Proza
08.05.2015

R.I.P.

Komentē
2

Savas bēres atceros diezgan labi. Varētu pat teikt, atceros ļoti detāli. Protams, var jautāt, kāpēc es vispār uz tām gāju. Pavisam vienkārši – mantkāre, godkāre un varaskāre, bez šaubām, ir trīs vaļi, uz kuriem balstās pasaule. Bet ir vēl viens instinkts, reizēm pat stiprāks par šiem trim. Zinātkāre. Vai arī ziņkārība. Sauc, kā gribi. Lietas būtība jau no tā nemainīsies. Tieši šis instinkts liek triekties uz nezināmām tālēm, iepīties neprognozējamās avantūrās, iepazīt (aptaustot gan no ārpuses, gan no iekšpuses) aizvien jaunus sieviešu ķermeņus… Vai arī vērot ne tikai to, kurš dara, bet arī to, kurš vēro to, kurš dara.

Tātad – man gribējās redzēt, kā tas viss izskatīsies no malas. Palūrēt, kurš būs atvilcies, kurš ne. Pavērot, kurš izskatīsies patiesi bēdīgs, kurš tikai vairāk vai mazāk veiksmīgi izliksies, bet kurš neslēpti smīnēs – sak, tas kretīns jau sen to bija nopelnījis. Zināju, ka tuvu cilvēku sāpes man nebūs jāredz. Pašu tuvāko vairs nav. Tēvs pirms pāris gadiem aizgāja viņsaulē diezgan kutelīgā situācijā. Pārdozēja viagru. Jaunā, nesen darbā pieņemtā mājkalpotāja gan spītīgi izlikās, ka viņai ar to nav nekāda sakara. Opis paģirās ar sirds nepietiekamību aizgājis, un viņu tur nevajagot pīt klāt. Nu, vispār jau ar sveci neviens tur klāt nestāvēja. Ne jau ar sveci divdesmit pirmajā gadsimtā tādas lietas dara. Ir modernas tehnoloģijas. Protams, pašu labāko jau nekad nenofilmē. Un, ja arī nofilmē, tad neparāda. Var taču gadīties, ka tieši pašā atbildīgākajā brīdī vai nu strāvas padeve pārtrūkusi, vai aparatūrai kāds zobratiņš iesprūdis. Vai arī ieraksts gluži vienkārši pazudis vai sabojāts. Labi, man, protams, parādīja. Vecais izvirtulis izskatījās nedaudz komiski. Centās būt galants pret "dāmu" kā tāds 19. gadsimta aristokrāts. Jaunkundze savukārt centās tā, it kā cerētu uz nozīmīgu algas pielikumu. Ok, darbiņš man prieku deva, pilnu klēpi olbaltuma… Vai arī – dots dēvējam atdodas. Vāverēns pamatīgi noskraidījās pa ozola zaru. Bet skaistu beigu akordu vietā – viņam agonija, viņai histērija. Vispār jau internetā var atrast norādes, ka arī Rainis esot miris no pretimpotences līdzekļu pārdozēšanas. Nav gan īsti skaidrs, vai toreiz tādi jau bija izgudroti. Nu, varbūt kaut kas no tautas medicīnas… Viens gan ir skaidrs – kad ciemos sanāk Mēnessmeitiņas, tad gribas rokas bāzt zem kleitiņas. No otras puses – nomirt seksa laikā varētu būt skaisti. Kaut kādā mērā te var saskatīt līdzību ar varoņa nāvi, metoties uz ambrazūras. Metoties ar savu ķermeni uz kādas ugunīgas sievietes ambrazūras, tu dod savu ieguldījumu mūžīgajā karā starp divām globālām lielvarām. Pretējiem (pretinieku, ienaidnieku) dzimumiem.

Ar māti savādāk. Tā pie pilnas veselības. Tobiš, miesiskās. Ne sirds vājums, ne kādas citas kaites. Garīgajā plāksnē gan nekad īsti vesela nav bijusi. Vismaz es neko tādu neatceros. Mute parasti bija vaļā kā laidara vārti. Ārā gan nāca kaut kāds žultains marasms, ne gotiņas piebriedušiem tesmenīšiem. Stulbi jau ir, ja marasms uzbrūk reizē ar klimaksu. Divās frontēs grūti cīnīties. Kaut gan – es vēl videnē gāju, kad viņai jau bija konkrēti ciet aizkritis. Liekas, tā bija vienpadsmitā klase, kad viņa pēc kaut kāda tusiņa iepērās vasarnīcā un sāka maurot par piepīpēto māju un tukšajām pudelēm kaktos. Tad izrāva no pagultes vienu palagu un sāka bļaut kā aizkauta – kas tas ir, kas tas, vai es vispār apjēdzot, bla, bla, bla. Pats nelabais mani laikam raustīja aiz mēles – pateicu, ka tas ir uzlecošās saules zemes karogs, kas speciāli pagatavots, jo mēs skolā uzņemsim amatierfilmu par kamikadzēm. Nu, projektu nedēļa, ķipa. Tā slimā sieviete taču ar visu palagu uz skolu aizskrēja. Un tā tas turpinājās arī vēlāk. Beigās radu saime saņēmās, noformēja papīrus, un uz durku prom. Kaut gan – meloju. Neko nenoformēja un nekur neaizveda. Vēlamā pieņemšana par esošo, nekas vairāk. Vienkārši visi pārstāja ar viņu kontaktēties. Tagad droši vien tup kaut kur vienistabas dzīvoklī ar malkas apkuri un tualeti pagalmā un turpina visu pasauli lamāt. Par manām bērēm laikam nebija uzzinājusi. Un labi vien ir – būtu arī te ieradusies kādu skandālu sarīkot.

Vēl paliek brāļi. Ar miesīgajiem brāļiem viss ok. Tie uzreiz saprata. Bez vārdiem. Jo katrs ceļs ir labs – visur priekšā kaps. Tā bedrē nolaišana, protams, nedaudz atgādina jau Vecajā Derībā aprakstīto mazā brālīša (pamuļķīša, daunīša) bedrē iemešanu kopīga labuma vārdā. Vēlāk gan šo ķeksēja ārā, lai pārdotu verdzībā. Vergs taču ir tikpat kā miris. Bet varbūt – vēl vairāk nekā miris. No otras puses, kā esot teicis Kerijs Leibovics, tu nevari visu laiku būt miris. Atzīšos nekompetencē – es ilgu laiku domāju, ka Kerijs Leibovics ir kāds Annijas Leibovicas radinieks, brālis, dēls vai brālēns. Vēl man likās, ka viņi abi noteikti ir radinieki tam Leibovicam, kurš kādreiz grozījās Jūrmalas jahtklubā, brauca ar lielu un elegantu jahtu un, starp citu, arī bija profesionāls fotogrāfs. Galu viņš dabūja teju vai bībeliskā veidā – nokrītot no jahtas, kura stāvēja angārā uz steķiem. Man tas likās kaut kas vidējs starp izkrišanu no Noasa šķirsta un jāzepisko iekrišanu bedrē jūdaisma tradīcijas ietvaros. Jāatzīmē, ka, redzot, kā Rīgas ielās nepārtraukti sašaurinās brauktuves (un attiecīgi palielinās sastrēgumi), es tā arī netieku skaidrībā, kurš īsti ir vainojams – jūdi vai riteņbraucēji.

Bez miesīgajiem brāļiem vēl bija citi brāļi. Saulesbrāļi, pudeles brāļi, cauruma brāļi. Pareizāk, dobuma brāļi. Jo caurums ir barankai vai klinģerim. Dobums savukārt ir kokam. Vāverei visi vērtīgie krājumi koka dobumā. Vēl varētu bēdu brāļus pieminēt. Nu, ar dievu, bēdu brāļi, neskanēs vairs mana balss. Formulējums vienkāršs un lepns. Tāpēc jau tā autors celts klasiķu kārtā. Klasiķi, kā zināms, ir miruši. Visu laiku miruši. Kerijs Leibovics droši vien nebija domājis klasiķus, bet gan parastos ierindas pilsoņus. Kuri savu vienīgo nāvi nopelna, čakli strādādami veikalos, noliktavās un tīrumos, nevis ar kaut kādiem vareniem izrāvieniem kādā nozīmīgā dzīves jomā. Šā vai tā, visi nemiesīgie brāļi centās izpildīties. Divi no viņiem pat bija apstellējuši vainagu. Kad, nenormāli nopietnus ģīmjus sataisījuši, viņi stiepa to uz kapa pusi, vienam tomēr paspruka sīks smiekliņš. Viņš gan uzreiz mēģināja to pārvērst par tādām kā elsojošām raudām komplektā ar šņaukāšanos, bet īsti pārliecinoši tomēr neizskatījās. Citi bija sastiepuši čupām puķes. Daži pušķi gan izskatījās tā, it kā būtu kaut kur tepat kapos no citas kopiņas patapināti, bet nekas jau nav ideāli šai pasaulē. Vēl citi pat ņēmās mierināt tās dažas no manām atraitnēm, kuras bija ieradušās uz šo procedūru. Tās glītākās, protams… It kā jau nesmuki, bet pirmo akmeni mest man necēlās roka. Pats reiz studiju gados kādu daiļu atraitni aizvedu pa taisno no bēru mielasta uz nelielu lauku viesnīcu… Tie, kuriem es biju šo un to palicis parādā, gan izskatījās tādi sapīkuši. Bija ieradies arī viens, par kuru man bija zināms, ka viņš neoficiāli uzņēmies pārstāvēt lielo kreditoru intereses mana mantojuma dalīšanas procesā. Tas izskatījās svarīgs kā betona klucis un kustējās cēli kā līnijkuģis. Te nu bija mana reize pasmīnēt un nodomāt, ka pat cēlākie līnijkuģi mēdz iebraukt mīnu laukos. Tā sakot, mazs cinītis gāž lielu vezumu. Palaid garām kādu sīku niansīti, un – čiks vien iznāk no laba plāna. Kā vienam mana vectēva jaunības draugam, kurš Pirmā pasaules kara izskaņā aizšmauca no Rīgas uz Berlīni, savukārt Otrā priekšvakarā – no Berlīnes uz Londonu. Pirmspensijas gados, kaut kad Vjetnamas kara laikā, viņš bija sadomājis pretendēt uz vidēja ranga amatu britu civildienestā. Sadriķējis glītu CV, sapakojis dažādus izglītības dokumentus un akadēmiskos veikumus apliecinošus papīrus un startējis. Galu galā visa lielā dokumentu ķīpa nonāca tipiskajā lietvedības trajektorijā, t.i., ienāca caur pastkastīti, izgāja caur papīrgrozu. Iemesls pavisam sīks. Kara gados viesmīlīgie, bet piesardzīgie briti viņu bija iebāzuši būrī ar kvalifikāciju enemy alien. Par ko? Nu, ja būtu par ko, droši vien būtu nošāvuši, nevis pēc kara beigām atbrīvojuši. Nav jau tā, ka tikai Eiropas austrumpusē frontes aizmuguri centās uzturēt sterili tīru… Nevainīguma prezumpcijas, noilgumi, godīgais darbs mūža garumā? Lai nu paliek pirmajam aprīlim… Toties britu pavalstnieks vēl Brežņeva laikos sūtīja apsveikumus uz Lieldienām un Ziemsvētkiem manam vectēvam, kurš bija palicis tepat Rīgā. Man tika krāsainās pastmarkas ar karalienes attēlu. Vectēvam – iespēja atcerēties jaunību, kad kopā ar nerealizējušos britu ierēdni bija visādas komiskas izdarības piekopuši. Godīgais britu pavalstnieks gan arī mūža beigās nebija zaudējis noslieci uz dažādiem alternatīviem gājieniem. Varbūt ne gluži tik viltīgiem kā viņa tautieša Einšteina izgudrotā krūzīte kreiļiem (ar osiņu kreisajā pusē), bet tomēr visai radošiem. Pašā mūža nogalē viņš vairākus gadus bija strādājis pie vakcīnas pret kādu vēl neatklātu slimību. Un diezgan veiksmīgi – vismaz no fondu apguves viedokļa.

Bet es nedaudz novirzījos no tēmas. Tātad – bēres. Starp citu, bija ziema. Zeme sasalusi un bērinieki drebinās. Pie kapa runā mācītājs. Muļķīgā nosliece uz pašam vien saprotamiem jociņiem bija likusi man izpildīties arī šajā etapā. Garīgo vārdu teicēji bija veseli trīs. Viens, no Mārtiņa Lutera sekotājiem, teica garu, bet ne pārāk spilgtu runu dzimtajā mēlē. Tad bija katoļu priesteris, kurš emocionāli runāja latīniski. Visbeidzot, bija rabīns, kurš teica īsu un kodolīgu uzrunu valodā, kurā runāja mūsu pestītājs, – proti, aramiešu mēlē. Nebija jau nemaz tik viegli to visu samenedžēt. Ar rabīnu, starp citu, bija visgrūtāk. Neparko negribēja piekrist. Brīžiem pat apsvēru iespēju pieaicināt viņa vietā kādu šiītu ajatollu, koptu pāvesta nunciju vai sliktākajā gadījumā kādu svēto vīru no Armēnijas. Ar domu, ka armēņu un aramiešu mēles jau nemaz tik ļoti neatšķiras. Labi, patiesībā jau arī katoļu priesteris nemaz nebija īsts. Viņa lomu izpildīja kāds caurkritis teoloģijas fakultātes students, kurš kaut kur bija nospēris sutanu un pirms pasākuma ierāvis pāris sotakus drosmei. Viņa latīniskais teksts bija sadiegts no dažādām driskām un kankariem. Tur bija parupji jociņi no Kvinta Plauta komēdijām (ars longa, cunna magna est), citāti no Hieronīma Vulgātas (pārsvarā pašizgudroti) un vēl kaut kādas visiem zināmas plakanības par dubļu vannām (kā iespēju savlaicīgi pierast pie zemes).

Tā nu tie trīs gudri runāja, pūlis ap bedri nepacietīgi trinās aukstumā, vējš gaudoja koku zaros. Aina diezgan depresīva. Jāatzīmē, ka viss tika arī filmēts, ne tikai iemūžināts fotogrāfijās. Kā tāds beigu akords bija iecerēts  vatenī tērpts tips, kurš visiem klātesošajiem neuzkrītoši izdalītu kādas zārku darbnīcas reklāmas bukletiņus. Tā sakot, ja nu pašiem godājamajiem bēru viesiem pēc kāda laika rodas spiedīga vajadzība. Kā zināms, metāla zārks ir izturīgāks, bet koka zārks – veselīgāks. Tātad – varat savlaicīgi apdomāt savas prioritātes. Beigu akords tomēr nerealizējās. Toties katarses momentu daļēji ienesa kāda nāvei parādā palikusi būtne, kura ne saukta, ne aicināta bija ieradusies izkliegt savu sāpi. Ar lielām mokām man izdevās viņu identificēt. Tā bija mana vidusskolas klases audzinātāja. Skats bija diezgan baiss. Vecums tomēr ar cilvēkiem dara briesmu lietas. Vispār es jau labu laiku biju domājis, ka viņas vairs nav starp dzīvajiem. Atmiņā bija iespiedies fakts, ka jau pasen biju lasījis viņas nekrologu. Tikai vēlāk tiku skaidrībā. Atmiņa mēdz izspēlēt visādus nejaukus jokus. Tas nekrologs, ko biju lasījis, patiesībā bija pamatskolas klases audzinātājai veltīts. Tā vecā pakaļa mūs mazajās klasēs terorizēja ar stāstiem par kara šausmām, esesiešu zvērībām un Ļeņingradas blokādes sirreālajām ainām. Esot bijusi pagrīdniece, frontiniece utt. Tikai krietni vēlāk, kad viņa jau bija pensijā, vectēvs man izstāstīja, ka tīri labi šo dāmu jaunībā esot pazinis. Pasaule maza, Rīga vēl mazāka, pirmspadomju laikā Rīga vispār mikroskopiska. Ar pagrīdi viņai saikne esot bijusi tikai tik, cik vonungs (vienlaicīgi arī darba telpa) kādā Parka ielas pagrabā, bet ar fronti tik vien kā kara hospitālī veiktā trigonometrija – tripera/gonorejas diagnosticēšana. Laikam tāpēc šis tēls tik spilgti atmiņā iesēdies, ka aizēnojis šo otru audzinātāju. Šī bija latviešu valodas skolotāja, fanātiska Raiņa mīlētāja un visā visumā nedaudz komiska, bet labsirdīga būtne. Bieži vien viņa krita par upuri pubertātes perioda hormonālo vētru mocīto zēnu vulgārajiem jociņiem un ciniskajiem uzbraucieniem. Reiz, piemēram, šī izbolītām acīm un sajūsmas pilnā balsī sāka klases priekšā deklamēt kaut ko no klasiķiem. Sejas izteiksme točno tāda, ka tūlīt bikses piespiedīs. Kad tika līdz kā sniegi kalnu galotnēs, lai mūžam balti būtu mēs, kāds bezkauņa no aizmugurējiem soliem nokliedza pretī – kā piena sēnes vāverēs, lai mūžam siltās vietās mēs. Labi, atzīšos, tas kāds biju es. Liekas, ka viņai tiešām asaras acīs saskrēja. Mēģināja mani izdzīt no klases. Neveiksmīgi, protams. Es spurojos pretī un teicu, ka šīs rindas esmu dzirdējis pēdējo dzejas dienu laikā no kāda jaunā autora. Kāds cits klases biedrs mani morāli atbalstīja, noskandinot – dzejas dienas, dzejas dienas, smaidošs Rainis stāv pie sienas. Amorālais ekscess izčākstēja bez nopietnām sekām.

Jā… those were the days… "Avots" drukāja turpinājumos Robežpārkāpēju, bet daiļā Ieviņa, kurai jau 15 gadu vecumā bija virkne publikāciju nopietnos izdevumos, vēl nebija izlēmusi, ka viss svarīgakais jau ir pateikts. Lētie vīniņi jau atkal bija puslīdz pieejami, līdz vispārējam sistēmas sabrukumam vēl bija palikusi laika rezerve, un viss notiekošais likās kā prelūdija kādam lielam, skaistam, globālam, bet varbūt pat kosmiskam pavasarim. Es toreiz, kā jau lielākā daļa neirastēnisku pusaudžu, no mācībām brīvo laiku aizpildīju, lasot klasiķus, rakstot banālus tekstus dienasgrāmatā un onanējot. Dzīve likās skaista pat par spīti fundamentālajām problēmām – diezgan būtiskam naudas trūkumam, pilnīgam seksa trūkumam un katastrofālai nespējai komunicēt ar vecākiem. Kādus divdesmit gadus vēlāk, pārlasot "Valmieras puikas", es atkal jutu šo pavasarīgo cerību sajūtu. Tā strāvoja no teksta, kurā bija aprakstīti notikumi piektā gada priekšvakarā. Protams, šādas sajūtas ir raksturīgas jaunībai jebkurā vietā un laikā…

…Ieviņa, graciozi turēdama vienā rokā vīna glāzi, otrā cigareti, skaitīja kādu no saviem vēl nepublicētajiem dzejoļiem, bet es nespēju izškirties par tālāko rīcību – mēģināt prezentēt kādu no savējiem vai labāk tomēr ieslidināt roku zem viņas kleitiņas. Protams, es neizdarīju ne vienu, ne otru. Bet varbūt tieši tāpēc šis mirklis ir palicis atmiņā. Kaut gan – atmiņa ir ne tikai selektīva, bet arī neprognozējama. Algoritms, kas ļautu izprast, kāpēc atceramies vienus notikumus, bet neatceramies citus, tā arī nav radīts. Nav pat īsti skaidrs, kāpēc bieži vien atceramies to, kas vispār nemaz nav noticis. Varbūt wishful thinking, varbūt garīgas novirzes, varbūt iepriekšējo dzīvju iespaidi. Bēres ir ideāla vieta, kur apsvērt iepriekšējo mūžu pieredzi un kalt plānus nākamajām dzīvēm. Tā nu es skatījos uz saltajos vējos stāvošo ļaužu bariņu pie kapa un domāju. Prātoju par to, ko varētu paveikt nākamajā dzīvē. Iespēju mūsdienu pasaulē taču ir bez gala. Sākot ar pievienošanos džihāda kustībai un beidzot ar cīņu par dzīvnieku/augu/mikroorganismu tiesībām. Nemaz tik slikta doma nelikās arī shēma par kādas kaimiņu planētas kolonizēšanu, kas nāktu komplektā ar iespēju iekļūt founding fathers kategorijā. Vai došanos ceļojumā uz zemes centru – kur, pēc vienas teorijas, atrodas kāda ļoti komplicēta, pavisam cita veida biosfēra, bet, pēc citas, – tikai vēl viena, toties daudz lielāka lode.

Bet es atkal novirzījos. Tātad – skolotāja. Neanalizēsim vulgāro jociņu par to, ka pedofils no skolotāja atšķiras tikai ar to, ka patiešām mīl bērnus. Kaut gan – samērā nesen, apmeklējot kādas filmas pirmizrādi, man sāka likties, ka šajā domā tomēr ir savs racionālais grauds. Paliksim pie jau Ēzopa fabulās ieaustās domas par to, ka skolotājs bērnam reizēm ir pat kaut kas vairāk nekā tēvs vai māte. Jo, atšķirībā no vecākiem, viņš mīl bērnu no laba prāta, nevis tāpēc, ka uz to piespiež sugas turpināšanas instinkts. Vai tas izskaidrotu tādu bezgala dīvainu gājienu kā ierašanās kāda sen, sen sastrādāta pedagoģiskā brāķa bērēs? Galu galā, ne radiniece, ne ģimenes draudzene. Pēc izlaiduma varbūt divdesmit gadu laikā pāris reižu uz ielas pasveicināta. Bet varbūt arī tikai ziņkārības dēļ atnākusi? Vai arī – lai kaut kā aizpildītu laiku, kurš mūža nogalē mēdz kļūt bezcerīgs un tukšs…

Aizmirsu pakomentēt par atraitnēm. Laiks auksts, un visi saģērbušies tā biezāk. Man atkrita iespēja patīksmināties par sieviešu augumiem vasaras kleitās. Protams, pavisam īsās un caurspīdīgās kleitās jau arī vasarā uz bērēm nenāktu. Tomēr būtu iespēja precīzāk novērtēt augumu aprises, apsvērt, kura pieņēmusies, bet kura nokritusies svarā, kurai klimakss, bet kurai pārdozēta hormonālā kontracepcija. Tā sakot, lieku reizi atgādināt sev, ka vīnogas skābas. Jo pats viņām visām jau kādu laiku klāt netieku. Kurai ilgāku laiku, kurai īsāku, bet katra šķiršanās taču nozīmē, ka vilciens aizgājis. Parasti – uz neatgriešanos. Ar dažām gan pēc tam vēl bija īsas un kaislīgas sagrēkošanas, ar dažām tikai tādas remdenas tikšanās nolūkā pavērot, kā agrāko grēku augļi pieņemas prātā un svarā. Formāli, protams, neviena no viņām nebija mana atraitne, jo nevienu no viņām es neapprecēju. Bet kaut kādu kopības sajūta tomēr bija. Varbūt vienkārši kopošanās pēcgarša. Tāda ieilgusi. Ne jau visas atnāca. Iespējams, ka daļa vispār neuzzināja, palaida garām šo notikumu. No otras puses, sen apsīkušu intīmo attiecību nozīmi jau arī nevajag pārspīlēt. Labi, dažām es biju nevainības (tās vai citas no trim iespējamajām) laupītājs, dažām savukārt spermas donors, vēl dažām kādu laiku finanšu donors. Daļēji šīs grupas savstarpēji pārklājās. Tomēr visvairāk bija tādu, kurām, visticamāk, tā bija tikai tāda muļķīga epizode, varbūt pat nelaimes gadījums, ko nav vēlmes atcerēties. Grūti jau teikt, kam sāpīgāk – pamestai piegulētājai vai uzmestam kreditoram. Mierināju sevi ar domu, ka abas šīs cietēju grupas vismaz kaut kādu nelielu baudu no šī pasākuma gūs. Bet uzreiz aizdomājos par to, vai šī bieži vien negribīgi izsniegtā iespēja spiedīgas vajadzības brīdī atspermoties ir pielīdzināma kredītam, kurš atmaksājams ilgi un smagi, regulāri lamājoties par kārtējo invoisu, kurš ielidojis pastkastē. Prātā ienāca pēdējās rindas no "Šahnāmes"… Reiz – jaunības maksimālismā un vieglā reibumā – pat biju mēģinājis tās latviskot. Sanāca kaut kādas banalitātes… Šī kaislā sēklas sēja / Tā mani paglābt var / No saltā nāves vēja… bla, bla, bla. Labi, arī Rainim visi atdzejojumi nemaz tik perfekti nesanāca. Un tomēr – nemirstības meklējumi ir bijuši aktuāli jau kopš Gilgameša laikiem. Kas meklē, tas atrod? Var jau būt… Es vēl nebiju zaudējis cerību.

Tēmas

Penelope

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!