībā no Klavē, Pinnis nav pielietojis dažādu materiālu aplikāciju, bet gan radījis kolāžas efektu ar gleznieciskiem paņēmieniem – it kā kombinējot raibu, barokālām vinjetēm un primitīvajām tautām raksturīgi rotāto dekoratīvo audumu un plēstu papīru fragmentus. Gleznās iekļauto figurālo motīvu lineārisms raksturīgs mākslinieka 30. gadu aktu zīmējumiem. Ņemot vērā Piņņa paziņu loku, iespējams, ka šai laikā zīmētajiem figurālajiem motīviem viņš guva iespaidus no Fernāna Ležē vienkāršotajiem, naivi risinātajiem tēliem. Kompozīcijās iekļauti arī Elvīras Pinnis veidotie latviešu totēmi – no koku stumbriem grieztas skulptūras, kuru nosaukums liecina par latviešu etnogrāfiskās mākslas motīvu apvienojumu ar citzemju primitīvo tautu koktēlniecībai raksturīgo naivo cilvēka vaibstu risinājumu.

Visa mūža garumā Rūdolfs Pinnis bija aktīvs mākslinieks. "Var būt, ka manos gados vajadzēja atpūsties, taču man tas nav ļauts." [19] Latvijas mākslas vēsturē Piņņa glezniecība produktīvi ienesa novitātes, kādas nav sastopamas viņa laikabiedru mākslā, padarot viņu par vienu no radošākajiem 20. gs. latviešu māksliniekiem.

 

[1] Priedīte, Magda. Rūdolfs Pinnis // Zvaigzne. – 1987. – Nr. 7.–5. apr. – 16. lpp.

[2] Skulme, Uga. Rūdolfs Pinnis // Daugava. – 1940. – Nr. 6.–1. jūn. – 593. lpp.

[3] Priedīte, Magda. Rūdolfs Pinnis // Zvaigzne. – 1987. – Nr. 7.–5. apr. – 17. lpp.

[4] Skulme, Uga. Rūdolfs Pinnis // Daugava. – 1940. – Nr. 6.–1. jūn. – 593. lpp.

[5] Pinnis, Rūdolfs. Spēle ar visaugstāko risku // Māksla. – 1988. – Nr. 2.–15. janv. – 17. lpp.

[6] [Veselis, Jānis]. Rūdolfs Pinnis. Gleznu izstādes katalogs. No 1936. g. 29. nov.–20. dec. Raiņa bulv. 15. – Rīga, 1936. – 3. lpp.

[7] Priedīte, Magda. Rūdolfs Pinnis // Zvaigzne. – 1987. – Nr. 7.–5. apr. – 16. lpp.

[8] [Veselis, Jānis]. Rūdolfs Pinnis. Gleznu izstādes katalogs. No 1936. g. 29. nov.–20. dec. Raiņa bulv. 15. – Rīga, 1936. – 3. lpp.

[9] Turpat, 2. lpp.

[10] Priedīte, Magda. Rūdolfs Pinnis // Liesma. – 1987. – Nr. 10.–1. okt. – 9. lpp.

[11] Skulme, Uga. Rūdolfs Pinnis // Daugava. – 1940. – Nr. 6.–1. jūn. – 593. lpp.

[12] Brancis, Māris. Rūdolfa Piņņa gads // Laiks. – 2002. – Nr. 20.–18. maijs. – 4. lpp.

[13] Priedīte, Magda. Rūdolfs Pinnis // Zvaigzne. – 1987. – Nr. 7.–5. apr. – 17. lpp.

[14] Priedīte, Magda. Rūdolfs Pinnis // Liesma. – 1987. – Nr. 10.–1. okt. – 9. lpp.

[15] Pinnis, Rūdolfs. Spēle ar visaugstāko risku // Māksla. – 1988. – Nr. 3.–1. jūl. – 15. lpp.

[16] Pinnis, Rūdolfs. Spēle ar visaugstāko risku // Māksla. – 1988. – Nr. 2.–5. janv. – 17. lpp.

[17] Pinnis, Rūdolfs. Pasaule maza, mani sapņi lieli // Rūdolfs Pinnis. Glezniecība. / Sast. P. Zirnītis. – Rīga: Liesma, 1990. – 37. lpp.

[18] Gleznotājs Rūdolfs Pinnis: No Aiviekstes līdz Sēnai / sast. Skilla Rikarde. – Rīga: Puse, 1993. – 125. lpp.

[19] Pinnis, Rūdolfs. Pasaule maza, mani sapņi lieli // Rūdolfs Pinnis. Glezniecība. / Sast. P. Zirnītis. – Rīga: Liesma, 1990. – 37. lpp.

Signe Irbe

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!