Ar bērniem
12.02.2016

Rotaļlietu filozofija

Komentē
0

Par Maijas Laukmanes grāmatu "Pīmuks, Cunduriņš un Mirdzošā Mēnessgaisma"

Izdevniecība "Annele", 2015

Bērnība ir dīvains laiks. Tu, cilvēks, ar mainīgām sekmēm mēģini apgūt dzīves likumsakarības – no praktiskām darbībām līdz konceptuāliem jautājumiem par dzīvību, mīlestību un atbildību, no valodas smalkumiem līdz citu būtņu domāšanas veida prognozēšanai. Un tu, protams, ļoti daudz ko vēlies izdarīt un izprast, vēlies darboties, eksperimentēt, vēlies piedzīvojumus un pārmaiņas – bet lielu daļu no tā, ko tu (kā tev šķiet) pilnīgi noteikti vari, tev neļauj darīt, jo tu esi bērns, bet lielākā daļa no tavām domām un jūtām – kuras tev neizdodas izpaust precīzi un līdz galam, jo tu vēl neproti tik veikli lietot valodu, – tiek uztvertas kā jau bērna domas un jūtas: aizkustinošas, mīlīgas, bet lielajā pieaugušo pasaulē nebūtiskas.

Iespējams, tieši tādēļ bērniem patīk rotaļlietas: tāpat kā bērns ir pakļauts pieaugušo vēlmēm un kārtībai, rotaļlietas ir pakļautas bērna diktātam. Tās tiek vazātas līdzi dažādos piedzīvojumos un nomestas stūrī, tikko par tām zūd interese, tās tiek iesaistītas lomu spēlēs, kurās visbiežāk noteicējs (skolotājs, vecāks) ir bērns, tās tiek izģērbtas, pārģērbtas, liktas gulēt, barotas, murcītas un rātas. Un, ja vien pieaugušie neiejaucas ar "nedari pāri lācītim, lācītim taču sāp!" vai "nenogriez jaunajai lellei matus, tie nekad neataugs!", rotaļlietas atrodas pilnīgā bērna varā. Un, lai arī – ja vien bērns nav patrāpījies īpaši negants – šī ir visnotaļ salda pakļautība, tik un tā mantas ir un paliek tikai "objekts".

Maijas Laukmanes grāmatas "Pīmuks, Cunduriņš un Mirdzošā Mēnessgaisma" pamatā ir jautājums par to, kā būtu, ja rotaļlietas būtu dzīvas (un domājošas) būtnes. Kā rakstīts uz aizmugures vāka: "Notiek neticamais: Tava nakts miedziņa laikā gan lielas, gan mazas lelles, lupatu vīreļi un rūķi strādā pieredzes uzkrāšanas un pasaules izzināšanas darbu."

Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka premisa nav nekas oriģināls – rotaļlietas, kurām piemīt sava dzīve, ir teju vai bērnu literatūras pamatklišeja. Parasti šādi rotaļlietu stāsti ir iedalāmi vairākās kategorijās. Pirmā ir stāsti, kuros rotaļlietām ir izteikta personība un viņu dzīve ir pilnīgi neatkarīga no bērna pasaules (piemēram, Alana Milna "Vinnijs Pūks un viņa draugi"), bērns, ja arī parādās šajā stāstā, darbojas kā līdzvērtīgs tēls – Kristofers Robins ir tikai viens no Simtjūdžu meža iemītniekiem. Otrā ir stāsti, kuros rotaļlietas ir patstāvīgas būtnes, bet cilvēku pasaule ir drīzāk šķērslis, kas jāpārvar, un apstākļi, kuriem jāpielāgojas (vai jāizmanto savā labā), kā tas ir filmās "Rotaļlietas stāsts", un saikne starp bērnu un rotaļlietu ir drīzāk situatīva, nevis emocionāla. Un trešā kategorija ir stāsti, kuros rotaļlietas ir stingri ierobežotas ar savu "radīšanas mērķi" – piemēram, Stīvena Kinga stāstā "Kaujas lauks", kurā alvas zaldātiņi nespēj un nevēlas neko citu kā vien karot.

Pīmuks un Cunduriņš ir veidoti atšķirīgi. Viņi paši sevi diezgan pārliecinoši deklarē kā patstāvīgu intelektu, bet abu pasaule nav nošķirta no viņu saimnieces Elīzas pasaules, tieši otrādi – viņi aktīvi cenšas ar meiteni komunicēt.

""Kas tu īsti esi?" pēkšņi Elīza, pacēlusi Cunduriņu tuvu savai sejai un skatoties tieši acīs, noprasīja.

"Es esmu būtne," atbildēju.

"Būtne? Kāda būtne?"

"Tāda. Domājoša."" (5.–6. lpp.)

Tomēr viņu mēģinājumi ar Elīzu komunicēt ir neveiksmīgi – lai cik skaļi abas rotaļlietas nemēģinātu pārliecināt Elīzu par to, ka viņas ir patstāvīgas un inteliģentas radības, lai cik labi nepiedalītos ģimenes spēlēs, cilvēki viņus uztver tikai kā "mantas". Turklāt viņi, atšķirībā no citu stāstu rotaļlietām, nevis mēģina atrisināt "savas pasaules" problēmas, bet gan ķeras pie pasaules izziņas: "Ja Domāšanas Darbs nebūtu svarīgs, atkristu viss, ko esam uzsākuši. [..] Tad atkristu pats galvenais: cerība tikt pie kādas skaidrības." (16. lpp.) Un abas rotaļlietas arī nekavējas uzdot dziļus un būtiskus jautājumus par savu dabu, par vārdu nozīmi un pasaules iekārtojumu; jautājumus, kuriem agri vai vēlu būtu jānoved pie atskārsmes par savu neapskaužamo eksistenci: lai arī viņi ir domājošas būtnes, nevienam ārpus šaurās rotaļlietu un mājdzīvnieku pasaules viņu domas un atklājumi neinteresē.

Arī attiecības ar Elīzu veidojas… Nu, patiesībā tās ir ļoti reālistiskas: rotaļlietas nozūd un labu laiku netiek atrastas, Elīza viņās neieklausās un pat neiedomājas, ka tām varētu piemist sava griba, pat viņas mīlestība un pieķeršanās ir smacējoša: tā traucē nodoties izziņas darbam. Pat pašu rotaļlietu starpā attiecības ir sarežģītas: izdomas bagāto, emocionālo Cunduriņu pastāvīgi "regulē" viņa vecākais brālis, atbildīgais un "pareizais" Pīmuks, kas arī uz visai traumatiskiem notikumiem reaģē ar nosodījumu – piemēram, pēc baisa kritiena no balona Pīmuks brāli nevis mierina un samīļo, bet gan sarāj: "– Ja nākamreiz izdomāsi tādas pārgudrības, vismaz brīdini iepriekš! Varētu būt, ka tev atkal neizdodas, un tad atkal būs vajadzīga steidzīga palīdzība. Un tagad sēdi rāms! – brālis noteica, uzgriežot man muguru." (101. lpp.)

Nav brīnums, ka Cunduriņš jau ir iemācījies par visām savām neveiksmēm vainot sevi un, pat zemes bišu sadzelts, slēpj savas sāpju un sarūgtinājuma asaras no citiem. Tāpat viņš slēpj no citiem arī prieka izpausmes, pat neapmet zālē prieka pilnu kūleni: "Nē, es to nevarēju atļauties, tas Pīmukam būtu Pārāk Liels Sarūgtinājums. Man nācās būt Pacietīgam un Kārtīgam." (73. lpp.)

Atgriežoties pie salīdzinājuma "rotaļlieta attiecībā pret bērnu ir līdzīga bērnam attiecībā pret pieaugušajiem", rodas diezgan pabaisa aina: šis ir stāsts par patstāvīgām būtnēm, kam ir savs unikāls pasaules skatījums, savas intereses un vajadzības, bet tās nav ne sadzirdētas, ne saprastas; vēl vairāk, pašas būtnes arī tiek uztvertas kā objekti. Viņiem ir jāslēpj savas emocijas un jāierobežo savas izpausmes, jo citādi taču "atkal" kaut kas nesanāks un sekos kārtējie pārmetumi...

"Bet nav taču tik traki," saka optimistiskais lasītājs, "bērni taču ir laimīgi, vai ne? Bērniem vajadzīga tikai mīlestība un rūpes, un viņiem taču ir jāzina, ka mēs viņus mīlam un par viņiem rūpējamies." Šādu pozīciju, šķiet, ieņem arī grāmatas autore, un ikviena rotaļlieta cītīgi to atbalsta. Cunduriņš aizmirst visas savas sāpes un priecīgi spēlējas ar lielo brāli, un arī mirklis, kad Elīza atstāj rotaļlietas pa nakti dārzā, tiek interpretēts ļoti labvēlīgi:

"Nē, Elīza mūs nav sākusi mīlēt mazāk, un, nē, viņa nav kļuvusi pavirša vai kā citādi bez intereses par mums, vienkārši…

Elīza mūs bija aizmirsusi ienest istabā, un tā reizēm var gadīties jebkuram!

Cik labi!" (102. lpp.)

Vai mēs šo grāmatu lasīsim kā mīlīgu stāstu (ar ļoti mīlīgām Signes Ērmanes-Ļitvinas ilustrācijām) vai kā tikai šķietami saulainu darbu, kura zemdegās gruzd visi bērnības pārdzīvojumi, ko toreiz nepratām ne izprast, ne izskaidrot? Tā ir tikai mūsu izvēle. Vēl jo vairāk tādēļ, ka, ļoti iespējams, šī grāmata tāpat būs bērnam jāpasniedz caur pieaugušā prizmu, piemēram, izspēlējot tās epizodes vai brīvi adaptējot tekstu, lai izsekotu līdzi ilustrācijām. Vismaz trīsgadīgajai Stellai blīvais, diezgan abstraktais teksts bija par sarežģītu, un viņa priekšālasīšanas laikā šķīra lapas uz priekšu pietiekami ātri, lai man būtu jāizdomā pašai sava saīsinātā stāsta versija (piemēram, būtiski izrediģējot Pīmuka moralizēšanu vai nekritisko attieksmi pret rotaļlietu saimnieku nevērību). Savukārt astoņgadīgā Lia, kas grāmatu varētu lasīt sarežģītības ziņā, to atzina par garlaicīgu un, iespējams, jaunākiem bērniem domātu. Kā nekā, viņa pati lasa grāmatas, kuru autori necenšas radīt optimisma un saulainuma gaisotni, bet uz bērna/pieaugušā pasaules dilemmu skatās ar ironiju un humoru, vienmēr nostājoties vienā pozīcijā ar mazāko, vājāko, neveiklāko, "lielās pasaules" nesaprasto bērnu.

Ieva Melgalve

Ieva Melgalve ir rakstniece un reklāmas tekstu autore, kas pēc eksperimentālās literatūras ("Bezzaudējumu punkts", 1999) pievērsusies fantastikai un fantāzijai. 2013. gadā izdota SF luga "Necilvēki" u...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!