Pirms pārdesmit gadiem rinda pēc pārtikas produktiem, jo īpaši tā saucamās deficīta preces, bija pierasta, varētu pat teikt – pati par sevi saprotama lieta. Mūsdienās izbrīnu un neizpratni neizsauc arī rinda pēc kaut kā, kas stāv ārpus pirmās un arī otrās nepieciešamības lietām, piemēram, pēc biļetes uz Jaunā Rīgas teātra izrādi, Gagarina kausa izcīņu hokejā ar Rīgas "Dinamo" piedalīšanos vai ārvalstu topzvaigznes koncertu. Bet rinda uz bērnudārzu? Vai to var salīdzināt ar rindu pēc desas vai hokeja spēles?
Rit 21. gadsimta otrā desmitgade, pasaulē savu uzvaras gājienu turpina demokrātija, cilvēktiesības un modernās tehnoloģijas, tomēr Latvijā joprojām ir jomas, kuras, šķiet, tikai nesen pametuši dinozauri. Piemēram, pirmsskolas izglītības pieejamība un vienlīdzīgu tiesību nodrošināšana visiem bērniem, kas sasnieguši pusotra gada vecumu, un viņu vecākiem.
Vispārējās izglītības likums paredz, ka vietējās pašvaldības savā administratīvajā teritorijā nodrošina vienlīdzīgu pieeju pirmsskolas izglītības iestādēm bērniem no pusotra gada vecuma. Savukārt Izglītības likums nosaka, ka gadījumā, ja pašvaldība bērnam (kurš sasniedzis pusotra gada vecumu un kura dzīvesvieta deklarēta pašvaldības administratīvajā teritorijā) nenodrošina vietu pašvaldības izglītības iestādes īstenotā pirmsskolas izglītības programmā un bērns apgūst pirmsskolas izglītību privātā pirmskolā, pašvaldībai jāsedz privātā pakalpojuma sniedzēja izmaksas Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Tiktāl ar likumdošanu šajā jomā viss ir kārtībā, un šķiet, ka nevajadzētu būt nekādām problēmām ar šo noteikumu īstenošanu dzīvē. Tomēr realitāte ir daudz skaudrāka par Ansīša un Grietiņas atskārsmi pie piparkūku namiņa.
Šobrīd pirmais, svarīgākais un steidzamākais darbs pēc bērna nākšanas pasaulē ir viņa reģistrēšana rindā uz bērnudārzu, jo bez tās gan pašvaldības pirmsskola, gan privātais dārziņš pusotru gadu sasniegušajam mazajam pilsonim un viņa vecākiem būs slēgti. Būt rindā ir galvenais priekšnoteikums bērnudārza pieejamībai. Mērķis, kāpēc tika radīta rindas sistēma, bija un joprojām ir skaists un pareizs – mazināt korupcijas risku un nodrošināt vienlīdzību. Tomēr pašreizējā izpildījumā tas sevi neattaisno divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, bērnu skaits rindā neatspoguļo objektīvo realitāti un nav rādītājs tam, cik vietu pašvaldības bērnudārzos vēl nepieciešams, jo kopējos aprēķinos tiek iekļauti arī tie bērni, kas apmeklē privāto pirmsskolas iestādi vai izmanto aukles pakalpojumus. Tas nozīmē, ka rindā ir gan tie bērni, kuriem objektīvi nepieciešama vieta pašvaldības bērnudārzā, gan arī tie, kas jau apmeklē privāto pirmsskolu vai pavada dienas aukles uzraudzībā. Šīs rindas visas versijas – gan reģistrētajiem un bērnudārzu apmeklējošajiem bērniem, gan reģistrētajiem un izmisīgi uz vietu dārziņā gaidošajiem bērniem – ir pieejama pašvaldības atbildīgajām amatpersonām. Tādēļ vecākiem, sabiedrībai un mums visiem ir faktiski neiespējami noteikt, kad rindas īpašnieks, citiem vārdiem, Rīgas dome, saka "rinda" un ar to domā visus tajā brīvprātīgi un piespiedu kārtā reģistrētos bērnus un kad tā saka "rinda" un domā tikai tos mazos rīdziniekus, kuriem objektīvi, ātri un tūlīt nepieciešams pirmsskolas izglītības pakalpojums. Savukārt tur, kur nav faktu, tur paveras neierobežotas manipulēšanas iespējas ar vārdiem, frāzēm un apzīmējumiem.
Otrkārt, bērna kārtas numurs rindā neparāda vispār neko – tikpat labi simts bērni varētu būt pirmie, trešie vai piecdesmit otrie, un skaidrība par viņu iespējām apmeklēt pašvaldības bērnudārzu ir tikpat liela, cik bērna reģistrēšanas brīdī. Iemesls – piecgadniekiem rindā ir prioritārs statuss, jo mūsu likumdošanā noteikts, ka no šī brīža pirmsskolas izglītība bērniem ir obligāta. Tomēr šis īpašais statuss gan pašam tā īpašniekam, gan citiem pretendentiem paliek neredzams, un, par spīti tam, ka konkrētajā bērnudārzā viņš ir, piemēram, sešsimtais, jebkuru dienu var piezvanīt šīs iestādes vadītāja ar uzaicinājumu klausules otrā galā. Fantastiski, ja ģimene šo vietu ir gaidījusi un sagaidījusi, un uzreiz gatava savu ikdienu pārkārtot atbilstoši jaunajai situācijai. Tomēr mana pieredze rāda, ka bieži vien tie ir puņķi, asaras un stress gan bērnam, gan vecākiem, jo mazulis jau iejuties privātajā dārziņā vai auklītes sabiedrībā, un agresīva vides maiņa, ignorējot mazā cilvēciņa vēlmes un spējas pielāgoties, manā skatījumā kvalificējama kā birokrātiski akceptēta vardarbība.
Vislielākos šermuļus uzdzen amatpersonu paziņojumi, ka visi viņu spēki, zināšanas un pieredze ir vērsti uz to, lai... mazinātu rindu. Vai tiešām mūsdienu modernajā un atvērtajā sabiedrībā var būt šāds mērķis – mazināt rindu? Nevis nodrošināt pakalpojuma pieejamību, nevis sniegt drošības sajūtu ģimenēm, ka konkrētajā brīdī viņu bērns varēs apmeklēt bērnudārzu, nevis ļaut vecākiem plānot savu atgriešanos darbā. Šķiet, ka mazais pilsonis un viņa ģimene ir tikai finansiāla vai saskaitāma vienība, ko atkarībā no aprēķiniem kā kauliņus bīda no vienas kaudzītes uz citu, lai pēc tam skaļi visai sabiedrībai paziņotu, ka rinda ir samazināta, finansējums atrasts, izglītības pieejamība nodrošināta. Bet šos uzvarošos paziņojumus balsta pat tādi absurdi kā atbildīgo ierēdņu aicinājumi Juglā dzīvojošai ģimenei izvēlēties fantastisku pašvaldības dārziņu, kas atrodas… Bolderājā, jo, lūk, tur ir brīva vieta. Nu, ko, pašvaldība labi pastrādājusi, jo rinda uz pirmsskolu samazināta par desmit, divdesmit vai simts vietām. Mērķis sasniegts, uzdevums izpildīts.
Tomēr rinda un no tās izrietošās nejēdzības ir tikai šīs problēmas viena puse. Otra ir daudz prozaiskāka, saistās ar naudu un vēlreiz nostāda pusotra gada vecumu sasniegušus bērnus nevienlīdzīgās pozīcijās. Valsts joprojām nevar skaidri un gaiši definēt formulu, pēc kuras aprēķināmas izmaksas vienam pirmsskolas izglītības iestādes audzēknim. Šo liksim, šo – neliksim; to skaitīsim, to – atstāsim; rēķināsim pēc tā, ko kādreiz uztaisīsim, bet pagaidām pārbrauksim pāri kā ar sniega šķūrējamo lāpstu – apmēram tā izskatās atbildīgo amatpersonu nespēja vienoties par Ministru kabineta noteikto izmaksu aprēķināšanas metodiku.
Lai gan jau pirms diviem gadiem Vispārējās izglītības likums paģērēja šādas kārtības nepieciešamību, tās izstrāde ir iestrēgusi vai iestrēdzināta kādā no daudzajiem vasarā labi kondicionētajiem, bet ziemā krietni sildītajiem kabinetiem. Kamēr šādas aprēķinu metodikas nav, pašvaldības izlīdzas ar tā saucamajiem starppašvaldību norēķiniem. Gluži tāpat kā ar naktskreklu nevar dejot kāzās, ar citam mērķim izveidotu metodiku nav iespējams aprēķināt tam neparedzētus izdevumus.
Saprotot pašvaldību nepastāvīgo vēlmi ekonomēt, tomēr jāapzinās, ka izmaksas par vienu pirmsskolnieku gan pašvaldības bērnudārzā, gan pie privātā pakalpojuma sniedzēja ietver pilnīgi visas pozīcijas, ēkas izdevumus ieskaitot. Neesot šādai izmaksu aprēķināšanas metodikai, to bērnu vecāki, kuru atvases, neiegūstot vietu pašvaldības bērnudārzā, apmeklē privāto pirmsskolas iestādi, maksā starpību, kas Rīgā ir gandrīz 100 eiro mēnesī. Tādējādi pašvaldība, nespējot izpildīt savu ar likumu noteikto pienākumu nodrošināt visiem pusotra gada vecuma sasniegušajiem bērniem vietas savās pirmsskolas iestādēs, gandrīz 9000 bērnu vecākus vēlreiz nostāda nevienlīdzīgā situācijā, liekot viņiem maksāt par to, ko pašvaldības bērnudārzus apmeklējošie bērni saņem par velti.
Nereti publiskā diskusijā valsts un pašvaldību atbildīgās amatpersonas vietā un nevietā atgādina, ka izglītības nodrošināšana ar likuma spēku noteikta kā pašvaldības autonomā funkcija un tikai un vienīgi pašvaldības ziņā ir nolemt sadarboties vai ignorēt privātā pirmsskolas pakalpojuma sniedzēju. Kā mēdz teikt, par to nav strīda! Ir tikai jautājums – ko darīt, ja pašvaldības, skaļi paziņojot par savām tiesībām uz izglītības nodrošināšanu, kautri noklusē, ka piecpadsmit no tām (pēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pēdējā ziņojumā publicētās informācijas) ar šo pienākumu netiek galā? Varbūt gaida, kad šo situāciju kā neapgāžamu faktu apstiprinās pirmsskolas vecumu sasniegušo bērnu vecāki, sākot masveidā deklarēties un savus nodokļus turpmāk maksāt bērniem un ģimenēm draudzīgajās pašvaldībās.
1