Sabiedrība
23.02.2012

Revolūcijas nacionālās īpatnības

Komentē
0

4. martā Krievijā notiek valsts prezidenta vēlēšanas. Kā joko krievi – "notiek valsts prezidenta Putina vēlēšanas". Vladimira Putina kandidatūru ir izvirzījusi viņa paša administrācijas izveidotā varas partija "Vienotā Krievija" un tas, par ko pirms pieciem vai sešiem gadiem runāja kā par melnā humora garā ieturētu anekdoti, visdrīzāk kļūs par realitāti – Putins var no jauna kļūt par demokrātiski ievēlētu valsts prezidentu. Neskatoties uz krietni sašūpoto varas autoritāti valstī, nav daudz iespēju šo kandidātu izgāzt arī tad, ja vēlēšanas notiks absolūti godīgi un demokrātiski.

Taču vienā ziņā situācija ir mainījusies – vēl nekad neapmierinātība ar varu Krievijā nav bijusi tik ikdienišķi nenoliedzama un acīmredzama, tā burtiski skalojas visu varas spēļu un sazvērestības teoriju virspusē kā kaitinoša un traucējoša putu cepure dubļu straumē. Situācija ir mainījusies visā pasaulē, atcerēsimies to, ka arī mierīgās "puķu" revolūcijas un gandrīz mierīgās "arābu pavasara" revolūcijas ir novedušas pie tā, ka tautas vadīta varas maiņa Krievijā principā varētu būt iespējama, turklāt arī iepriekšējo revolūciju, kuras gaitā Kremlī nonāca Boriss Jeļcins, Rietumos neviens neplānoja un negaidīja. Politikas eksperti, kam par Krieviju vienmēr ir bijis, ko teikt, šobrīd ir sākuši kautrēties būt pārāk kategoriski savās prognozēs.



Tiktāl ir skaidrs – mēs īsti nezinām, kā beigsies un, jo īpaši – kad beigsies šobrīd uzsāktā opozīcijas cīņa, taču to, kas līdz šim ir noticis, mēs varam analizēt un saskatīt tajā noteiktas "nacionālās īpatnības". Tas notika pagājušā gada decembra sākumā, kad opozīcija savu mītiņu vēlējās iezīmēt baltām lentītēm un jau pasteidzās nodēvēt to par balto vai "sniegoto revolūciju", taču sniega Maskavā īsti vēl nebija un vispār šīs iesauka "nepielipa". Pretstatā baltiešu "dziesmotajām revolūcijām", ukraiņu "oranžajai", gruzīņu "rožu" vai tunisiešu "jasmīna" revolūcijām, Krievijas revolūcija tā arī palika ar īsti nenoformulētu lamuvārdu uz lūpām. Bet viens no šīs revolūcijas idejiskajiem līderiem – dzejnieks Dmitrijs Bikovs nekautrējās skumji atzīt, ka visdrīzāk tā būtu dēvējama par sūdu revolūciju.

Es negribu to pasniegt kā banalitāti vai jēlību, es lieliski saprotu, ka rupjība ir smalka lieta. Tikai pavisam neizglītots cilvēks uzskatīs, ka labi nolamāties nav nekāda lielā māksla, bet šeit runa turklāt ir par Krieviju, kur rupjības no vienas puses ir neatņemama un bagāta valodas un domāšanas sastāvdaļa, bet no otras puses pati par sevi veido atsevišķu valodu ar saviem likumiem, cēloņiem un sekām. Tas, kāpēc es par rupjību krievu publiskajā telpā gribu parunāt atsevišķi kā par īpatnēju, iespējams, unikālu vēsturisku fenomenu, kas iezīmē varas un opozīcijas dialogu Putina trešās prezidentūras priekšvakarā un tiešā tās kontekstā.

Putins, nākot pie varas, paveica divas iekšēji pretrunīgas un grūtas lingvistiskas reformas Kremļa komunikācijā ar sabiedrību. Tiem, kam tas bija svarīgi (pirmām kārtām – Rietumiem un to "pakalpiņiem"), tika parādīts, ka krieviski ir iespējams runāt par demokrātiskām vērtībām, turklāt runāt normāli, loģiski, ar izpratni, nevis padomju plakātu orveliskajā nevalodā. Savukārt tiem, kas vēlējās saskatīt varas nesējā dzīvniecisku spēku, tika piedāvāts īpatnēji maskulīns un brīžiem dzēlīgs zemtekstu un seksuālu alegoriju krājums, kas pastāvīgi robežojās ar rupjību. Nē, Putins praktiski nekad nelietoja lamuvārdus, taču viņa spilgtākie citāti vienmēr ir bijuši uz robežas ar jēlību.

1999. gadā, solot nesaudzīgi cīnīties ar čečenu teroristiem, Putins paziņoja – nogalināsim viņus visur, ja noķersim tualetē, nogalināsim tualetē. Tā tas izklausījās tulkojumā, bet krieviski tika lietots žargonvārds "zamočitj" savienojumā ar francisko "v sortire". Nezinot to, ka "mērcēt" cietumnieku slengā nozīmē nogalināt (slepkavības tika dēvētas par "slapjajām lietām", attiecīgie kriminālkodeksa panti – par "slapjajiem pantiem"), šis izteiciens tika freidiski uztverts kā ārkārtīgi rupjš (jo īpaši - reliģiskā kontkestā) solījums iemērkt ļaundarus urīna un izkārnījumu maisījumā.

Kad Putins 2007. gadā preses konferencē, saniknots par kāda Rietumu žurnālista jautājumu, paziņoja, ka "mums ir daudzkonfesionāla valsts, ir labi speciālisti, kas prot apgraizīšanu, tā ka, ja jums vajag, brauciet pie mums uz Maskavu, es ieteikšu, lai jūs apgraiza tā, lai jums tur vairs nekas neizaugtu", tas arī tika saprasts visai viennozīmīgi – kā puiciski agresīvs kastrācijas solījums Krievijas nelabvēlim. Taču šāda ekvilibristika, nespējot atļauties atklātu un godīgu rupjību, ar katru reizi tika uztverta ar aizvien mazāku entuziasmu.

Kad  2011. gada decembrī četru stundu tiešraides atbilžu sesijā Putins mēģināja kārtējo reizi pajokot un uz jautājumu par opozīcijas mītiņiem sāka runāt par baltajām lentītēm, kuras viņš pirmajā brīdī esot "noturējis par, piedodiet, kaut kādiem kontraceptīviem", tautas sajūsma vairs nesekoja. It kā shēma tā pati – pieklājīgiem vārdiem pateikt seksuāla rakstura rupjību, kas pazemo pretinieku (šajā gadījumā – pielīdzināt viņus nošļukušiem prezervatīviem, jeb kondomiem, kas krieviski jau izsenis ir klasisks lamuvārds – "gondon"), taču tas vairs nedarbojās.

Savukārt opozīcija aizvien tiešākā tekstā un bez klīrīgas kautrības bija sākusi lietot rupjības un rupjus žestus polemikā, kas pēc būtības bija tīri politiska. Šis savienojums, šķiet, vēl nekad agrāk nebija izmantots tādā publiskā diskursa līmenī. Pat Krievijā. Sākums bija vērojams jau gadus sešus atpakaļ, kad anonīmi grafiti (nē, ar uzrakstu "HUJ" uz sētas nevienu nepārsteigsi) un partizānu plakāti sāka izmantot vārdu spēli jeb anagrammu "Hutin – Puj". Pirms pāris gadiem tas kļuva par konceptuālās mākslas jaunāko kliedzienu un ar krievu lamuvārdu vārdnīcas sastādītāja Alekseja Plucera–Sarno svētību guva izpausmi ārtgrupas "Vojna" daiļradē – uzzīmējot locekli uz paceļamā tilta Krievijas Federālā drošības dienesta fasādes priekšā. Pagājušā gada rudenī tas kļuva par normālu politiskās valodas elementu, uz demonstrantu plakātiem bez kautrēšanās un smīkņāšanas nu jau tika rakstīts "Putin – nahuj", gluži kā pārbaudot – cik tālu var iet, pirms vara zaudēs pacietību un izdarīs kaut ko neatgriezenisku.



Te ir saskatāmi vairāki psiholoģiski un psihosociāli motīvi – pirmkārt, tauta pretstata atklātu rupjību slēptajai un negodīgajai, seksuālo zemtekstu rupjībai, ko lieto vara. Te var saskatīt simbolisku vīrišķā atklātā spēka pārākumu pār tradicionāli slēpto, sievišķo varu. Taču no otras puses, skaļa "aizliegto vārdu" lietošana ir klasiska pusaudžu sacelšanās pret tēva autoritāti. Pasakot pie ģimenes pusdienu galda lamuvārdu, pusaudzis testē – vai nu tēvs piecelsies un iesitīs, vai arī es jau esmu pieaudzis un drīkstu darīt visu. Un šī sacelšanās pat vairs nav simboliska – apzinoties "tēva" spēku, pusaudzis uzdrīkstas riskēt tad, kad ir vismaz morāli nobriedis uz kautiņu. Tauta, kas ilgstoši Krievijā atradusies bērna lomā pret vairāk vai mazāk autoritāru un patriarhālu varu, ir sajutusi šādu brīvību vai vismaz brīvības iespēju.

2004. gadā Krasnojarskā kāds nacionālboļševiks Andrejs Skovorodņikovs tika notiesāts uz pieciem mēnešiem cietumā par to, ka internetā bija uzrakstījis frāzi "Putin – pidor". 2010. gada decembrī situācija atkārtojās, blogeris Pāvels Safronovs ierakstīja savā interneta dienasgrāmatā "Putin – pidaras" un tika arestēts, taču jau nākamā gada janvārī tiesa viņu attaisnoja un atbrīvoja, ļaujot krievu interneta sabiedrībai sajūsmā noelsties par to, ka šāds precedents ļauj saukt Putinu "kādā vārdā vien gribas". Vara, kas palaidusi maisam galu vaļā, to nevar dabūt ciet bez asinīm.

Viena no šīs "revolūcijas" niansēm ir līdzīga tā dēvētajām "tvitera revolūcijām", kad mītiņi tika organizēti sociālajos tīklos, taču Krievijā interneta lietošana ietekmēja sabiedriskās apziņas veidošanos mazliet citādā veidā – caur valodu. Tieši interneta valoda un krievu blogeru iemīļotie "runeta" jociņi un "mēmi", izmantojot interneta jaunvārdu veidošanas paņēmienus, kas ļauj pateikt rupjību jaunā, "nerupjā" vai mākslinieciskā veidā, atbrīvoja uzdrīkstēšanos, kas bija tik nepieciešama, lai pārrautu varas tandēma draudošo ieciklēšanos. Ne velti Putina dusmas tieši pret blogeriem izpaudās gandrīz līdzvērtīgā lingvistiskā kalambūrā – publiski nosaucot tos par skaļajiem, kaitinošajiem un riebīgajiem pērtiķiem no Kiplinga grāmatas par Maugli –.banderlogiem.

Rakstā minētie Vladimira Putina izteikumi:




Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0